Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
24. oktobris, 2017
Drukāt

Anda Buševica: Ak, eglīte!

Busevica_2

Anda Buševica

Jaunā Rīgas teātra repertuāra stratēģijā, kas atšķir to no citiem Latvijas teātriem, iekļaujas filosofa un žurnāla “Rīgas Laiks” žurnālista Ulda Tīrona iestudējumi, un nupat pirmizrādi piedzīvojusi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Nodomā uz JRT skatuves soli pa solim izsekot fiziski sačākstējušā un runas spējas zaudējušā 1917. gada revolūcijas autora un padomju valsts dibinātāja Krievijā Vladimira Uļjanova dzīves pēdējām dienām, kurās uz reālās personas nāves fona jau notika Ļeņina leģendas veidošana un viņa kanonizēšana – tostarp 1923. gada nogalē Gorkos sarīkotā eglīte bērniem – Uldis Tīrons komentē vēsturnieku savāktos faktus un ap Ļeņinu sabūvētās teorijas, radot domāšanu un iztēli rosinošus tēlus, šoreiz – nevis žurnāla slejās, bet gan izmantojot teātra līdzekļus.

Tiem, kas nezina, kas ir Ļeņins, un tiem, kas nesaprata, domāta izrādes programmiņa. Tajā režisora un dramaturģiskā materiāla autora paša raksts ar “nepretenciozu” nosaukumu – “Par ko ir izrāde “Pēdējā Ļeņina eglīte””. To gan iesaku lasīt pēc izrādes noskatīšanās. Taču pirms izrādes, gaidot, kamēr zālē dziest gaisma, vērts izlasīt citus rakstus: par krievu mākslinieku un scenogrāfu Kazimiru Maļeviču, kurš ir gan melnā kvadrāta, gan arī melnā kuba – Ļeņina mauzoleja un Ļeņina kulta kopumā – autors. Raksts ir atstāsts un kopsavilkums no Džona Greja un Ņinas Tumarkinas grāmatām, kas pievēršas Ļeņina nāves kulta anatomijai, izsekojot nemirstīga vadoņa lomai valsts vadīšanā – melnā kuba analoģijai ar Senās Ēģiptes piramīdām. Proletariāts, kam tika būvēta jaunā valsts, visbiežāk pat nesaprata vizuāli iedarbīgo simbolu nozīmi, kas tika iejaukti jaunradītās ideoloģijas katlā, tāpat kā mēs neko neiztaisām no tā, ka par Eiropas Savienības oficiālo himnu ieceltajai Bēthovena “Odai priekam” Frīdrihs Šillers vārdus sarakstīja pēc Drēzdenes brīvmūrnieku ložas pasūtījuma, striktā pantmērā ietērpjot masonu idejas.

Ļeņinu ārstējošie ārsti, protams, vācieši, izrādes sākumā pārspriež pagājušā gadsimta sākumā aktuālu tēmu – medicīnas straujā attīstība rada cerību, ka vēl pavisam mazliet, un būs iespējams no viņpasaules atgriezt un vienkopus sapulcināt visus pasaules dižgarus. Tiek apspriests konkrēts eksperiments – ja vecam aunam pārstāda jauna aunēna pautus, šis sāk spriņģot. Analoģija pārlieku skaidra, tā ir vecā Eiropa, kuras inteliģence ar marksisma–ļeņinisma idejām saņēmusi jaunu ideju lādiņu. Velkot paralēles ar mūsdienu zinātni, laikam atviegloti jānoelšas, ka šobrīd pautu pārstādīšanas un dižgaru augšāmcelšanas ideja nevienu neinteresē. Taču jūsma par aitiņas Dollijas klonēšanas iespējamību gan ir dzīvāka par dzīvu.

Pretēji Marksa un Engelsa idejām, ka materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu, mēs esam laikmeta, kad jauni pauti pārrada visu organismu, liecinieki. Trauksmainajos 90. gados vienīgajā patiesībā dzīvojošo padomiju pārplūdināja mašīnrakstā, uz rotaprinta, uz slikta papīra pavairoti izdevumi: tika publicēti Bībelē neiekļautie evaņģēliji, uzzinājām, ka, iespējams, Gagarins nav lidojis kosmosā, tam visam pa vidu bija arī teorija, ka Ļeņins nemaz nav bijis cilvēks, bet gan sēne. Tas bija autoritātes un līdzšinējās pārliecības giljotinējošs laiks, un es līdz šim brīdim nespēju saprast, kā no šīs juku jukām informācijas piedzima jauna sabiedrība.

Tas bija arī laiks, ar kuru man viegli vilkt paralēles, domājot par 1923. gada nogali, par Ļeņina kulta dzimšanu, par večuku, kuram brīdi pirms nāves paša radītās idejas nekādi vairs nepalīdz. Asprātīgi atrasts arī pats izrādes tēls – eglītes rotāšana (vai nav ironiski, ka tieši Rīga lepojas kā šīs paražas dzimtene?). Eglītē kā atmiņā par senajiem kulta kokiem un ap tiem veiktajiem rituāliem tiek kārti priekšmeti, kas simbolizē lietas vai idejas, kurām vēlamies piešķirt kādu nozīmi. Uldis Tīrons spēlējas ar idejām, kas veidoja un ietekmēja Ļeņina gāzēju paaudzes domāšanu – te ir gan Viktora Peļevina romāni, gan Aleksandra Sokurova filmas, gan Borisa Grebenščikova meitene ar airi, turpat blakus – Tibetas nāves grāmata. Tas viss uz vienas skatuves – absurds! Bet vai tāds pats absurds nav latviešu strēlnieki, kas sargā Ļeņinu, un Maļeviča melnais kubs – joprojām dzīvais miroņa kults Sarkanajā laukumā? “Pēdējā Ļeņina eglīte” lieliska tieši ar to, ka izrāde visu laiku balansē uz absurda robežas, nepieļaujot pat iespējamību, ka ar prātu to visu būtu iespējams saprast.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+