Uzzini, kuri Herberta Džordža Velsa pareģojumi piepildījās! 0
Lielāko daļu no paša izgudrotajiem mehānismiem vai ētikas likumiem Velss, kurš nomira 1946. gada augustā, nepiedzīvoja, par dažiem ir skaidrs – tie nepiepildīsies nekad, bet par dažu precizitāti var tikai pabrīnīties.
Romānā “Laika mašīna”, kas iznāca 1895. gadā, Velss aprakstīja ceļošanu laikā. Šis ir pareģojums, kurš nav – vismaz pagaidām – piepildījies. Taču tas nenozīmē, ka laika mašīnu nevarētu pieredzēt kādi mūsu pēcnācēji. Vismaz fiziķi apgalvo: laika mašīna nav ārpus iespējamā robežām. “Ir daudz fiziķu, kuri jums teiks, ka tas nav iespējams, taču tā nav taisnība,” apgalvo Bērklijas universitātes fiziķis Ričards Millers. “Mēs vienkārši vēl neesam izdomājuši, kā.”
1898. gadā iznākušajā romānā “Pasauļu karš” H.Dž. Velss piemin nāvējošu karstuma staru, un ASV kara inženieri tādu patiešām izgudrojuši. Velss hipotētisko ieroci aprakstīja kā “apžilbinošu gaismas zibsni gandrīz bez skaņas”, un šo aprakstu sniedza gandrīz 60 gadus pirms lāzera izmēģināšanas pat laboratorijas apstākļos. Tiesa, mūsdienās lāzerstari pūļa izklīdināšanai tiek lietoti intensitātē, kura apdullina, nevis nonāvē, bet tā ir drīzāk šī ieroča priekšrocība, nevis trūkums.
Ideja par bezsvara stāvokļa radīšanu laboratorijas apstākļos nenāk no Velsa, bet gan no 17. gadsimta matemātiķa Nikolā Fatio de Diljē teorijas. Velss izgudroja vielu, kas iznīcina gravitāti, aprakstot to romānā “Pirmie cilvēki uz Mēness” 1901. gadā. Saskaņā ar moderno fiziku, šis nu ir viens Velsa izgudrojums, kurš nevar darboties, toties faktu, ka cilvēki pabijuši uz Mēness, noliegt nevar…
Nevar gluži teikt, ka Velss izgudroja mobilo telefonu, taču savā romānā “Nākotnes lietu forma” (“The Shape Of Things To Come”) 1933. gadā viņš aprakstīja bezvadu sarunu ierīci, kuru iespējams pārnēsāt kā rokaspulksteni un kuram ir daudz mūsdienu mobilajos telefonos iekļautu iespēju. Savukārt jau desmit gadus agrāk grāmatā “Cilvēki kā dievi” Velss bija aprakstījis utopisku sabiedrību, kuras iedzīvotāji pamatā sazinās ar bezvadu telefonu un balss pasta palīdzību, faktiski pareģojot gan e-pastu, gan automātisko atbildētāju un pat – ne daudz, ne maz! – Skaipu.
Jāpiezīmē, gadžetu fans Velss (ak, kā viņš izbaudītu 21. gadsimtu!) nekad neiedomājās, ka tie cilvēkam varētu traucēt, – piemēram, ka ir samērā bīstami vienlaikus runāt pa bezvadu telefonu un traukties ar mašīnu…
Romānā “Kad gulošais mostas” 1899. Velss ieviesa vēl vienu tehnisku jauninājumu: 90 metrus platus lielceļus, kuri kustas gluži kā konveijera lentes; uz tiem izvietoti sēdekļi un atspirdzinājumu kioski. Nemaz ne tik tālu no slīdošajām “ietvēm” dažās pasaules valstu lidostās, tomēr Velss neparedzēja, ka būs nepieciešamas paralēlas dažādu ātrumu “maģistrāles”, lai to pasažieriem būtu vieglāk uz tām uziet no no tām nokāpt. Turklāt kā slīdošās kāpnes, tā arī slīdošās “ietves” ir tehnoloģija, kura diezgan viegli sabojājas.
Šajā romānā attēlots vēl viens nākotnes izgudrojums – automātiskās durvis. Līdz šī izgudrojuma ieviešanai dzīvē romāna tapšanas brīdī bija palicis tikai mazliet vairāk nekā pusgadsimts… Tiesa, mūsdienu inženieri aizrāda, ka Velsa durvju konstrukcija esot bijusi nevajadzīgi sarežģīta – rakstnieks lika tām uzslīdēt augšup, nevis uz sāniem, kā tas parasti notiek…
Vienā no tumšākajām Velsa grāmatām, distopijā “Doktora Moro sala”, kas iznāca 1896. gadā, rakstnieks pievēršas ģenētiskajai inženierijai, transplantācijai un citiem paņēmieniem, ar kuriem iespējams iegūt fantastiskus un biedējošus cilvēku un dzīvnieku krustojumus. Par laimi, kaut gan zinātnei izdevies klonēt dažus dzīvniekus, nav radīti dzīvi monstri.
Visbeidzot, iespējams, dzīvē tuvākajā laikā iemiesosies arī visfantastiskākais no Velsa izgudrojumiem, proti, neredzamības mehānisms no grāmatas “Neredzamais cilvēks” (1897). Tiesa, arī tas solās būt krietni vienkāršāks nekā fantasta aprakstā, un balstīties drīzāk ilūzijā, nevis reālā formas zaudēšanā. 2003. gadā Tokijas universitātes studenti izdomāja “Neredzamības mēteli”, kurā pielietotas optiskās kamuflāžas tehnoloģija – savā ziņā tiešs pretstats Velsa idejai par sarežģīta ķīmiska kokteiļa dzeršanu un nepieciešamību neredzamības laikā iztikt bez drēbēm un ēšanas…
Viens no nedaudzajiem pareģojumiem, kuru Velss jādomā, nepavisam nevēlējās redzēt, proti, 2. pasaules karš un atombumbas izmantošana militāriem mērķiem, ko viņš bija paredzējis 1912. gada grāmatā “Atbrīvotā pasaule” (“The World Set Free”) lika rakstniekam romāna “Karš debesīs” izdevumam 1941. gadā likt kaismīgu epigrāfu: “Es jau sacīju. Jūs, sasodītie muļķi!”
Viena no Velsa laikā neticamākajām idejām, ko viņš pauda 1940. gadā iznākušajā grāmatā “Cilvēktiesības, jeb par ko mēs cīnāmies?” (“The Rights of Man; Or What Are We Fighting For?”, kura nesen pārizdota, Velss uzsvēra, ka vienīgais saprātīgais kara rezultāts būtu vienošanās par universālām cilvēktiesībām un starptautiskas tiesas iedibināšana, kas tās aizsargātu. Konkrēti rakstnieks uzsvēra tiesības uz dzīvību, izglītību, darbu, tirdzniecību un īpašumu visiem vīriešiem un sievietēm uz Zemes. Jau citā, agrākā darbā Velss bija runājis par brīvību no jebkāda veida izkropļošanas vai sterilizācijas. Velsa ideju ietekme skaidri redzama 1948. gadā pieņemtajā ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā.
Vismaz pagaidām nav piepildījusies arī ideja, kuru Velss loloja visvairāk – par utopisku transnacionālu “pasaules valsti” ar valdību, kura rūpētos, lai ikviens pasaules iedzīvotājs saņemtu iespējami labāku izglītību, lai katram būtu darbs, kas viņus apmierina, kā arī brīvība baudīt privāto dzīvi.
