Latvijā
Politika

Aizsardzībā ar vienu kāju klibojam. Atzīst kļūdu līdzšinējā pieejā. Intervija ar Andreju Panteļējevu 12


Andrejs Panteļējevs
Andrejs Panteļējevs
Foto – Timurs Subhankulovs

Aizsardzības ministrija (AM) virza ideju par obligātu valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās. Tāpat paredzēts ieviest militārās vasaras nometnes jauniešiem, kuri vēlāk kļūtu par rezerves karavīriem. Intervijā “LA” žurnālistiem Mārim Antonevičam un Ģirtam Vikmanim AM parlamentārais sekretārs ANDREJS PANTEĻĒJEVS nenoliedz, ka tā ir ministrijas alternatīva diskusijai par iespējamu obligātā militārā dienesta atjaunošanu un doktrīnas maiņa uz visaptverošo aizsardzību.

M. Antonevičs: Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku amatpersonas pēdējā laikā bieži lieto terminu “totālā aizsardzība”. Ko jūs ar to domājat?

A. Panteļējevs: Mēs ministrijā vēl domājam, kādu terminu lietot. Militārā zinātnē pazīst jēdzienu “totālā aizsardzība”, bet tam sinonīms, ko vieglāk izskaidrot sabiedrībai, – “visaptverošā aizsardzība”. Termins nozīmē, ka valsts aizsardzība vairs nav šauras profesionālas grupas uzdevums, par kuru rūpējas NBS karavīri un zemessargi, bet valsts aizsardzība kļūst par ikviena sabiedrības locekļa uzdevumu. Pašlaik mēs izstrādājam plānu, kā cilvēkus iesaistīt valsts aizsardzībā.

Tad jau runa ir par koncepcijas maiņu?

Nenoliegšu, ka tā tas tiešām ir. Ilgu laiku – līdz krīzei Ukrainā – pastāvēja uzskats, ka Latvijas vajadzības aizsardzības jomā atrisina kolektīvā aizsardzībā, jo esam taču NATO un par pašaizsardzību mums nav jāuztraucas. Tādēļ tika attīstīts profesionālais militārais dienests, kura pamatuzdevums bija atbalsts sabiedrotajiem NATO starptautiskajās operācijās. Taču Latvijas aizsardzība balstās uz divām kājām – viena ir kolektīvā aizsardzība, bet otra – pašaizsardzība. Līdz 2014. gadam mēs ar pašaizsardzību stipri klibojām, jo pastāvēja uzskats – ja kas notiks, tad sabiedrotie brauks mums palīgā. Tagad esam mainījuši koncepciju – mums jāstāv uz abām kājām un tām jādarbojas līdzvērtīgi. Mūsu risinājums esošajai situācijai reģionā ir visaptverošā aizsardzība. Šeit var minēt Somijas un Šveices piemēru. Mēs saprotam, ka pāreja uz visaptverošo aizsardzību nenotiks ātri, jo pateikt ir viena lieta, bet izdarīt – cita, jo tā ir domāšanas maiņa.

Vai pašaizsardzības atstāšana novārtā bija politiska kļūda?

Kļūda domāšanā bija ne tikai Latvijā, bet arī NATO un ES, jo līdz 2014. gadam valdīja eiforija, ka Krievija īsti nevienu neapdraud. Bija pārliecība, ka reālu draudu nav, – Krievijas apdraudējums NATO šķita abstrakts un teorētisks. Turklāt tika veidoti dažādi NATO un Krievijas sadarbības formāti. Piemēram, tolaik Vācijā jūs neatrastu avīzi, kurā varētu izlasīt par šiem jautājumiem. Tas ietekmēja arī domāšanu Latvijas politiskajās aprindās. Turklāt mūsu kontekstā dažādi jautājumi pārklājās – bija ekonomikas problēmas, vajadzēja veidot sabalansētu budžetu. Bija populāras runas, ka nav nepieciešams tērēt papildu līdzekļus aizsardzībai, un krīzes laikā aizsardzības budžets cieta no “apcirpšanas”. Tomēr bija analītiķi, kas jau tolaik brīdināja, ka eiforija ir nevietā.

Ko praksē nozīmē totāla jeb visaptveroša aizsardzība? Kā tā izpaudīsies, ja būs valsts apdraudējuma situācija?

Protams, NATO iesaistīsies palīdzības sniegšanā, taču mums būtisks ir pirmo dienu pašaizsardzības jautājums. Mēs ejam divos virzienos – NBS un jaunatne. Mūsu mērķis ir panākt, lai skolu beigušie cilvēki ir minimāli sagatavoti militārajās prasmēs. Izmantojot valsts aizsardzības mācību, gribam sagatavot jauno paaudzi ātrai iesaistei valsts aizsardzībā.

Tāpat mēs gribam mainīt Zemessardzes funkciju un uzdevumus, pastiprināt teritoriālo aizsardzību – konkrēts Zemessardzes bataljons nosegtu noteiktu teritoriju. Bataljona vadītājs apzinātu un būtu spējīgs izmantot šajā teritorijā pieejamos resursus. Piemēram, ja nepieciešams bloķēt ceļu, viņš zinātu, kur var ātri dabūt baļķus vai smago tehniku. Zemessardzes vadītāja atbildība būtu iesaistīt iedzīvotājus aizsardzības darbībās. Nevar visu noteikt no štāba, jābūt vietējo iedzīvotāju iesaistei, viņi vislabāk pārzina apvidu. Zemessardzes vadītājam novadā jābūt vietējai autoritātei, kurā cilvēki ieklausās, nepieciešami labi sakari ar vietējo pašvaldību. Mūsu iecere ir attīstīt teritoriālās aizsardzības tīklu, lai tas ir krietni spēcīgāks nekā pašlaik.

Par novadiem aina skaidrāka, bet ko darīsiet ar Rīgu? Kā te cilvēki iesaistīsies?

Tur arī jābūt sadarbībai ar pašvaldību, Zemessardzi un plašsaziņas līdzekļiem. Mums ir mērķis, bet tas viss jāpiepilda ar saturu. Šobrīd vēl nevaram sniegt specifiskas atbildes.

Jautājums ir par sabiedrības attieksmi. Vai tā gatava strauji mainīt domāšanu tāpēc, ka politiķi pēkšņi sapratuši pirms daudziem gadiem pieļautas kļūdas.

Nesen “Latvijas Avīzē” publicētajā intervijā Baltijas aizsardzības koledžas pasniedzējs Uģis Romanovs runā par 25 procentiem, kas aptaujā par valsts aizsardzības jautājumiem teikuši, ka valsts apdraudējuma situācijā nedarīs neko. Daļēji šāda pozīcija ceļas no iepriekšējās doktrīnas, kurā cilvēks ir atsvešināts no valsts aizsardzības. Uztvere ir, ka par to parūpēsies mūsu karavīri, bet cilvēki nezina, kāds ir viņu uzdevums valsts aizsardzībā, un atbild, ka neiesaistīsies, jo nezina, ko tas nozīmē. Taču jautājums ir – kā paskatās uz šiem datiem, jo ir arī liela daļa, kas jau šobrīd gatava iesaistīties valsts aizsardzībā. Pesimisti teiktu, ka glāze ir līdz pusei tukša, optimists – līdz pusei pilna.

Ģ. Vikmanis: Cilvēki un politiskās aprindas līdz šim ir uztvērušas valsts aizsardzību kā ārpakalpojumu.

Es tam piekrītu. Līdz 2014. gadam cilvēki un politiķi aizsardzību uztvēra kā specifisku ārpakalpojumu.

M. Antonevičs: Kas jādara, lai šo attieksmi mainītu? Vai no politiķiem šobrīd jau nāk pareizs vēstījums? Nupat bija ziņa, ka premjers Māris Kučinskis tikšanās laikā ar ASV Ebreju organizāciju pārstāvjiem sacījis – Latvijai militāras briesmas nedraud. Saprotams, ka šī ir vēsts investoriem, bet to dzird arī visi valsts iedzīvotāji.

Paradokss valda jautājumā, vai mums draud tiešas militāras briesmas. Tiešas nedraud, bet ir realitāte – Krima, Ukraina, Gruzijas informatīvais karš, un mums ar to ir jārēķinās. Militārie draudi ir kā savdabīgs savienots trauks – jo mazākas pašaizsardzības spējas, jo lielāki militārie draudi. Vājums provocē agresoru. Noteikti esat lasījuši dažādu respektablu domnīcu un bijušo ģenerāļu izteiktos spriedumus, ka tad, ja Putins ko izlemj, tad Baltijas valstis ir vājākais un neaizsargātais posms. Bet te darbojas seno romiešu princips: “Ja gribi mieru, gatavojies karam!” Mūsu noturībai ir jābūt spēcīgai.

Kā aizsardzības jautājumos Latvijā sokas ar sabiedrības noskaņojuma veidošanu?

Sarunu ar sabiedrību nevar risināt viena pati Aizsardzības ministrija. Mūsu iestāde vairāk skatās militāri taktiskās kategorijās. Politiķu uzdevums ir paskaidrot sabiedrībai, kādā situācijā esam, nesējot paniku, kurai pašlaik nav pamata. Sabiedrība šajos gados ir gājusi uz priekšu – Zemessardzei ir pieaugums, ministrijā vēršas cilvēki, kas jautā, kā šādā brīdī būtu jārīkojas. Sabiedrība psiholoģiski ir pietiekami gatava, bet šo gatavību nepieciešams materializēt. Mums ir jādod savs piedāvājums. Pašlaik galvenais akcents ir uz jaunatni. Mūsu doma ir ieviest valsts aizsardzības mācību kā obligātu priekšmetu vidusskolā, kā arī aizsardzības jautājumu elementus integrēt obligātajā mācību programmā. Valsts aizsardzības mācība varētu būt vismaz viena mācību stunda nedēļā. Tajā galvenās būs sadaļas par patriotismu un valsts apziņu, kritisko domāšanu, kas ir ļoti svarīga prasme informatīvā kara apstākļos, lai jaunieši spētu šādā situācijā atšķirt melus no patiesības, fiziskā sagatavotība, kā arī Latvijas NBS loma vēstures kontekstā. Otrs bloks ir militārās prasmes – pamatelementi darbībai ar ieročiem, šaušanas prasmes, izdzīvošanas prasmes, topogrāfija, civilās aizsardzības elementi, ierindas mācība, personas drošība, motivācija, disciplīna un drosme. Tas tiek veidots ar domu – ja kaut kas notiek, mēs varam šos jauniešus īsā brīdī izveidot par kareivjiem. Pēc šā priekšmeta apguves jauniešiem būs brīvprātīgā kārtā iespēja paņemt klāt arī vasaras nometnes un tad, pabeidzot skolu, jaunietis jau būtu sagatavots rezerves karavīrs. Pašlaik mums ir ap 3000 rezerves karavīru no iepriekš dienējušajiem, kas ir stipri par maz. Katru gadu vidusskolu beidz ap 20 000 cilvēku, pat ja desmitā daļa izvēlas programmu ar vasaras nometni, mēs iegūstam katru gadu ap 2000 rezerves karavīru. Ik pēc trīs gadiem viņus izsauks uz mācībām, kur varēs atjaunot iemaņas. Mēs varētu arī domāt par priekšrocībām šiem jauniešiem, piemēram, atvieglojumus uz budžeta vietām valsts augstskolās.

Esam panākuši konceptuālu vienošanos ar Izglītības un zinātnes ministriju, mums pašlaik izveidotas ekspertu grupas, kas strādās ar priekšmeta saturisko pusi, apjomu. Viss vēl ir procesā.

Ģ. Vikmanis: Kas apmācīs jauniešus valsts aizsardzības mācībā?

Priekšmetā kā pedagogi varētu piedalīties sociālo zinību skolotāji – par priekšmeta sociālpolitisko daļu runājam ar Izglītības un zinātnes ministriju. No mūsu puses tie ir rezerves karavīri, kas bijuši instruktori, bijušie zemessargi un jaunsargi. Mums ir Jaunsardzes instruktori, kas nav pilnībā noslogoti, jo lielākoties viņi strādā pusslodzi, un tagad varētu viņiem izveidot pilna laika darbu.

M. Antonevičs: Kad ideja par valsts aizsardzības mācību parādījās, uzreiz no liberālām aprindām jau sociālos tīklos sāka skanēt neapmierinātība. Jūs pats kādreiz bijāt liberālas partijas “Latvijas ceļš” politiķis, kā skaidrosiet šīs sabiedrības daļas pretestību?

Manuprāt, liberālām aprindām jāsaprot, ka liberālismam jāmāk un jāspēj sevi aizstāvēt. Pavērosim, kas notiek ar informatīvo karu. Ļoti liberāla pieeja noved pie tā, ka demokrātijas zaudē totalitārām valstīm 
informatīvajā karā, jo tiek izmantoti meli un sadomāti 
stāsti. Taču arī par valsts aizsardzības mācību mēs vēl spriedīsim – paredzu, ka būs jādomā par alternatīvām cilvēkiem, kuru reliģiskā vai filosofiskā pārliecība liedz rokās ņemt ieroci. Mēs varētu viņiem piedāvāt apmācību medicīnā, jo sanitāri un kara mediķi arī būs nepieciešami.

Ģ. Vikmanis: Bet kā ar valsts ekonomikas mobilizāciju un uzņēmēju iesaisti?

No uzņēmēju puses Zemessardzes jautājumos vērojam lielu atsaucību. Ar uzņēmējiem plānojam runāt un skaidrot visaptverošās aizsardzības ieviešanu. Tur jābūt likumu bāzei. Būs jārunā ar skolām, arī krievvalodīgajām. Kā saka – velns slēpjas detaļās! Būs jāanalizē, kā valsts aizsardzībā iesaistām nepilsoņus. Jaunsardzes pieredze rāda, ka ar krievu skolām nav tik slikti, piemēram, Krāslavā un Ludzā ir spēcīgas Jaunsardzes vienības, kur lielāko daļu veido krievvalodīgie jaunieši. Vājais punkts ir Rīga, kur mums jādomā īpaši risinājumi.

Vai tam ir politiski iemesli?

Rīgā ir problēmas ne tikai ar Jaunsardzi, arī dalība Zemessardzē galvaspilsētā ir problēma. Skolām attieksme ir dažāda. Uzskatām, ka valsts aizsardzības mācība jāveido kā priekšmets, kas mēģinās aizsniegt katru, taču tā nav garantija, ka pēc tā apguves visi būs simtprocentīgi patrioti, kas gatavi celties un krist par Latviju. Tomēr tas ir labāks uzrunas veids nekā brīvprātība. Mēs zinām Rīgas problēmas, taču Aizsardzības ministrija nevar atrisināt Rīgas politiskās problēmas. Ar lekcijām par valsts aizsardzību esam bijuši arī krievu skolās. Piemēram, Rīgas Puškina licejā biju sagatavojies runāt krieviski, bet skolēni bija apvainojušies uz mani, kāpēc nerunāju latviski. Dažreiz krievu skolās patriotisms ir pat spēcīgāks nekā dažā labā latviešu skolā.

M. Antonevičs: Pārsteidza agresīvā retorika no Aizsardzības ministrijas puses, kad sākām laikrakstā diskusiju par iespējamu obligātā militārā dienesta atjaunošanu…

Esmu racionāls cilvēks, uzreiz norobežojos no izteikumiem par “lielgabalgaļu”, par to, ka šīs idejas aizstāvji darbojas Krievijas interesēs. Man vispār nepatīk, ka mēģina atrunāties ar jēdzienu “Maskavas roka”, ko bieži lieto nevietā. Jautājums par obligāto dienestu ir izteikti matemātisks – lai to atjaunotu, mums nākamgad vajadzētu papildu 60 – 70 miljonus eiro. Nākamgad aizsardzībai papildus klāt būs 109 miljoni eiro, kas tiks tērēti esošo NBS materiāltehniskajam nodrošinājumam. Lietuvā un Igaunijā aizsardzības budžets krīzes gados nebija tādā bedrē kā pie mums. Pat profesionālajam militārajam dienestam viss nav nodrošināts, piemēram, nav pietiekamā skaitā nakts redzamības ierīču, vajag papildu pretgaisa un prettanku aizsardzības elementus. Tas prasa naudu. Mēs izrēķinājām, ka valsts aizsardzības mācības ieviešana ir izdevīgāka par obligāto militāro dienestu, jo tam vajadzētu ne tikai papildu instruktorus, bet arī kazarmas.

Bet nākotnē jautājums par obligāto militāro dienestu var atgriezties ministrijas darbakārtībā?

Tas nav tabu jautājums. Ja kādā brīdī tas būs nepieciešams valsts aizsardzībai, šis jautājums var tikt apspriests.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Avārijā uz Ventspils šosejas gājis bojā autovadītājs
14 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 2
14 stundas
LA
LA.lv
Latvijā
Izgaismo Talsu pilskalnu un pieminekli “Koklētājs”
15 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Ulme ticis pie kārotās 8247 eiro kompensācijas pēc divu mēnešu darba Saeimā 5
12 stundas
LE
LETA
Dabā
Sestdien vietām līņās un neizklīdīs dūmaka
4 minūtes
LE
LETA/LA.lv
Latvijā
FOTO, VIDEO. Iemirdzas tradicionālais gaismas festivāls “Staro Rīga”!
12 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
1938. gada 17. novembrī. Viestura ordeņa pirmā pasniegšana
1 stunda
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 2
14 stundas