“Vecāki un pedagogi ir pastrādājuši noziegumu pret bērniem!” Skolotājs pastāsta par reālo situāciju skolās 0
Pāreja uz mācībām valsts valodā ne visiem ir notikusi tik viegli, cik cerēts. Politiķi runā, speciālisti spriež, bet realitāte ir redzama tikai vienā vietā – skolā. Savā pieredzē, strādājot skolā, dalās Kaspars Spunde.
Viņš raksta: “Bilde ir, skaņas nav jeb kā pasniegt priekšmetu skolēniem, kuri nesaprot latviski.
Šīs nedēļas sākumā mani uzrunāja Rīgas 45.vidusskolas direktore Baiba Neimane, aicinot aizpildīt pēkšņo vēstures skolotāja vakanci jaunpievienotajā Čiekurkalna pamatskolas ēkā (bij. “mazākumtautību”) un pildīt skolotāja pienākumus 6.–9. klases skolēniem, kamēr tiek rasts pastāvīgs vēstures skolotājs. Trešdien parakstīju darba līgumu un šodien, 18. septembrī bija mana pirmā darba diena.
Man nebija ilūziju, un arī direktore brīdināja, ka skolā ir problēmas ar latviešu valodas zināšanām. Ne velti, apzinoties savu vainu un nespēju pasniegt mācību priekšmetus, atbilstoši jaunajām prasībām, skolu pameta ap 10 “veco” pedagogu, turklāt 1 vēl ir izvēlējies tiesāties ar skolu.
Tomēr situācija praksē izrādījās vēl skaudrāka. Mani iespaidi pēc pirmās dienas vēstures skolotāja statusā Ciekurkalna pamatskolā vienā vārdā raksturojami kā “vāks”. Mans vienīgais darba un ietekmes instruments – valoda – ir neefektīvs, jo daudzi skolēni nesaprot/nerunā/nelasa latviski!
Līdz šim valstī realizētā pakāpeniskā pāreja uz izglītību latviešu valodā lielā mērā ir bijusi fikcija.
Kā iespējams, ka 6.–9. klasē ir skolēni, kuri nespēj saprast latviski teikto? Vecāki un pedagogi ir pastrādājuši noziegumu pret bērniem, jo tagad viņu izglītošana ir teju neiespējama.
Šajā gadījumā mana lielākā baža ir par pedagogiem. Līdzīgi kā mans priekštecis tika “nokauts” pēc pāris nedēļām, lēmumu par skolas pamešanu var pieņemt arī citi jaunpienākušie pedagogi.
Kā panākt to, ka skolēni ļoti īsā laikā uzlabo savas latviešu valodas zināšanas? Gribētos, ka apzinīgie bērnu vecāki, saprotot situācijas nopietnību, paši aktīvi meklē risinājumus, piem., piesaistot privātskolotājus. Taču tas laikam būtu naivi cerēts. Atliek organizēt pēcstundu valodas apmācību ar obligātu apmeklējumu, kuram gan jāmeklē finansējums. Mēs nepadosimies. Informācija sekos.”
Komentāros ļaudis raksta: “Jā, tas ir vāks. Nav sistēmas, kā bērniem ātri un efektīvi sniegt atbalstu valodas apgūšanai paralēli pārējām mācībām. Neatkarīgi, vai iepriekš bija iespēja mācīties vai nē (tagad daudz arī ukraiņu bērnu). Problēma jau ir jārisina, izglītība jānodrošina un tuvākajā laikā šie bērni nekur nebrauks.”
Inese norāda: “Man ir pieredze, kad Skolas Somas aktivitātē, ko skolā pieteikusi, vēstures skolotāja staigā man blakus ar Google tulkotāju, jo vispār nesaprot par ko runāju un tad čukst skolēniem un tulko domu. Realitātē tu jūties kā cirka klauns- tu viņus saproti, bet viņi uz tevi skatās lielām acīm.”
Inga norāda: “Lai viņi kaut ko uzlabotu, viņiem pašiem tas jāgrib. Bērniem tak valodu mācīšanās padodas lieliski ja kas .Bet Jūs jau neesat valodas skolotājs, Jums pamatā ir jāmāca priekšmets.”
Vineta raksta: “Pārcēlāmies uz UK kad neitiņai bija 11 gadi, angļu val.zināja slikti! Klasē tika pie skolotāja palīga ,kas profesionāli un zinoši ielika visus vajadzīgos pamatus un jau pēc 3 nedēļām meitiņa varēja uzsākt patstāvīgi mācības! Kāpēc Latvijā skolotāji ir tik nevarīgi? Visu vainu uzveļ tik uz vecākiem! Ejot protesta gājienos pēc lielākas algas varbūt padomājiet kā uzlabot bērnu zināšanas!”
Evija raksta: “Kurš teica, ka būs viegli? Galvenais ir neatslābt. Bērnu izglītība un interese par to, lai tā ir kvalitatīva, ir vecāku privilēģija. Skola dod iespējas. Cīņa par “tiesībām runāt dzimtajā valodā” caur savu atvasi, padarot viņu par savu ambīciju un “principu” upuri, ir izteikti tuvredzīga un, piedodiet, stulba. Kropļot sava bērna nākotni spēj tikai dumjš un ļauns cilvēks. Tas pašam arī atspēlēsies. Patīk vicināties ar saukli – valodas bagātina? Super! Jo tā ir taisnība! Un to derētu apzināties arī tiem, kas sludina (un pieprasa) komunicēt krievu valodā. Latviešu valodas zināšana apliecina, ka ir spējas zināt vairāk par citiem. Neapdaliet no šīs bagātības sevi. Dodiet taču sev iespēju apgūt vēl vienu valodu, turklāt tādu, kas atvieglo dzīvi, ja turpmāk sevi redz dzīvojam Latvijā.
Izturību, disciplīnu un pacietību! Būs labi.”
Silvija jautā: “Kāpēc jāuztraucas jums? Kāpēc neuztraucas bērni, viņu vecāki? Nezina valodu, atstāj uz otru gadu, iemācīsies. Tas ir tik savādi, uztraucas nevis krievi, bet latvieši!? Viņi savu rusifikāciju grib paveikt šādi, ar spiedienu, nemācīšanos. Tā ir viņu problēma!”
Inta norāda: “To, ka valsts valodas ieviešana skolās bija fikcija, zināja visas atbildīgās institūcijas un vadoņi. Gāja inspicēt stundas un bija jāizliekas, jāatskaitās, ka viss notiek. Nekas nenotika. Turklāt tā bija valsts apmaksāta fikcija, darbības imitācija, savlaik, ļoti aizskaroša latviešu skolu skolotājiem, jo krievvalodīgo skolās par šo imitāciju saņēma papildus apmaksu kamēr latviešu pedagogi knapi vilka dzīvību ar mizerīgām algām. Esmu pārliecināta, ka šie jaunieši tēlo dumjākus nekā ir, ieņem pozu. Tā bija arī toreiz, pozu ieņēma arī pedagogi, viss atkārtojas. Viedoklis, ka nu tik apmaksāsim vēl kādas pēc stundas, ir aplams, kārtējā izdabāšana.. Nav pirmklasnieki, pat juridiski šai vecumā jau iestājas zināma atbildība. Ja izvēlas būt dumji, būs zems vērtējums. Par nekaunību nerunājot. Iespējams, jāievieš pamatskolas beigšanas apliecība ar vērtējumu – noklausījies kursu. Bērniem tas nāk no ģimenes un tā jau ir politika. Jālieto uzskates materiāli, jārunā vienkāršākā valodā un sākumā jāpazemina vērtēšanas prasības, lai iedrošinātu tos, kuri nav nozombēti.”
Mari iesaka: “Varbūt ir iespēja katru stundu veikt audio ierakstu? Un tad bērni var mājās to klausīties vairākās reizes, lai visu saprastu un sagatavotos pārbaudes darbiem?”
