Kārlis Streips: 1094 ir mazāk nekā 150 tūkstoši – vai tiešām to nespēj saprast pat visstulbākais politikānis? 0
Svētā Glābēja anglikāņu baznīcā šonedēļ bija svinību diena, kad pieminēt svēto Mateju.
Bībeles pazinēji tur atpazīs vienu no četriem evaņģēlistiem, kuri it kā sacerēja četrus evaņģēlijus, ar kādiem aizsākas mūsdienu variants par to, kas ir Jaunā derība.
Rakstu “it kā,” jo patiesībā nav simtprocentīgas pārliecības par to, kas sacerēja četrus evaņģēlijus, kādā kārtībā tie uzrakstīti un publicēti u.tml.
Taču par Mateju kā tādu ir arī cita lieta. Pirms kļūt par vienu no Jēzus mācekļiem, Matejs (vai Levi, kā viņš ir nosaukts gan Marka, gan arī Lūkasa evaņģēlijā) ir prezentēts kā nodokļu iekasētājs un muitnieks.
Tas, kā sabiedrība tolaik šādus ļaudis uztvēra, ir skaidri redzams brīdī, kad tālaika sabiedrības krējums no farizeju vides ieraudzīja Jēzu sēžam pie galda ar muitniekiem, un bija līdz kaulam sašutuši.
Jo vārds muitnieks farizeju izpratnē bija sinonīms vārdam grēcinieks.
Jēzum protams uz šādu apgalvojumu bija atbilde – ne jau tos pareizos viņš bija nācis glābt, bet gan tos grēciniekus, kuriem tas bija visvairāk vajadzīgs.
Vienalga, farizeji uz muitniekiem gribēja skatīties, tā teikt, no augšas un augstprātīgi. Fui, mēs ar tādiem pat uz ielas nesveicinātos, kur nu vēl tos sauktu pie sava pusdienu galda!
Bībele un it īpaši Vecā derība ir pārpilna ar stāstiem, kuros viena grupa ienīst citu. Reizēm, kā tas bija stāstā par Sodomas un Gomoras pilsētu, pats Dievs saskaišas tik ļoti, ka rezultāts vienkārši ir iznīcība.
Par to šonedēļ gribu padomāt vēl tālāk, jo fakts ir tāds, ka bieži vien cilvēks šķiet esam tāds, kurš sevi uzskata par pārāku par citiem.
Tur, tāpat kā ļoti daudzās jomās, sava daļa vainas ir jāuzņemas baznīcai. Romas katoļu baznīcas mūžsenā pārliecība, ka “mēs tie pareizie, jūs tie bezdievji un ķeceri,” noveda pie milzīgas asinsizliešanas gan tā dēvēto Krusta karu laikmetā, gan arī un it īpaši tad, kad no šīs arogances izrietošā korumpētība lika protestantiem atdalīties no mātes baznīcas un izveidot ko citu.
Romas katoļu baznīca Mārtiņu Luteru un citus topošos protestantus vienkārši ekskomunicēja, kas Viduslaikos skaitījās baiss sods esam. Protams, Luters bija pārliecināts, ka Romas katoļu baznīca bija bezcerīgi samaitāta, un tāpēc diez vai toreizējā baznīcas režīma uzbrukums viņu īpaši traucēja.
Viens no Lutera pēctečiem mūspusē pierādīja savu gatavību diskriminēt pret lielu sabiedrības daļu tad, kad viņš nolēma pārtraukt sieviešu ordinēšanu.
Par to plašāk rakstīju pirms pāris nedēļām, kad bija pienākusi piecdesmitgade kopš latviešu luterāņu baznīca sāka sieviešu ordinēšanu.
Pirms 50 gadiem bija 1975. gads, kad Latvijā, protams, oficiālā “reliģija” bija ateisms. Tā bija luterāņu baznīca rietumos, kura tā darīja.
Taču viens konkrēts kadrs Latvijas luterāņu baznīcā nolēma, ka vairs nevajag un nedrīkst, un ar to arī viss bija pateikts.
Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca šajā nozīmē dzīvo dziļi aizvēsturiskā laikmetā. Cik saprotu, baznīcas apmeklētība pēdējo gadu laikā ir pamatīgi sarukusi, un no tā izriet doma, ka garīdzniekiem vajadzētu paskatīties spogulī un saprast, ka prasta diskriminācija pret lielāko daļu sabiedrības, iespējams, nav pati labākā reklāma organizācijai, kura kā savu centrālu motīvu no Bībeles ņem vārdus “mīliet viens otru.”
Ārpus baznīcas lietām ir politika. Pagājušajā gadsimtā visa pasaule piedzīvoja to, ko nozīmē prastu aizspriedumu pacelšana līdz visaugstākajam līmenim.
Padomju savienībā agresija bija pret “buržujiem” un “kulakiem” – tātad, pret tiem, kuri neatbilda komunistu sapratnei par to, kas ir vajadzīgs sabiedrībā.
Vācijas nacisti savukārt nolēma, ka visās vācu tautas nelaimēs ir vainojams viens ienaidnieks – ebreji.
Holokausta laikā bojā gāja ap sešiem miljoniem ebreju (un citu). Latvijā visai plaukstošā ebreju kopiena tika noslaucīta no zemes virsas, un atsevišķiem ebrejiem “palaimējās” tādā nozīmē, ka pāris nedēļas pirms nacistu okupācijas viņi nonāca lopu vagonā ceļā uz Sibīriju. Kā “buržuji” vai “kulaki.”
Diskriminācijas pasaulē viens no galvenajiem elementiem ir jautājums par vairākumu un mazākumu.
Vācijā un Eiropā kopumā nebija neviena valsts, kurā ebreji veidotu sabiedrības vairākumu, un tāpēc Hitleram un viņa režīmam droši vien nebija īpaši grūti vidējam vācietim iestāstīt, ka kaimiņš ebrejs bija iemesls, kāpēc vācietim dzīvē īsti negāja.
Bet galvenais, par ko šonedēļ gribu spriest, ir sadalījums starp heteroseksuālām personām un pārējiem.
Tēma tāpēc, ka nupat Saeimā atkal ir uzradusies viena grupiņa politiķu, kura acīmredzot ir nolēmusi, ka tas nekas braukt augumā LGBTQ+ kopienai, jo tādu cilvēku Latvijā ir maz, un tāpēc nav vainas viņus ignorēt un arī apkarot.
Konkrēti pagājušajā nedēļā Saeimas sēdē opozīcijas deputāti Zivtiņš, Petraviča, Liepiņa, Krištopans un Stobova iesniedza priekšlikumu par Bērnu tiesību likuma un Likuma par sapulcēm, gājieniem un piketiem grozīšanu.
Abos gadījumos ar mērķi noteikt, ka turpmāk LGBTQ+ kopienas Praida pasākumos būs atļauts piedalīties tikai tiem, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu.
Konkrēti: “Nepilngadīgām personām aizliegts piedalīties pasākumos, kuros tiek popularizētas LGBT idejas un vērtības.”
Pirmais, ko gribu te pieminēt ir fakts, ka par šo grozījumu nodošanu komisijām plenārsēdē balsoja gan opozīcijas deputāti, bet arī deputāti no vienas no koalīcijas partijām.
No opozīcijas tur bija Latvija Pirmajā vietā, Nacionālā apvienība un partija Stabilitātei!
Absolūti ne pirmā reize, kad mūsu dikti tautiskie bāleliņi un māsiņas no NA ir laimīgi sadevušies rokās ar Kremļa lakstīgalām tad, kad tas šķiet izdevīgi.
Taču par jautājuma nodošanu komisijām arī balsoja visi klātesošie deputāti no Zaļo un zemnieku savienības, lai arī viens no tiem atturējās.
Koalīcijas līgums acīmredzot zaļzemniekiem pie pēcpuses.
Par Ainara Šlesera jaunāko politiskā biznesa projektu te nekādu jautājumu nav. Nekad neesmu īsti sapratis, kāda lapsene Šleseram ir iedzēlusi, ka viņš ir kļuvis par tik kliedzošu cilvēka tiesību oponentu LGBT kopienas locekļiem.
Tas bija tieši viņš, kurš 2005. gadā panāca Satversmes grozīšanu, lai 110. pantā pateiktu, ka vārds “laulība” attiecas uz jēdzienu “savienība starp vīrieti un sievieti.”
Tas tobrīd jau bija pateikts Civillikumā, plus vēl fakts ir tāds, ka lielie bļāvēji par “laulību” svētumu, paši sev iešāva kājā, piemirstot, ka tajā pašā konstitūcijas pantā arī ir paģērētā valsts aizsardzība un atbalsts “ģimenei.”
Tā nu laikā kopš Satversmes tiesa noteica (un Saeima vairāku gadu garumā vienkārši ignorēja) prasību, ka vajadzīgs likums par partnerattiecībām arī viendzimuma pāriem, burtiski desmitiem viendzimuma pāru ir devušies uz administratīvo tiesu pateikt lūk, te mēs esam – Jānis un Matīss vai Anda un Marianna. Mums ir kopīpašums, suns vai kaķis, iespējams – bērni, un līdz ar to mēs sevi uzskatām par ģimeni.
Ja nemaldos, visos gadījumos pēc kārtas Administratīvā tiesa ir pateikusi jā, nudien, sveiki pulciņā.
Attiecībā uz viendzimuma pāru tiesībām, pirms pāris gadiem Saeima (tikai pēc valdošās koalīcijas nomaiņas) pieņēma līdz kliņķim šauru partnerattiecību likumu. Tas ne tuvu nenodrošina tās tiesības, kuras Latvijā pieder laulātiem pāriem, un līdz ar to no cilvēka tiesību viedokļa, tas ir nepilnības kalngals.
Politiķi allaž ir bļāvuši, ka LGBT kopiena ir kaut kas no rietumiem ievazāts un latviešu tautai nepiemērots un nevajadzīgs.
Varu pierādīt, ka tā tas lielākoties nav. Portālā Latvija.lv jau sen ir bijusi iespēja iesniegt priekšlikumu par parakstu vākšanu ar mērķi par jautājumu forsēt referendumu.
Mūsu valstī ir tāda “Latvijas vīru biedrība,” kura vairākkārt ir iesniegusi priekšlikumu, 110. pantu grozīt vēlreiz, lai pateiktu, ka “ģimene balstās laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā.”
Nezinu, vai no tā izriet, ka gejs var kādu adoptēt un līdz ar to automātiski sanāk ģimene arī pēc mūsu valsts muļķīgi aizspriedumaino cilvēku izpratnes.
Galvenais te ir kas cits. Lai forsētu referendumu, jāsavāc parakstu skaits, kas ir ekvivalents vienai desmitajai daļai no Latvijas balsstiesīgo pilsoņu skaita.
Praksē – ap 150 tūkstoši parakstu.
Pēdējais mēģinājums no “vīru biedrības” piereģistrēts pērn 27. septembrī. Dots gads laika līdz šī gada 27. septembrim plkst. 23:59.
Vai zināt cik no tiem parakstiem ir iegūti?
1094.
Piekritīsim visi, 1094 ir maķenīt mazāk nekā 150 tūkstoši.
Man tas pasaka, ka latviešu tauta par šo jautājumu nav gluži tikpat histēriska, cik ir tās politiskie pārstāvji atsevišķās partijās.
Fakts ir tāds, ka pirms pāris gadiem Igaunija pieņēma likumu par viendzimuma laulībām, un tur bija tā pati bļaušana un aurošana:
Jebkura partija, kura tā kaut ko atbalstīs, nākamajās vēlēšanās zaudēs visus mandātus un izkritīs no Rīgikogu pavisam.
Nekas tamlīdzīgs nenotika. Igaunija un igauņi dzīvoja tālāk un mierīgi, un varam būt droši, ka gabals nevienam tur nenokrita.
Tāpat tas ir bijis visās pārējās valstīs, kurās viendzimuma laulības ir atļautas. Uzskaitīšu tās visas, lai pierādītu, ka arī šī nav joma, kurā ir tikai dažas izlēcējas no normas:
Andora, Argentīna, Austrālija, Austrija, Beļģija, Brazīlija, Kanāda, Čīle, Kolumbija, Kostarika, Kuba, Dānija, Ekvadora, Igaunija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īslande, Īrija, Lihtenšteina, Luksemburga, Malta, Meksika, Nīderlande, Jaunzēlande, Norvēģija, Portugāle, Slovēnija, Dienvidāfrika, Spānija, Šveice, Taivāna, Taizeme, Lielbritānija, ASV un Urugvaja.
Šo valstu starpā ir tādas, kurās lēmumu pieņēmis likumdevējs. Citur tā kaut ko ir likusi izdarīt tiesa, un citur atkal rīkots referendums.
Pēdējā valsts sarakstā bija mazā Lihtenšteina, kur likumu par laulību tiesībām valdība pieņēma pērn maijā un likums stājās spēkā šī gada sākumā.
Savukārt attiecībā uz mazgadīgām personām šeit Latvijā, šī nav pirmā reize, kad politikāņi Saeimā ir uzmetušies auklītes jomā.
Pavisam nesen bija lēmums par vecuma cenza paaugstināšanu no 18 līdz 20 gadiem, pirms jaunietis drīkst iegādāties alkoholu vai cigaretes.
Citiem vārdiem sakot, 18 gadus vecam jaunietim var uzticēt šaujamieroci un uzdevumu sargāt valsti, bet atpūtas brīdī viņš nedrīkst nopirkt alus pudeli vai aiziet uzpīpēt ar dienesta biedriem.
Attiecībā uz cilvēka seksualitāti, 2015. gadā Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko noskatīja tekstu no kaimiņvalsts Krievijas par mazgadīgo pasargāšanu pret “netikumīgu mācību vielu” valsts izglītības sistēmā.
Tapa grozīts Izglītības likums, lai tur iekļautu prasību pēc “tikumības” bērnu audzināšanā.
Nelaiķe kolēģe žurnāliste Monika Zīle to pilnīgi precīzi un pareizi nosauca par vanckaru.
Cik atceros, bija tikai viens gadījums, kurā kāda skolotāja nonāca sprukās.
12. klases literatūras mācībās iekļauts dzejolis, kurā atrodams rupjš vārds krievu valodā.
Kāds no vecākiem par to sacēla lielu traci.
Atceros, laikraksts Diena pāris dienas pēc notikušā nosūtīja reportieri uz attiecīgo klasi pajautāt par notikušo.
Skolēnu galvenais teiktais bija fakts, ka viņi jau sen bija dzirdējuši un arī lietojuši ne tādus vārdus vien, un tāpēc viņi nevarēja saprast, par ko tik liels cepiens.
Attiecībā uz izglītības lietām, Latvija nav vienīgā valsts, kurā nedomājoši politikāņi nāk ar šādām prasībām.
Amerikā patlaban konkrēti Republikāņu partija ir pavisam histēriska par mācībām, kurās iekļauta informācija par ASV tumšādaino kopienas vēsturi, kā arī par LGBT jautājumiem.
Bļaut, ka tumšādaino vēstures uzsvēršana nozīmē kaitējumu Amerikas baltādainajiem cilvēkiem – tas ir vienkāršs un prasts rasisms.
Savukārt attiecībā uz LGBT jautājumiem, viens, kas te būtu jāsaprot pavisam skaidri ir fakts, ka cilvēkbērns savas seksualitātes apzināšanos nesāk tikai tad, kad viņam atbilstoši likuma prasībām ir pienākusi pilngadība.
Es personīgi to, ka man patīk puiši, apzinājos jau astoņu vai deviņu gadu vecumā, un pirmais seksuālais kontakts man bija pāris gadus pēc tam (ar sava vecuma puiku, nevis ar pieaugušo).
Man laimējās tādā ziņā, ka reiz es paaugos, Čikāgā bija visa vajadzīgā LGBT infrastruktūra. Krogi, sabiedriskas organizācijas, grāmatu lasīšanas klubiņi, rokdarbu klubiņi, sporta organizācijas, reliģiskas organizācijas.
Cita starpā es Amerikā dzīvojot gāju Metropolitan Community Church baznīcā, vispirms Topīkā Kanzasā un vēlāk arī Amerikas galvaspilsētā Vašingtonā.
Baznīcu nodibināja baptistu mācītājs vārdā Trojs Perijs, kuru no baptistu baznīcas izmeta laukā tad, ka tā uzzināja, ka viņš ir gejs. Trojs nenokāra degunu un izveidoja pats savu baznīcu, kura man un ļoti daudziem citiem cilvēkiem kļuva par īstenu patvērumu.
Latvijā nekā tāda patiesībā nav. LGBT kopienai ir centrāla organizācija Mozaīka, kura dara svētīgu darbu kopienas interešu aizstāvēšanā.
Cita starpā tajā pat gadā, kad deputāte Jūlijas jaunkundze ņēmās ar “tikumības” lietām, starptautiskā praidu organizācija pirmoreiz vēsturē Eiropas praida rīkošanas tiesības piešķīra valstij, kura kādreiz bija Padomju Savienības sastāvdaļa.
Tā bija lieliska diena.
Togad pasākumā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, tajā skaitā arī pietiekami daudz jauniešu. Togad vēl nē, bet citugad mani uz Praidu sūtīja TV24 ar kameru un operatoru, un daudz, daudz, daudz jauniešus intervēju, kuri laimīgi teica es no Jelgavas, vai es no Pampāļiem vai es no Tīnūžiem, vai es no Raganas, un nekad nezināju, ka var būt šāda kopiena, un šeit un šodien es jūtos svētlaimīgs.
Nezinu, vai kretīni, kuri pagājušajā nedēļā atbalstīja šīs lietas nodošanu komisijām, to ir īsti izdomājuši līdz galam.
Pirmkārt, man ir aizdomas, ka neviens no šiem politikāņiem nevarētu ar detalizētu pieeju paskaidrot, ko nozīmē vārdi “popularizētas LGBT idejas un vērtības.”
Vai tiešām šie ļaudis domā, ka LGBT kopienai “idejas un vērtības” īpaši atšķiras no citu cilvēku “idejām un vērtībām”?
Par ko ir runa? Vienkārši par tām pašām tiesībām, kādas pieder citiem, tajā skaitā par tiesībām savu dzīvi dzīvot atbilstoši saviem priekšrakstiem un cerībā, ka cilvēks nedzīvo valstī, kurā neapdomīgi politikāņi vēlas tos ignorēt vai noraidīt.
Ja konkrēti par Praidu, ko īsti šie deputāti ir paredzējuši, lai nodrošinātu, ka tur nepiedalīsies neviens mazgadīgais?
Vai no tā izriet, ka Praids būs jārīko kādā slēgtā vidē ar policiju pie durvīm, kas pārbauda ienācēju datus?
Vai tas nozīmēs arestu diviem vecākiem, kuri uz Praidu ir paņēmuši līdz savu zīdaini tāpēc, ka sestdienas dienā nav bijis, kur viņu atstāt? Arī zīdainis ir mazgadīgs. Vai politiskā histērija attiecas arī uz viņu?
Fakts ir tāds, ja politikāņiem nav nekādu labu domu par to, kas sabiedrībai ir vajadzīgs, tad ir pati vienkāršība paļauties uz veciem štampiem un braukt augumā tiem, kuri viņuprāt nav spējīgi sevi aizstāvēt.
Tajā skaitā LGBT kopienai. Atšķirības starp to, kas ir paredzēts partnerattiecību likumā un tā, kas ir paredzēts laulību likumā, ir masīvas un plašas.
Un tāpēc komentāru nobeigšu pirmkārt cerībā, ka Saeima sapratīs, ka šleseristi ir histēriķi un līdz ar to viņu histērija ir ignorējama.
Atkal atceroties, lūdzami, ka 1094 ir mazāk par 150 tūkstošiem, ja runa ir par plašākās sabiedrības attieksmi.
Un, otrkārt, ka kaut kad paredzamajā nākotnē politikāņi nudien sapratīs, ka cilvēka tiesības tomēr nav kaut kas tāds, ko piešķirt vieniem, bet ne tiem otriem, un savāksies un beidzot pieņems viendzimuma laulību likumu.
Ar katru paejošo mēnesi un gadu šķiet ticamāk, ka ar tādu paģērējumu nāks Eiropas Cilvēka tiesību tiesa. Laika gaitā tā ir knibinājusies ap jautājuma detaļām, tajā skaitā, piemēram, Itālijai pasakot, ja ir partnerattiecību piedāvājums heteroseksuālām personām, tad arī jābūt tādām pašām iespējām viendzimuma pāriem.
Rumānijas gadījumā bija jautājums par rumāni, kurš likumīgi bija salaulājies ar ārzemnieku ārzemnieka mītnes zemē, un jautājums bija par to kādas tiesības būs ārzemniekam Rumānijā.
Rumānijas tiesas jautājumu nespēja atrisināt, un tās bija tās, kuras nolēma to aizfutbolēt līdz Eiropas tiesai.
Un Eiropas tiesa pateica, ja Rumānija dod tiesības heteroseksuālai ārzemniecei, kura salaulājusies ar rumāni, tad tādām pašām tiesībām arī jābūt gadījumā, ja abi precētie cilvēki ir vīrieši vai sievietes.
Varbūt Latvijas politikāņiem būtu vieglāk, ja viendzimuma laulības nodrošinātu Eiropas tiesa, jo tad tie varētu turpināt apgalvot mēs jau nē, mēs saprotam, ka mūsu valstī tā kaut kas nav vajadzīgs.
Vien trešo reizi atgādinot, ka 1094 ir mazāk nekā 150 tūkstoši, un vai no tā pat visstulbākais politikānis nevar izzīst faktu, ka šī pārliecība jau sen vairs nav pamatota?
