VIDEO. Pirms 40 gadiem Padomju savienībā sākās pārkārtošanās (perestroika). Vēstures zinātņu doktors JURIS CIGANOVS stāsta PĒTERIM APINIM
0
Mēs runājam par trim jēdzieniem – pārkārtošanos (krievu val.: “perestroika”) – visas sociālisma sistēmas, t.sk., ekonomikas, politikas reformēšana, atklātību (krievu val.: “glasnostj”) – sabiedrība tika mudināta neklusēt, apspriest problēmas, lai tās risinātu, kā arī paātrinājumu (krievu val.: “uskoreņije”) – veikt pārkārtošanu iespējami ātri, lai pārtrauktu stagnāciju un sāktos pārmaiņas. Robežšķirtne pārbūvei un atklātībai bija 1986. gada maija beigas un jūnija sākums.
Patiesībā jau šis process nesākās vienā dienā, tas bija process vairāku gadu garumā. Beidzās PSKP ģenerālsekretāru nāvju un bēru ceremoniju rinda, kad Centrālā televīzija mēdza pārraidīt Čaikovska “Gulbja ezeru”. Notika valsts bēres, un pēc tā, kurš gāja zārka nešanas galvgalī, cilvēki uzzināja, kurš būs nākamais ģenerālsekretārs. 1985. gadā par ģenerālsekretāru kļuva Mihails Gorbačovs. Viņs bija jauns un perspektīvs, 54 gadus vecs. Kompartijas jaunākajai paaudzei tajā mirklī jau bija skaidrs, ka tā tālāk dzīvot nevar. Bija nepieciešamas kaut kādas pārmaiņās, kaut vai tādēļ, lai Padomju savienība izdzīvotu. Bija skaidrs, ka Padomju savienība ies uz grunti, ja tādā veidā turpinās saimniekot. Ekonomiskā stagnācija turpinājās kopš Brežņeva laikiem. Ārzemju sankcijas deva savu rezultātu, neraugoties uz to, ka Padomju savienība bija viena no lielākajām dabas resursu eksportētājām. Karš Afganistānā krietni iedragāja Padomju ekonomiku. Milzīgi izdevumi bija visu pārējo pasaules komunistrisko partiju atbalstīšanas politika.
Tas viss rezultējās ar to, ka jau 1985. gadā Gorbačovs bikli mēģināja kaut kā restaurēt un pārbūvēt Padomju sistēmu, tā radās jādziens “perestroika”. 1986. gada februārī PSKP 27. kongresā bija ģenerālā uzstādījuma maiņa no komunisma uzcelšanas un sociālisma pilnveidošanu. “Perestroika” un “glasnostj” jau izskanēja kā partijas ģenerālās līnijas.
Šīs politikas pārbaudījums bija Černobiļas katastrofa, kas notika 1986. gada 26. aprīlī. To nevarēja noslēpt, un avārija kļuva par katalizatoru atklātībai. Radiācija nepakļaujas robežām un ideoloģijai. Kompartijai nebija iespēju radiācijai pateikt “nestaro!” Pasaule redzēja, ka avārija ir notikusi, un Padomju savienībai nācās pastāstīt, kas ir noticis.
1986. gada maija beigās un jūnija sākumā Pandoras lāde bija atvērta, un Padomju savienība drošiem soļiem devās pretī savai bojāejai. Bija nepieciešams ātri pārbūvēt Padomju sistēmu, tādēļ nāca klāt jauns termins “ųskoreņije”.
Padomju līderis Gorbačovs, jeb Gorbijs kā viņu sāka dēvēt visā pasaulē, Rietumos iemantoja milzīgu popularitāti. Padomju impērija kļuva savādāka, atklātāka, parādījās pirmās ekonomiskās pārbūves aizmetņi – kooperācijas kustība. Mūsdienās grūti iedomāties, ka Padomju savienībā, kurā privāti netika darīts nekas, vispār nekas nebija atļauts, kur veikali bija tukši, pēkšņi parādījās uzņēmīgi cilvēki (pirms tam viņus par uzņēmību vienkārši lika cietumā), bet tagad viņiem atķāva taisīt individuālos uzņēmumus, kas piemēram ražoja tolaik deficītos vārītos džinsus. Tie bija džinsi, kas mērcēti hlorā, un tādus cilvēki valkāja.
Tad nāca atklātības politika.
Masu informācijas līdzekļos – presē, televīzijā, radio parādījās tēmas, kuras pirms tam bija pilnībā “tabu” – Staļina laika noziegumi, represijas pret padomju tautu. Latvijas gadījumā 1986. gadā palēnām parādījās kritiska informācija par padomju laiku, par to, kas ļauns nodarīts padomju okupācijas laikā (tiesa, 1986. gadā vēl nelietoja terminu “padomju okupācija”) mūsu zemei, mūsu tautai, mūsu valstij, par 1940. gadu, par Staļina represijām, par lielajām deportācijām. Parādījās pirmā informācija par Molotova–Rībentropa paktu, par padomju-vācu draudzību un kopējo uzbrukumu Polijai, par Polijas sadalīšanu, par Austrumeiropas izveidošanu – tā visa bija informācija, kas pirms dažiem gadiem bija vienkārši neiedomājama publiskajā telpā. Latvijā un abās mūsu kaimiņvalstīs, bet arī citās republikās parādījās nacionālo kustību aizmetņi. Okupētajās Baltijas valstīs šī kustība bija stiprāka, jo pietiekami spēcīga bija vēsturiskā atmiņa par brīvības laikiem pirms 1940. gada, un arī par to sāka atklāti runāt.
Džins, ko Gorbačovs izlaida no pudeles “perestroikas”, “glasnostj” un “uskoreņije” veidā, pamazām saēda visu padomju sistēmu. Vāŗdi “perestroika”, “glasnostj” un “uskoreņije” dažādā transkripcijā angliski un citās valodās nonāca uz t-krekliem, uz žurnāla “Times” vāka, Rietumu masu mēdiju pirmajās lapaspusēs. Gorbačovs kļuva par vienu no populārākajiem vizuālajiem tēliem Rietumu presē.
Tātad 1986. gads – proti, laiks pirms četrdesmit gadiem, aizsāka PSRS sabrukumu. Cilvēki ieraudzīja, ka Padomju savienība ir milzis uz māla kājām. Bet pat “perestroikas sākumā” neviens nevarēja pat iedomāties, ka pēc 5 gadiem Padomju savienības kā valsts vairs nebūs. 1986. gadā vēl neviens pat nedomāja par to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija būs atkal brīvas valstis.
