VIDEO. “Dievs bija iemīlējies, kad pasaulē laida Latviju!” Reinis Pļaviņš par vietu, kur alus garšo pēc dabas un brīvības
1
Kas Tev ir Latvija? Alus ražotāja “Labietis” līdzīpašnieks un radītājs Reinis Pļaviņš.
Latvija deviņpadsmitajā gadsimtā Krievijas impērijas sastāvā bija kā milzīgs ražošanas, arī alus ražošanas centrs. Pirmajā brīvvalsts laikā savā ziņā uz vecajiem lauriem sēdēja. Mēs kaut kā esam ražošanu pazaudējuši, bet, manuprāt, tas ir tikai tāds pārejas posms, tā nākotne manā skatījumā ir diezgan spoža.
Es biju gatavojies, protams, par tādām skaistām lietām runāt – kas man ir Latvija? Kad es redzu sliktas lietas Latvijā, to es ātri izdzēšu no atmiņas un mēģinu atcerēties tās lietas, kas ir labās.
Un tādi lielie labo lietu bloki ir – manuprāt, pirmajā vietā ir Latvijas daba. Zini, ir pāri Gaujai tilts, kur Vidzemes šoseja iet Gaujai pāri. Un tur zem tilta, kad tu brauc apakšā ar laivu, tur ir rakstīts: “Dievs bija iemīlējies, kad viņš pasaulē laida Gauju”. Man liekas, tas Dievs bija iemīlējies, kad pasaulē laida Latviju; tas tā kā atbilst patiesībai.
Latvijā ir viena no, ja ne pati skaistākā daba pasaulē. Sākot ar jūras piekrasti, mums tie tukšie liedagi, kāpas, kāpu pļavas, kur ir it kā ļoti maz dzīvības, bet tajā pašā laikā viss ir perfektā balansā. Tad ir meži, upes, laivošana, viss tas.
Tā kā manā sirdī Latvijas daba īstenībā ieņem visvisvissvarīgāko vietu. Kā es izjūtu to būšanu Latvijā un to, ka es esmu latvietis, es visciešāk to izjūtu kā saikni ar Latvijas dabu, un tāpēc man tā, protams, arī varbūt rūp vairāk nekā tādam vidusmēra tautietim un savā ziņā mēs arī caur tiem saviem aliem to dabu tulkojam dzērienos. Tas ir savā ziņā saistīts ar to, ko es daru. Nu, tā kā es mēģinu to vietu pārvērst, kā visā pasaulē vīndari arī mēģina uzsvērt to savu terasi, ka viņam tur no pareizās puses saule spīd pareizajā sezonā.
Tas ir ne tikai par mūsu alu. Es domāju, ka ļoti daudziem no Latvijas pārtikas ražotājiem ir tieši tāda pati sajūta, ka mēs šeit īstenībā esam vietā, kur tieši šo lietu ražot. Var, protams, mūsu senčiem pārmest, ka viņi ir pagājuši garām vietām, kas smirdēja pēc naftas, bet no pārtikas ražošanas viedokļa Latvija ir ideāla vieta; un ar katru globālās sasilšanas gadu, man liekas, ka viņa paliek tikai labāka.
Nu jā, viena ir tā, dabas komponente. Un tad, protams, ir tādi mazi uzplaiksnījumi, kas atmiņā vienmēr ir un ko tu īstenībā vari atkārtot, cik bieži vien gribi. Un protams, ir tas viss, kas saistās ar Jāņiem. Nu tas ir unikāli pasaules kontekstā. Tu nekur pasaulē neaizbrauksi tā baudīt kā Latvijā 23. un 24. jūnijā. Labi, 24. jūnijā varbūt vari uz Zviedriju vai uz Lietuvu aizbraukt, un tur veikali būs ciet. Bet, nu, tā pazust dabā, kā pazūd latvieši, nu, tā nepazūd neviens. Tāpēc man katru gadu ir prieks, ka Jāņi sakrīt tā, ka brīvdienu ir vairāk. Tas nozīmē, ka visi latvieši tās savas saknītes īstenībā no tā pilsētnieka varēs tā pamatīgāk ielaist iekš tās dabas un sajust to savu īsto aicinājumu. Es nezinu, kā tu svini Jāņus, mēs parasti svinam Rietumkrastā pie jūras, mēs tur slienam kāpā augšā pūteli, tad dedzinām to līdz rīta gaismai, un tad, kad saule nāk no ziemeļaustrumiem, viņu var jau redzēt, ja ir mazliet mākonīši, viņa tā kā pastumj tos mākoņus projām, un tad tas pirmais saules stars, kas iesperās acī; un, protams, tu neesi tur superskaidrā, tur agri no rīta, un tad tu skrien peldēties. Nu lieliski, vienvārdsakot.
Nu kas vēl?
Vēl viena liela lieta, kas man asociējas ar Latviju un ar mājām, un ar vietu, kur es jūtu, ka es esmu pie vietas, ir pirts. Katram latvietim ir sava ideja par to, kā pareizi iet pirtī. Tas ir baigi forši, un manuprāt, ir arī ļoti svarīgi, ka mēs varam saukt to pirts kultūru par dzīvu. Ir daudzi viedokļi, ļaudis viens otram nepiekrīt. Tur kaut kur saskan, kaut kur nesaskan, bet, nu, ir tāda ņemšanās vispār ap to pirti. “Es aizbraukšu pie tevis uz pirti”, “jā, tev interesanti te izbūvēts”, “man gan ir savādāk izbūvēts”. Katrs latvietis savā sirds dziļumā īstenībā ir pirts speciālists, ne kur citur pasaulē, jo tur jāiet pirts skolās. Pie mums arī ir pirts skolas; bet nu tas tā – tur varbūt mēģinājums komercializēt kaut ko, kas īstenībā ar mātes pienu ienāk iekšā.
Un tad vēl viena lielā lieta ir valoda, latviešu valoda. Nu tā gan visdrīzāk ir ar katru, ar katru
mātes valodu. Es pats neesmu bilingvālis vai trilingvālis. Man tā mājas valoda ir bijusi latviešu valoda vienmēr. Protams, tā ir arī valoda, kurā es jūtu, kurā es audzinu bērnus, kurā es redzu, ka mani bērni sāk sevi apzināties kā cilvēki. Man ar latviešu valodu ir tādas varbūt ne gluži, ne gluži, nu kā lai pasaka, ne gluži tādas pūristiskas attiecības. Es neuzskatu, ka latviešu valoda būtu kaut kādā veidā jāsargā vai jākopj. Man liekas, ka viņai vajag ļaut attīstīties; ik pa laiciņam tikai nedaudz pagrūstot. Nu, kā piemēru minot, man īstenībā ļoti patīk, bet pēdējos gados man jo īpaši patīk, kā latviski runā krievi. Viņi runā nepareizi, bet tās teikumu konstrukcijas un tie vārdi, ko viņi reizēm izvēlas, viņi ir tādi, nu, mājīgi patīkami. Nu, tad ir tas ir mēģinājums, kad ir saprotams, ka viņš domā. Un tā domā pat ne tikai krievi, arī jebkurā citā valodā runājoši, viņi katrs domā savā valodā un tad mēģina tulkot, un tad tas sanāk tā nedaudz neveikli.
Bet ir taču ļoti daudz latviešu kino, it īpaši ap deviņdesmito gadu otru pusi un divtūkstošo sākumu, kur latviešu valoda skan nedaudz neveikli un teatrāli. Vienlaicīgi tu bišķīt sarksti, protams, par to, bet no otras puses, tev tas liekas tik mīļi un tuvi.
Te mēs nonākam pie tādas, pie tās nosacīti ceturtās lietas, kas saistīta ar valodu, un tā ir Rīga. Es esmu piedzimis Rīgā, visu dzīvi nodzīvojis Rīgā, un no tēva puses rīdzinieks esmu septītajā augumā. Pie kam vēl visu dzīvi centrā nodzīvojis. Vienu gadu savas dzīves bijis ārpus Rīgas, kad studēju Somijā. Un kas man patīk Rīgā, ir tas, ka Rīga nekad nav bijusi latviska. Un Rīga ir tā vieta, kur tu vari paskatīties gan, kā izskatās tā īstā pasaule ārpus mūsu ideālistiskās Jūrmalas, mežiem, pļavām, pirts un Jāņiem. Un tai pat laikā tu vari paskatīties, kā citi latvieši reaģē uz šo starptautisko vidi. Jo Rīga nekad īsti latviska nav bijusi. Labi, tur īss posms Ulmaņlaikos, kad Hitlers pasauca vāciešus atpakaļ, tad tur līdz sešdesmit pieciem procenti uzkāpa latviešu īpatsvars Rīgā. Bet arī tagad man liekas, ka latviešu ir knapi pāri pusei. Nu, bet viduslaikos, Krievijas impērijas laikā latviešu bija knapi piecpadsmit procenti. Īsumā – Rīga nekad nav bijusi baigi latviskā pilsēta.
Rīgas sadzīves augstākā manifestācija ir novērojama Centrāltirgū. Rīgas Centrāltirgū. Tas ir tā – ja tu gribi vienā mazā graķītī to Rīgu nomēģināt koncentrētā veidā. Aizej uz Centrāltirgu, tur tu dzirdēsi visādas valodas. Tur būs ļoti dažāds piedāvājums. Tur būs, ak Jēziņ, tur uzbeki, indieši, tagad – kādas tik gaļas tur nav. Un arī kā tie latvieši pielāgojas? Kurš tur runā latviski un spiež to otru runāt latviski, kurš atkal runā latviski, bet ļauj otram runāt krieviski. Pretī kurš kā brauc, nu mauc angliski. Ļoti daudz tūristu tur, protams, arī ir, kas arī, man liekas, tā forši atspoguļo Rīgas vietu, kāda tai ir pasaulē, un arī Rīgas Centrāltirgum, kas ir Rīgas sirds. Nu, ja nemaldos, tirgus ir bezmaz vai daļa no Eiropas kultūras mantojuma. Tas ir lielākais tirgus zem jumta Eiropā. Priekš ikdienas rīdzinieka Rīgas tirgus liekas tāda netīra vieta, kur tirgo spirtu, vodku, cigaretes. Bet īstenībā tādā pasaules mērogā, katru reizi atbrauc uz Centrāltirgu, tu saproti jā, mūsu tirgus – tā ir lieta.
Un tomēr alus. Protams, “Labietis” ir arī Centrāltirgū. Nu lūk, viss tas te, ko es tikko kā nobēru, un tas viss kaut kā iet caur to iesalu, tiem garšaugiem, tām ogām, to raugu un medu. Tas viss rūgst un tā Latvija garšo. Tas arī īstenībā mūsu pamatmērķis no paša sākuma bija, īpaši tai mūsu zāļu, ārstniecisko augu un mežonīgo augu un ogu sērijām. Ir tāpat kā vīndaris vīnu taisa, kad re, šādi garšo tikai vīns no kāda kalna kreisajā pusē Burgundijā. Tieši tāpat mums arī tas alus. Mēs mēģinām caur to alu pastāstīt to Latvijas dabas skaistuma stāstu. Mums, piemēram, ir alus “Akmeņrags”, tā doma ir radusies tieši Akmeņragā, kur ir tie virši, augstais mārsils, un ir tas agrais augusts, ir tas piedzītais, smagais gaiss, kas ir augustā, kad viss vēl zied un lēnītēm iet uz to pūšanas pusi. Nu, tā kā pirms negaisa. Nu jā, un to visu tā kā nofiksēt un dabūt iekšā, dabūt iekšā tajā alū un tad, lai tu vari Rīgā sēžot un skatoties caur savu deviņstāveni uz blakus deviņstāveni, lai vari to Latvijas dabu no ledusskapja paņemt jebkurā gadalaikā.
Lai tas alus plūst!
