Pirms 100 gadiem Krievijas pagaidu valdības galva Aleksandrs Kerenskis un viņa valdība – tā sauktā direktorija – oficiāli pasludināja Krievijas valsts iekārtas maiņu no monarhijas uz republiku. Lēmums tika pieņemts drīz pēc ģenerāļa Korņilova augusta beigu neveiksmīgā dumpja, kurā tas mēģināja ieņemt Petrogradu, gāzt pagaidu valdību un iedibināt irstošajā impērijā militāru “stingrās rokas” vadību. Republikas pasludināšanai bija principiāla, bet ne praktiska nozīme, jo tas tāpat nevarēja apturēt bijušās impērijas tālāko iršanu un šķelšanos dažādos grupējumos. Laikabiedru ieskatā, Kerenskis gribēja nodrošināties, lai kāds cits valdības sastāvs gadījuma pēc nepaziņotu par monarhijas atjaunošanu. Kas attiecas uz Latvijas teritoriju, tad tās lielākā daļa, tostarp Rīga, jau bija vācu okupācijas zonā, bet atlikušajā Vidzemes un Latgales daļā maz pievērsa uzmanību impērijas galvaspilsētā notiekošajam, jo praktiskā dzīve bija aktuālāka. Tā laika presē vēl Korņilova dumpja laikā sāka runāt, ka Krievijā sācies pilsoņu karš. Par demokrātiju sapņojošās pilsoniskās aprindas atsvešinājās no monarhistiski vai autoritāri noskaņotās virsniecības, tajā pašā laikā lielinieki un citi kreisie kļuva aizvien populārāki, bet Kerenska autoritāte strauji dila. Apstākļi lielinieku apvērsumam kļuva aizvien labvēlīgāki.