VIDEO. Pirms 85 gadiem Vācija uzbruka Padomju savienībai. Sākās baisākā 2. Pasaules kara daļa. JURIS CIGANOVS stāsta PĒTERIM APINIM
0
Pirms 85. gadiem 1941. gada 22. jūnijā neilgi pēc trijiem naktī sākās Padomju – Vācijas karš.
Jau pirmajā naktī Vācija sāka bombardēt Padomju lidlaukus, pirmo sāka bombardēt Sevastopoli. Itin drīz Vācijas karaspēks pārgāja robežu, kas tajā laikā patiesībā bija demarkācijas līnija, kas atradās uz pusēm sadalītajā Polijā.
Nevar teikt, ka Padomju savienība karu negaidīja. Nav noslēpums, ka Padomju savienība pati gatavojās uzbrukt Vācijai. Ir viedoklis, ka Hitlers ar savu uzbrukumu un plānu Barbadosa apsteidza Staļinu par kādu mēnesi.
Gar Vācijas robežu (30 – 40 kilometrus no Polijas sadalošās līnijas) bija izvietotas milzīgas Sarkanās armijas daļas – gan tanku daļas, gan aviācija, gan triecienvienības, un pēdējās – ļoti lielā skaitā. Bieži vien šis daļas bija izvietotas lauka vidū, tie bija pagaidu aerodromi, pagaidu tankodromi. Karavīri bija izvietoti pagaidu kazarmās vai teltīs, bez jebkādām aizsardzības vai fortifikācijas būvēm.
Skaidrs, ka šis karaspēks bija paredzēts uzbrukumam uz Rietumiem.
Tajā īsajā laikā deviņdesmitajos gados, kad Krievijā bija nosacīta demokrātija un neika noslepenota Krievijas militārā vēsture, iznāca vairākas grāmatas, kur dokumentāli, ar arhīva materiāliem bija pierādīta Krievijas uzbrukumu plānu eksistence. Krievu vēsturnieks Mihails Miltikovs dokumentāli pierāda, ka Krievija bija jau noteikusi iespējamos uzbrukuma datumus – sākumā 13. jūniju, bet tā kā Padomju karaspēks uzbrukumam nebija gatavs, Staļins uzbrukuma datumu sākotnēji pārcēla uz 15. jūliju, bet pēc tam – uz septembri.
Hitleram bija murgainas rasu teorijas, vācu pārākuma idejas. Hitleram šķita, ka puse Eiropas ir iekarojama un veselas tautas iznīcināmas.
22. jūnijā, kad vācu karaspēks uzbruka, Padomju karaspēka daļas pie Vācijas robežas bija pusgatavā stāvoklī – tanki bija bez degvielas, bez munīcijas, lidmašīnas bez rezrves daļām.
Pie sākotnējās frontes līnijas Padomju savienībai lidmašīnu un tanku skaits bija vismaz divreiz lielāks nekā Vācijas armijai.
Praktiski visa Padomju kara aviācija tika iznīcināta lidostās pirmajās kara stundās vācu uzlidojumu rezultātā. Tieši tas pats notika ar tankiem. Pirmajās kara nedēļās uzbrūkošais vācu karaspēks gūstā saņēma vairākus miljonus padomju militārpersonu. Vācieši par to bija izbrīnēti un nezināja, ko ar šiem gūstekņiem darīt. Koncentrācijas nometnes un represijas veica vācu aizmugures dienesti kā SS vai SD. Bet uzbruka parastas armijas daļas, kas bija paredzētas operatīvai rīcībai frontē. Viņi bija izbrīnēti, ka ļoti daudzi padomju karavīri padevās gūstā labprātīgi, lūdza atstāt viņiem ieročus un ļaut cīnīties ar komunistiem. vācieši nezināja, ko ar šādiem cilvēkiem darīt. Ir dokumentāli pierādījumi, ka vācu komandieri nereti arī ieskaitīja šādus karavīrus un pat veselas daļas savās vienībās.
Hitlera paranojā rakstitajos noteikumos bija teikts, ka slāvu karavīriem ieročus rokās dot nedrīkstēja, Hitlers teica, ka slāvi nav cienīgi karot līdzās āriešiem.
Līdz augustam Padomju karaspēks jau praktiski bija cietis sakāvi, jo karotspējīgas bija tikai 7–14% Sarkanās armijas daļu. Toties vācieši šo uzvaru izšķērdēja, un galvenokārt ar to, ka viņiem bija visas iespējas vismaz daļu no tiem, kas nonāca viņu gūstā, ar pareizu attieksmi un pareizu propagandu pagriezt pret Staļinu, jo daudzi bija gatavi cīnīties pret Padomju režīmu.
Latvijas teritorijā jau tajā pašā dienā – 22. jūnijā sākās karadarbība. Abas karojošās valstis attiecībā pret Latviju bija agresīvi noskaņotas lielvaras.
Tiesa, Baltijas valstīs situācija bija krasi atšķirīga no visas pārējās Padomju savienības. Baltijas valstis bija okupētas gadu atpakaļ. Nedēļu pirms 22. jūnija bija notikusi masu deportācija. Pēc padomju represijām pirmo reizi Latvijas vēsturē vācu karaspēks tika sagaidīts kā atbrīvotāji. Visi cerēja, ka vācieši atjaunos Latvijas valstiskumu, daudzi vēlējās atriebt par padomju represijās nogalinātajiem un uz Sibīriju aizvestajiem. tuviniekiem.
Tūlīt pēc vācu iebrukuma Padomju savienībā, Latvijā sāka stihiski veidoties partizānu struktūras, kas palīdzēja vācu karaspēkam. Tiesa, vairums no šīm vienībā radās lai aizstāvētos no sarkanarmiešu marodieriem. Latvijā padomju karaspēks tika sakauts ātri, līdz 3. jūlijam visa Latvijas teritorija atradās Vācijas pakļautībā. Un tas notika ne bez mūsu nacionālo partizānu atbalsta daudzās apdzīvotās vietās.
Vācieši ļoti agri atvēsināja latviešu entuziasmu, paziņodami, ka nekādas Latvijas te nebūs. Latvieši ieraudzīja, ka vienkārši vācu okupācija ir nomainījusi padomju okupāciju.
