Monika Zīle: 14. Saeimai nāksies krietni piepūlēties, lai atšifrētu mantojumā saņemto jēdzienu “pašvaldības izglītības ekosistēma” 18
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pirms gādāt ratus, vajadzētu pārliecināties, vai stallī ir pajūga vilcējs.” Serbu sakāmvārds
Ikviena aizejošā Saeima tās pienākumu pārņēmējiem atstāj arī savus līdz galam neizpildītos darbus. Šoreiz tādiem jāpieskaita arī svaigi pieņemtie Izglītības likuma grozījumi.
Sākušies no iniciatīvas definēt pedagogu aizsardzību, tie apspriešanas gaitā ieguva daudz plašāku skanējumu, kad vairākas sabiedriskās organizācijas, tiesībsargs un arī Valsts prezidents iebilda pret grozījumos minēto vardarbīgu skolēnu aizvirzīšanu mājmācībā.
Tas ierobežotu problemātisko bērnu tiesības iegūt pilnvērtīgu izglītību un mācību procesā socializēties, lai vēlāk viņi bez problēmām iekļautos sabiedrībā, – iebildumi autori pamatoja savu viedokli, uz kura pamata 13. Saeima pie pilnvaru izbeigšanās sliekšņa dzemdēja kārtējo apjomīgas tukšvārdības paraugu.
Likuma grozījumu cepuri nosaukumā uzlicis, garais teksts diemžēl nepalīdzēs atrisināt situāciju daudzās skolās, kur vadībai un pedagogiem jau sen trūkst padoma, kā rīkoties, lai dažu audzēkņu uzvedības traucējumi nebūtu šķērslis klasesbiedriem apgūt mācību programmu.
Vispār šis 13. Saeimas norietā tapušais dokuments drīzāk pieskaitāms iedomu druvā sakņotām apcerēm: piesaukti situāciju normalizēšanai izmantojamie asistenti un psihologi – gluži vai astrālas būtnes, kas it kā eksistē, bet realitātē viņu nav, – tāpat vēl mistiskāks atbalsta personāls pedagogiem un skolēnu ģimenēm.
Tiesa, ir savirknēts nākotnē darāmais iekļaujošās izglītības sistēmas nostiprināšanai.
Pirmkārt, Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), sadarbojoties ar Labklājības un Veselības ministriju, līdz nākamā gada 14. februārim jāiesniedz izskatīšanai valdībā informatīvs ziņojums par emocionālas un fiziskas vardarbības izskaušanu un nepieļaušanu mācību iestādēs.
Šīs parādības juridiski iegrožojoša tiesību akta projektam no Ministru kabineta līdz gada beigām jānonāk Saeimā. Vārdsakot, parlamenta 13. sasaukums atzīstas nespējā kaut ko izlemt un skolās ar nepacietību gaidīto likuma izmaiņu pieņemšanu deleģē jaunajiem tautas kalpiem.
Cits jautājums, vai viņi nepaklups pret 13. Saeimā pieņemtā Izglītības likuma grozījumos iešifrēto lielāko mīklu. Lai nu visi labie gari palīdz, ka deputāti saprastu, ko nozīmē “pašvaldības izglītības ekosistēmas attīstības stratēģija”.
Ik četrus gadus tāda būs jāizstrādā katrai izglītības pārvaldei, “lai nodrošinātu iedzīvotājiem nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes mūža garumā”.
Skan mulsinoši, bet izglītības pārvaldēs daudz pieredzējušie labi saprot, ka šādi mēles mežģi domāti vien teksta izstiepšanai, lai radītu nopietna intelektuāla ieguldījuma iespaidu. Citas jēgas tiem nav. Gadu desmitiem nav uziets resurss pedagogu algu palielināšanai un dažiem skolēniem nepieciešamo asistentu darba apmaksai, no kurienes IZM ņems finanses “izglītības ekosistēmai”?
Nobeigumā sadzīviska epizode. Laba paziņas meita nupat nomainīja savam trešklasniekam tuvo skolu pret daudz neērtāk sasniedzamo. Iemesls – divus gadus ciesta klasesbiedra vardarbība. Tās dēļ mācību iestādi mainīšot vēl daži.
Visiem pieejamās izglītības tiesību aizstāvju piesauktā sadarbība ar sīkā varmākas ģimeni ir pievilcīga teorētiski.
Praksē tā lielākoties nedarbojas, to apstiprinās pedagogi, kurus Izglītības likuma grozījumu muļļātāji un pusratā pametēji negribēja sadzirdēt.
