“Es varu viņai bučot dupsi, varu dzert no viņas bļodiņas,” Ieva Brante vērtē, vai tiesībsargājošās iestādes pietiekami aizsargā dzīvniekus 1
Vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju parakstījuši iniciatīvu ar nosaukumu “Likumā noteikt, ka dzīvnieks nav manta, bet dzīva būtne”. Trešdien to skatījusi Saeimas atbildīga komisija – kur izvērtās arī debates par to, kā tieši būtu pareizi aizsargāt dzīvnieku tiesības Latvijā. TV24 raidījumā “Preses klubs” šo tēmu komentēja juriste, bijusī Rīgas domes deputāte Ieva Brante, problēmas sakne slēpjas nevis likuma formulējumā, bet tā piemērošanā praksē.
Viņa atgādināja Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā nostiprināto principu, ka cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.
Balstoties uz šo, Brante uzsver, ka likumā jau šobrīd ir skaidri pateikts, ka dzīvnieks ir aizsargājams un nevienam nav tiesību tam darīt pāri bez acīmredzama, pamatota iemesla. Tomēr realitātē tas bieži vien tā nestrādā.
“Iniciatīva tapa uzreiz pēc tam, kad notika traģēdija ar trim nogalinātajiem suņiem. Un es saprotu kā cilvēks, kuram ir suns, un viņš man pieder, jo viņa ir mana manta, bet viņa ir dzīva un man pieder, un es atbildu par viņu. Bet kā cilvēks es viņai varu bučot dupsi. Es dzeršu no viņas bļodas, un viņa dzers no manas glāzes, viņa ir mans ģimenes loceklis,” raidījumā sacīja Brante.
Viņa atzina, ka cilvēciskā līmenī pilnībā saprot ikvienu, kurš parakstījis iniciatīvu par likuma grozījumiem, taču no juridiskā skatupunkta uzsver, ka jautājums nav par to, vai dzīvnieks ir manta vai nē.
Pēc viņas teiktā, galvenā problēma ir tiesībsargājošo iestāžu darbā. Policija, prokuratūra un tiesas bieži vien nereaģē uz noziegumiem pret dzīvniekiem atbilstoši, netiek piemēroti pietiekami bargi sodi, un atbildība faktiski neiestājas.
“Stāsts ir par to, ka policija nereaģē uz lietām atbilstoši un nepiemēro atbilstošus sodus, un atbildību nenes tie cilvēki, kas dara pāri dzīvniekiem. Slinko tiesa, piemērojot normas, un prokuratūra vai policija, ierosinot lietas par noziegumiem pret dzīvniekiem. Ir vāja judikatūra,” sacīja Brante.
Viņa salīdzināja situāciju ar vardarbību pret bērniem, uzdodot retorisku jautājumu par likumu loģiku: “Man ir jautājums – kāpēc mēs nevaram rakstīt krimināllikumā, ka bērnu nedrīkst piesiet pie radiatora un sist? Likumā ir norādīts, ka nedrīkst tā darīt.”
Brantes ieskatā likumi jau pastāv, taču galvenais ir to godprātīga un atbildīga piemērošana. Policijai, prokuratūrai un tiesām jāstrādā tā, lai sabiedrībai nerastos šaubas par sodu neizbēgamību gadījumos, kad pret dzīvniekiem tiek vērsta vardarbība.
