VIDEO. “Latvija man ir liels ceļš – reizēm gluds, reizēm bedrains!” Gunta Anča par iekļaujošas valsts nepieciešamību
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Gunta Anča, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO valdes priekšsēdētāja
Kas man ir Latvija? Tas ir grūts jautājums, bet man šķiet reizēm, ka Latvija man ir liels ceļš. Ceļš, kas reizēm ir ļoti gluds, labi asfaltēts, un tad mēs varam traukties pa šo ceļu lielā ātrumā un mēģināt noķert katru ideju un realizēt katru domu, kas ir ienākusi prātā. Lai šajā pasaulē, Latvijā un Eiropā lietas notiktu labāk un vērtīgāk. Bet reizēm man šķiet, ka tas ceļš ir ļoti bedrains, grumbuļains un ka uz tāda ceļa ir ļoti daudz akmeņu. Tas ir kā mūsu Vecrīgā, kas ir tik skaisti, senatnīgi, bet tai pašā laikā tik daudziem cilvēkiem traucē iet ātri. Un tad man ir sajūta, ka pa šo ceļu es virzos lēnām, lēnītēm. Un, ka tā Latvija virzās tik lēnītēm, ka mēs nevaram mainīt lielas lietas, bet tikai pa drusciņai. Un tad vienmēr ir jautājums – kas man ir Latvija? Vai man Latvija nozīmē mainīt lielas un skaistas valstiskas lietas? Vai Latvija nozīmē palīdzēt katram vienam cilvēkam, katram indivīdam, kas arī ir ļoti, ļoti būtiski.
Mums tagad ir modē runāt par iekļaujošu sabiedrību. Mums tagad modē ir runāt par to, cik dažādi mēs esam un cik labi ir būt dažādiem. Un tāpēc man ļoti gribas cerēt, ka Latvija ir gatava šai dažādībai. Jo ir cilvēki ar invaliditāti. Un Latvija kļūs par šo iekļaujošo sabiedrību, kurā katram būs sava vieta. Būs vieta, lai strādātu. Būs vieta skolā un vienkārši būs vieta, lai varētu iet uz koncertiem, izstādēm un būt gabaliņam no sabiedrības, kur katrs ir dažāds, bet visi vienlīdzīgi.
Par tiem dažādajiem cilvēkiem droši vien man gribas teikt – jā, sabiedrība kļūst labāka, ja mēs skatāmies garākā laika posmā. Bet, ja jūs man jautājāt, vai man aizvien gribas, lai ir vēl labāk? Jā, man gribas, lai ir vēl labāk. Jo vēl mums aizvien sabiedrībā cilvēkiem šķiet, ka tie, kuriem ir invaliditāte, ka viņi, pirmkārt, ir slimi. Un, ja jau viņi ir slimi, tad viņiem nākas gulēt gultā. Viņiem neko nevajag, tikai dakteri. Bet tā jau patiesībā nav. Vēl aizvien cilvēkiem šķiet, piemēram, ka tie, kuri neredz, taču nevar dzīvē neko darīt, jo es aizsēju acis, neredzu un es neko nevaru. Bet cik bieži mēs padomājam par to, ka – jā, varu! Varu tad, ja man ir dators, kurš ar mani sarunājas. Varu tad, ja šajā digitālajā pasaulē mēs mākam atrast pareizās lietas un mākam rīkoties ar pareizajām lietām.
Man gribētos, lai Latvijā katram cilvēkam būtu iespēja realizēt savas idejas. Un mēs nevis kādu vienkārši nograuztu un teikt: “Ā, nu tas tak dumji un stulbi, un ko tu iedomājies?” Bet, ja mēs varētu un darītu mazliet visi kopā. Nu tā – visi kopā, nav svarīgi, kurš ko izdomājis. Pacelties spārnos un izdarīt kaut ko tādu, lai mēs būtu labāki par citiem. Tik ļoti gribas būt cilvēkam, kurš dzīvo mājās, kurš jūtas kā mājās un ka tās mājas ir labas un brīnišķīgas. Ne tikai man vienai, bet daudziem cilvēkiem.
