Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
7. maijs, 2013
Drukāt

Anda Līce. Nemitīgi piedalāmies sacensībās, uz kurām triec brīvais tirgus

Foto - LETAFoto - LETA

Cik pavasarī dabā viss ir skaidrs – skujkoku zaļums un bērzu grafika uz pirmā lietus mākoņu fona, stārķu baltie stāvi un vēl nenokusušo kupenu paliekas virs pērnās kūlas! Un tam visam pretstatā cilvēka, sabiedrības un valsts ainava.

 

Kā lai nepasprūk rūgti smiekli, dzirdot, ka 21. gadsimta Latvijā izglītības reformas vainagojums augstskolu beidzējiem var izrādīties nevis diplomi, bet tikai izziņas?

Patērēšanas neprāts kā atvars aprij sevī jebko, kam ir sakars ar to, kas mūs atšķir no dzīvniekiem. Skatoties televīzijas reklāmu “pērli” – to, kurā sākumā divi puišeļi, bet vēlāk divi veči spriedelē, kad pēdējo reizi ir redzējuši pliku sievieti, – ir skaidrs – ne jau klimata izmaiņu dēļ notiek sabiedrības debilizācija. Mēs nevis dzīvojam, bet nemitīgi piedalāmies sacensībās, uz kurām mūs triec tā sauktais brīvais tirgus. Vairs nav laika redzēt savu dzīvi, jo tu nemitīgi skaties uz citu dzīvēm, centies tām līdzināties, kaut to nespēj. Tev saka – tu nevari būt laimīgs, ja ar tādas vai citas firmas ražojumiem nekop savas paduses vai nelieto visjaunākos šampūnus, tualetes un trauku mazgāšanas līdzekļus. Mēs tiekam aicināti uz nemitīgu sacensību par savu ārieni un virspusi, kas nav iespējams bez iekšējās pasaules noplicināšanas un aizliegšanas, un nav brīnums, ka dzīve sāk līdzināties trakonamam.

Ar Dailes teātrī iestudēto izrādi “Amadejs” režisors Jans Vilems van den Boss ir radījis lielisku iespēju latviešu skatītājam ielūkoties šādā namā un sevī. “Cilvēka dzīve ir dāvana neatkarīgi no ticības Dievam vai viņa noliegšanas, tādēļ dzīvot to salīdzinājumos ar citu dzīvēm, neredzot savējo, ir savas dzīves slepkavība vai tās mēģinājums,” saka režisors.

Šo izrādi tikpat labi varētu pārcelt uz mūsu politiskās skatuves, kur gluži tāpat kā Mocarta un visu laiku mākslā viduvējības cīnās par visu vai neko. Kur valsti un tautu pasaulē kāro pārstāvēt nevis mocarti, bet saljēri.

Ikvienā cilvēkā vairāk vai mazāk ir no abiem. Lai to iemācītos atzīt un abus atšķirt, mums tāpat kā dabai ir doti gadalaiki – bērnība, jaunība, briedums un vecums. Vistraģiskākais ir tas, ja cilvēks pat dzīves rudenī nav iepazinis savus dēmonus un līdz ar to nav sācis pilnvērtīgi dzīvot. Dzīšanās pēc kaut kā un dzīšanās pie sevis nav viens un tas pats. Ieraudzīt savu uzdevumu var, vienīgi nonākot pie sevis, atzīstot, ka es esmu tikai cilvēks un drīkstu kļūdīties. Savas iespējas ierobežoju īstenībā tikai es.

Ik pavasaris cilvēkus māca skaidrāk ieraudzīt pērno kūlu sevī un arī zaļumu, kas varētu dzimt daudz agrāk, ja nebūtu nonākts līdz kūlai. Kūlas dedzinātāji jau arī ir kā tādi saljēri, kas cīnās nevis ar to, kas viņos pašos, bet ārpus viņiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+