VIDEO. “Vienīgais, ar ko Latvija var konkurēt, ir ar prātu!” Akadēmiķis Ivars Kalviņš par gudras un laimīgas valsts nākotni 0
Kas Tev ir Latvija? Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, akadēmiķis, profesors, ķīmiķis Ivars Kalviņš
Manuprāt, Latvija ir zeme ar neizmantotām, bet ļoti lielām iespējām, jo mums ir gudri cilvēki. Mums ir mērens klimats. Mums īstenībā nav arī lielu nelaimju. Karš, paldies Dievam, pie mums vēl joprojām nav.
Tas nozīmē, ka mums ir visas iespējas kļūt par laimīgu, pārtikušu, izglītotu, inteliģentu, iekļaujošu sabiedrību un zemi. Valsti, kurā visi cilvēki vairāk vai mazāk ir apmierināti un, var teikt, ir lepni par savu valsti. Daudz kas no tā, ko mēs vēlētos, jau ir. Jo, nu neviens nevar noliegt, ka tas, kas šobrīd mums ir pieejams labklājības ziņā, nebija iespējams līdz deviņdesmit pirmajam gadam, daudzi par to vispār nebija pat sapņojuši.
Bet pie laba jau ātri pierod. Gribās, lai mēs ne tikai dzīvotu šodien vairāk vai mazāk labi, bet lai tā mūsu dzīvošana labklājībā turpinātos un mūsu sabiedrība kļūtu arvien laimīgāka arī nākotnē. Bet tam ir nepieciešami daži priekšnosacījumi. Pirmais ir, jebkurš progress tādā valstī, kurā ir maza ekonomika un kur nav lielu dabas bagātību, nav naftas vai retzemju
minerālu izejvielas vai gāzes, vai kaut kas tamlīdzīgs, ko var pārdot vienkārši tāpēc, ka tas tur ir. Mums tādas iespējas nav un nekad arī nebūs. Tas nozīmē, ka vienīgais potenciāls, uz kuru mēs varam balstīt savas valsts izaugsmi, ir mūsu cilvēki. Tātad viņiem ir jābūt gudriem, jābūt spējīgiem sekot pasaules progresa attīstībai; un ne tikai sekot, bet atrasties šī progresa virzītāju pirmajās rindās. Un tas nav iespējams bez ļoti augsta līmeņa izglītības un attiecīgi – bez zinātnes, pētniecības un inovācijām.
Mums parasti lieto tādus terminus kā pētniecība un attīstība. Tas ir neprecīzs tulkojums no angļu valodas, ir pētniecība un izstrāde. Tas nozīmē, ka nevis kaut ko attīstīt, nopērkot kaut ko gatavu, bet izstrādāt kaut ko derīgu, vajadzīgu nākotnei, un tam ir vajadzīgas pavisam citas lietas. Tam nepietiek ar tirdzniecību un veiklību iegūt sev vēlamo izstrādājumu par zemāko cenu. Tur ir jābūt spējīgiem pašiem piedalīties šajā tirgū, jo diemžēl tā mūsu labklājība, kuru mēs šobrīd baudām, tā jau balstās parādos. Mūsu valsts ir sataisījusi pietiekami daudz parādu, un arī iedzīvotāji katrs konkrēti, nu varbūt ne visi, bet liela daļa, ir aizņēmušies diezgan lielas naudas summas. Tas nozīmē, ka tās ir jāatpelna. Bet kā var atpelnīt, ja nevar pārdot ne naftu, ne gāzi? Tikai, ja mēs varam radīt produktus, kuri ir pieprasīti eksporta tirgos. Jo mūsu tirgus ir maziņš. Mēs nevaram balstīties tikai uz savu tirgu.
Tiem produktiem ir jābūt augsti tehnoloģiskiem, ar ļoti lielu pievienoto vērtību, jo mēs nevaram atļauties būvēt, teiksim, smagās mašīnbūves uzņēmumus. Tā kā mēs te nevaram kausēt tēraudu un tamlīdzīgi, jo mums nav izejvielu, un nekad mēs nespēsim šajās nozarēs konkurēt ar tām valstīm, kurām tās ir. Tātad vienīgais, ar ko mēs varam konkurēt, tas ir – ar prātu.
Tāpēc mana vēlme, protams, un visu zinātnieku vēlme, norādes un lūgumi vienmēr ir balstīti uz to, ka – ieguldīsim cilvēkos kā pirmajā prioritātē. Tas ir – cilvēku potenciāla attīstībā. Bet ar to nepietiek. Tātad ir vajadzīga laba izglītība, arī spēja inovēt jeb respektīvi, izdomāt ko jaunu, jo inovācija ir kā process, tā ir jaunrade. Vai nu tā ir tehniskā, vai kāda cita, bet tā ir jaunrade. Un tas, ko rada inovācija, tie ir šie jaunradies rezultāti, inovatīvie produkti un tehnoloģijas.
Nu lūk, lai tos radītu, mums ir jābūt kaut kam tādam, kas ir līdzīgs ASV Silīcija ielejai, jo nevar radīt jaunu tehnoloģiju vai jaunu produktu un, galvenais, nevar to novest tirgū ražošanā. Tāpēc, ka jebkurš uzņēmējs gribēs redzēt nevis idejas uz papīra, kur skaisti kaut kādi uzņēmējiem vidējiem nesaprotami matemātiski simboli un vēl nez kaut kādi tur vienādojumi, kas pamato, ka tas viss būs un strādās. Viņš grib redzēt metālā vai kādā citā materiālā to, par ko ir runa. Tātad ir vajadzīga pavisam cita tipa infrastruktūra, kuras Latvijā
nav. Un tā ir šī te Silīcija ieleja, kurā būtu, teiksim, konstruktoru biroji, kurā būtu smalkmehānikas iecirkņi, būtu elektronikas iecirkņi, būtu programmēšana, būtu visāda veida prototipa radīšanas iespējas, būtu testēšanas laboratorijas un tā tālāk un tā joprojām. Viss beigtos ar sertifikācijas centru, kurā iegūst atzinību – Eiropas sertifikātu jeb CE zīmogu, ar kuru var tirgot šo produktu Eiropā. Vismaz.
Lietuva un Igaunija ar šādu centru izveidi mums ir priekšā. Lietuvā ir četri zinātnes un tehnoloģiju centri jeb Silīcija ielejas, kā es tās saucu. Igaunijā ir divas, Latvijā nav nevienas un arī neplānojas tādas veidot. Lietuvieši, kas tagad izraujas priekšgalā visos līmeņos, arī Baltijā, apsteidzot Igauniju, darīja savādāk. Viņi tos pirmos pieejamos līdzekļus, kurus mēs no Eiropas Savienības varējām dabūt, ieguldīja šīs te infrastruktūras radīšanā. Tas ir, izveidojot to materiālu tehnisko bāzi, kurā zinātnieks un arī uzņēmējs, kas ir ļoti būtiski, ka abi divi, gan pētnieks no publiskā sektora, gan uzņēmējs vai viņa līdzstrādnieki no privātā sektora var izmantot šo infrastruktūru, lai radītu inovāciju, respektīvi, veidotu to jauno produktu vai aprobētu jauno tehnoloģiju. Un tad nākamajā etapā viņi ieguldīja naudu projektos. Nu, tātad radīja kaut kaut ko, kas nu būs vajadzīgs tajās jaunizveidotajās ielejās, veidojot produktu un materiālo iznākumu. Un tad paredzēja atalgojumu. Mēs izdarījām savādāk. Latvija ieguldīja pirmos līdzekļus atalgojumā, jo jāaizbāž caurumus, ka tie zinātnieki neko nesaņem. Tad ieguldīja projektos un pēc tam sāka domāt par infrastruktūru.
Un tā domājam joprojām par to infrastruktūru. Jā, augstākai izglītībai ir uzcelti universitātēm
jauni korpusi. Arī nepietiekami, bet ir. Bet visā pārējā mēs tāpēc zaudējam tempu. Mēs ejam uz priekšu, bet mēs neejam tik ātri, kā mums gribētos. Tāpēc ir tomēr tas, ko Zinātņu akadēmija visu laiku saka: “Nu te ir valstij piederoša ēka, liela ēka, kuru varētu izmantot, lai radītu šādu infrastruktūru, izvietotu tur”. Tai nav jāpieder Zinātņu akadēmijai. Tai jāpieder Latvijas valstij ar vienādu pieeju šai infrastruktūrai gan publiskajam sektoram, kam nav nekā praktiski šajā virzienā, kā arī uzņēmējiem, kas arī nevar atļauties uzturēt šādu infrastruktūru. Šo ceļu gāja arī Francija. Vispirms uzbūvēja infrastruktūru, un tad par, tā sakot, par kapeikām izīrēja tiem, kas grib strādāt. Lai šis vēlējums un stāsts noder Latvijas valstij nākamajos attīstības gados. Lai mums visiem kopā veicas, lai mūsu tauta un mūsu bērni, un mazbērni dzīvo laimīgi!
