VIDEO. Pirms 90 gadiem 11. aprīlī Kārlis Ulmanis kļuva par Valsts prezidentu. JURIS CIGANOVS stāsta PĒTERIM APINIM
0
1936. gada 11. aprīlī Kārlis Ulmanis kļuva par Valsts prezidentu. Līdz šim brīdim tas ir kontraversāli traktēts notikums Latvijas vēsturē. Latvijā Satversme nosaka, ka mums ir Valsts prezidents, Satversmē ir paredzētas prezidenta funkcijas. Latvija nav prezidentāla valsts, bet prezidentam piemīt reprezentācijas funkcijas. Prezidentu vēl tautas vēlēts parlaments jeb Saeima. Līdz 1936. gadam Latvijā trīs Saeimas vēlēti Valsts prezidenti: pirmais ievēlētais prezidents Jānis Čakste, otrais – Gustavs Zemgals, trešais – Alberts Kviesis.
Bet visur saka, ka Latvijā bija četri valsts prezidenti līdz padomju okupācijai. Ceturtais bija Kārlis Ulmanis, kurš ir atzīts kā prezidents de facto, bet nav atzīts par prezidentu de iure. Proti, 1934. gada 15. maijā ar tiešu Kārļa Ulmaņa līdzdalību un tiešā viņa vadībā Latvijā notika valsts apvērsums – antidemokrātisks, autoritārs, bet ne totalitārs. Ulmanis padzina Saeimu, likvidēja visas politiskās partijas, tostarp arī savējo – Zemnieku savienību, un uzņēmās Ministru prezidenta pienākumus, izveidoja savu ministru kabinetu, tā saucamo Atjaunotās Latvijas Ministru kabinetu.
Tātad – kopš 1934. gada maija parlamenta Latvijā nebija. Tajā brīdī uz otro termiņu kā vēlēts prezidents darbu turpināja Alberts Kviesis – prezidents, kurš nekādā veidā neprotestēja pret apvērsumu. Pret apvērsumu vispār neviens īsti neprotestēja. Rīgā bija ievesti aizsargi, armija absolūti bija Ulmaņa pusē. Saeima tolaik sabiedrības acīs bija tik nepopulāra, ka daļa ļaužu vispār nepamanīja, ka Saeimas vairs nav.
Avīzes bija pilnas ar slavinošām runām, uzreiz tika iedarbināta cenzūra, pat koncentrācijas nometne politiskiem pretiniekiem tika iekārtota Liepājā, kas pastāvēja pusgadu, un tajā idejiski ielika sociāldemokrātus un pērkonkrustiešus. Pēc pusgada viņus visus palaida vaļā, bet Saeimas deputātiem sāka maksāt pensijas. Notiesāja dažus cilvēkus – pērkonkrustiešus. Notiesāja Pērkonkrusta vadītāju Gustavu Celmiņu, piespriešot augstāko soda mēru – izraidīšanu no valsts. Viņš aizbrauca uz Somiju un cīnījās pret Ulmani kā nu prata.
Kviesim turpinājās prezidentūra. Ulmanim viņš netraucēja. Klīda runas, ka Kviesis pret Ulmani neko neteica, jo Ulmanis viņam pēc prezidentūras beigām bija apsolījis bezbēdīgu dzīvi – labu dzīvokli, labu pensiju maksāt utt. Tās bija runas, bet dokumentālu pierādījumu tam nav.
Tuvojoties Kvieša otrās prezidentūras beigām, kas kā reiz beidzās 1936. gada aprīlī, Ministru kabinetā sāka domāt – kaut kas mums ar to Kviesi jādara. Nevar taču ievēlēt nākamo prezidentu, ja nav, kas viņu vēlē. Bija varianti – atstāt Kviesi kā Valsts prezidentu tālāk, atteikties no prezidentūras vispār, bet kā loģiskāko atrada, ka līdzās Ministru prezidenta pienākumiem Valsts prezidenta pienākumus uzņemsies tas pats Kārlis Ulmanis. Tiesa, klīda runas, ka armija uz šo amatu apvienošanu skatīsies greizi, šīs bažas pauda kara ministrs Jānis Balodis un sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Bet tad pie Alfrēda Bērziņa, kurš bija viens no ideoloģiskākajiem iedvesmotājiem tābrīža Latvijas autoritārajam režīmam, 1936. gada martā ieradās armijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa adjutants, kapteinis Roberts Osis, kurš atnesdams medību šauteni Bērziņam teica, ka oficiāli viņš ir atnācis runāt par medībām, bet neoficiāli viņš grib pateikt, ka armija stāvēs Ulmaņa pusē.
Un tā klusiņām, lēnītēm, 11. aprīlī Rīgas pilī ieradās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, un prezidenta darba kabinetā Alberts Kviesis viņam nodeva prezidenta pilnvaras, par to izdarot ierakstu Viesu grāmatā. Avīzēs parādījās ziņa, ka Kārlis Ulmanis ir uzņēmies Valsts prezidenta pienākumus. Tā nu līdz 1940. gadam – padomju okupācijai Latvijas valsts prezidents bija Kārlis Ulmanis, vienlaicīgi būdams arī Ministru prezidents. Tas nebija nekas ārkārtējs tālaika Eiropā. Starptautiskā sabiedrība Ulmani pieņēma, apsveica Japānas imperators, apsveica Vatikāns, proti, Romas pāvests. Neviens nekur nekādus protestus nepauda. Latvijā tajā mirklī bija saimnieciskais pacēlums – labie gadi, tādēļ visi pieņēma Kārli Ulmani kā Valsts prezidentu. Jā viņš bija neliģitīms, bet viņš bija faktiskais Latvijas Valsts prezidents
