VIDEO. “Es piedzimu Latvijā un nekad to neaizmirsu!” profesors Bertrams Zariņš par dzimteni, saknēm un atgriešanos mājās
0
Kas Tev ir Latvija? Harvarda universitātes profesors, ortopēds, sporta ārsts, savulaik – ASV Olimpiskās komitejas galvenais ārsts Bertrams Zariņš (Bostona, ASV)
Es piedzimu Latvijā. Mans tēvs bija mācītājs Doma baznīcā. Visa ģimene – mēs bijām latvieši. Karā, tūkstots deviņi simti četrdesmit ceturtajā gadā, mūsu ģimene nolēma bēgt, jo krievi uzbruka. Man bija deviņus mēnešus vecs brālis, trīsgadīga māsa. Aizbraucām uz jūras krastu pie Saunaga. Mans tēvs atgriezās Doma baznīcā. Noturēja pēdējo dievkalpojumu un laimīgā kārtā arī kā pēdējais tika pāri Daugavai, pirms krievi nākamajā dienā iebruka Rīģā. Mēs ar laiviņu izbēgām uz Zviedriju.
Četrdesmit septītajā gadā mans tēvs tika aicināts uz Ņujorku par draudzes mācītāju mazajā latviešu luterāņu baznīcā. Un tā mēs devāmies uz Ņujorku un tur es nonācu Ņujorkas latviešu draudzes namā latviešu vidū. Mums nekādu sakaru ar Latviju nebija un nevarēja būt. Bija dzelzs aizkars, un sakari būtu bīstami mūsu radiem.
Bet es visu laiku dzirdēju par Latviju. Tur ir balta smilts Jūrmalā, tur bija priežu meži un brīnišķīgas debesis, bet tur nevarēja braukt, un tas nebija īsts.
Bet 1987. gadā es dabūju ielūgumu, kad Viktors Kalnbērzs aicināja uz Latviju, lai es piedalītos Padomju savienības ortopēdu un traumatologu konferencē. Es atbraucu un pirmoreiz spēru soli uz Latvijas zemes. Tas bija pārdzīvojums pats par sevi. Mēs braucām no lidostas un viss bija tik krievisks, bet tad es redzu vienā veikaliņā uzrakstu “Piens”. Es teicu: “šitā ir Latvija”.
Tad es satiku savus radus manā vecumā, kas bija Sibīrijā uzauguši un tagad bija atpakaļ Latvijā. Un mans brālēns izvilka no skapja sarullētus, trīs vai četrus sarullētus, lielus papīra gabalus, kas bija trīsdesmitajos gados uzrakstīta mūsu ģimenes vēsture. Mans onkulis bija kādu istabu izdevis vienam vācu studentam, kas strādāja arhīvā. Viņš teicis: “Nu, šeit nav par dzīvošanu jāmaksā, bet aizej izpēti mūsu ģimenes saknes”.
Viņš, kārtīgs vācu students, izbrauca visas baznīcas Latvijā un no baznīcas grāmatām izrakstīja mūsu ģimenes vēsturi no 1600. gadiem. Es pat nezināju, ka tam ir jēga, ka man kaut kas aizmugurē ir, ka ir vēsture. Un tas man bija pavisam kaut kas jauns. Mans vectēvs bija mācītājs Mārtiņa baznīcas draudzē, Āgenskalnā, Pārdaugavā, un aizgāju pie viņa uz kapsētu. Tā kā es redzēju, ka man ir kaut kādas saknes, es domāju – acis atvērās, jo līdz tad es nezināju, ka man ir kaut kādas saknes Latvijā. Kopš tā laika mēs vienmēr atgriežamies Latvijā, mēs esam atpakaļ, mana sieva ir latviete, mūsu dēli runā latviski, tā kā es neesmu aizmirsis, no kurienes es nāku.
Bet – tātad 1987. gadā es saņēmu to vēstuli, ka es varētu atbraukt uz Latviju uz konferenci. Līdz tam es, protams, nezināju, ka varu atbraukt. Tā nu es atbraucu. Un tad, kongresa beigās, es dakterim Kalnbērzam teicu: “Kā būtu, ja mēs to pašu vēstuli, tādu pašu līdzīgu vēstuli, izsūtītu visiem latviešu ārstiem brīvajā pasaulē – lai viņi atbrauc, un jūs sarīkojat vienu ārstu kongresu – kongresu latviešu ārstiem. Jūs mākat to darīt, izsūtīsim to vēstuli.
Sākumā nekas nenotika, bet pāris mēnešus vēlāk doktors Kalnbērzs atbrauca uz Ameriku, un mēs atkal pārrunājām to. Viņš teica kongresam “jā”, viņš tagad Latvijā sarīkos to kongresu, un es Amerikā izsūtīšu tādu vēstuli, ielūgumu, visiem latviešu ārstiem, un šo vēstuli es varēju visās pasaules latviešu avīzēs ielikt. Un tā divsimt piecdesmit cilvēki pieteicās. Es aizbraucu uz Ņujorku, paņēmu čarterreisu, lai brauktu no Helsinkiem uz Rīgu. Es sarunāju, ka visi satiksimies Helsinkos.
Un tad, astoņdesmit devītajā gadā mēs atbraucām uz Rīgu. Tas izrādījās pirmais starptautiskais lidojums, kas ielidoja Rīgā pēc Otrā pasaules kara. Es nezināju, ka to nevar darīt, bet kaut kā tas izdevās un Latvijā bija desmit dienas – brīnišķīgs vēsturisks ārstu kongress.
Pēc esmu palīdzējis organizēt, atbalstījis vēl deviņus kongresus. Ik pa četriem gadiem kongresu rīkojām atkal, un mēs to atbalstījām. Mēs ar brāli Kristapu redzējām, ka mēs te daudz varam palīdzēt medicīnā, uzlabot medicīnas stāvokli. Tā mēs nodibinājām Latvijas
medicīnas fondu, lai, varētu ievest jaunu informāciju, palīdzību Latvijas medicīnai. Palīdzam arī Ukrainas kara mediķiem. Nevaru par visiem amerikāņiem teikt, vai viņi atceras Ukrainu. Es domāju, ir daudzi, kas domā tāpat kā es, bet tagad – pēc pāris kara gadiem drusku sāk par šo karu Ukrainā aizmirst. Bet mēs neesam aizmirsuši.
Ko es vēlētu savai dzimtenei Latvijai? Turēties stipri. Latvija tagad jau ir un viss te nav tik viegli, jo mēs jau zinām, ka draudi ir visur, bet es ticu, ka Latvija būs. Tāpēc es šeit esmu.
Mēs varam darīt un palīdzēt no otra krasta arī.
