Latvijā
Politika

Māris Antonevičs: Apsēdās parkā nobalsot. Ko varam secināt no Igaunijas piemēra0


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Saeimā pārstāvētā apvienība “Attīstībai/Par” šovasar izcēlās ar mēģinājumu “izsist” caur parlamentu divas sabiedrībā asu kritiku izpelnījušās iniciatīvas – 40 miljonu eiro kompensāciju ebreju kopienai un dzīvesbiedru likumu.

Tās tika noraidītas, taču “AP” vēlme kaut ko pārveidot pēc saviem ieskatiem vai, kā viņiem pašiem patīk pasniegt, modernizēt, nav zudusi.

Ne vienmēr gan ir saprotams, uz kurieni šīs pārmaiņas ved un vai viss ir tik jauki, kā to cenšas pasniegt “attīstītāji”.

“Viens no mūsu pamatmērķiem ir moderna demokrātija Latvijā! VARAM pārstāvji tiksies ar igauņu kolēģiem, lai vērtētu iespējas 2021. gada pašvaldību vēlēšanās īstenot pilotprojektu – atsevišķās pašvaldībās nodot balsis arī internetā,” tāds ieraksts šonedēļ bija lasāms “AP” tvitera kontā.

Elektroniskās balsošanas ideja, protams, nav nekāds “AP” atklājums, un diskusijas par to Latvijā bijušas jau kādu laiku.

Te īpašu lomu spēlē tas, ka Latvija atrodas tuvu Igaunijai, un mums vienmēr ir bijusi raksturīga zināma “igaunofilija”, kas liek ziemeļu kaimiņus uzlūkot kā paraugu, kam vērts līdzināties un atdarināt (vismaz vārdos).

Igaunija elektronisko balsošanu ieviesa 2005. gadā, un faktiski ir vienīgā valsts pasaulē, kas šo eksperimentu izturējusi.

Mēģinājumi bijuši arī citur – Brazīlijā, Indijā, Malaizijā, ASV utt. –, taču sistēma nav ieviesta vai arī paturēti tikai atsevišķi tās elementi.

Protams, neviens neizslēdz iespēju, ka nākotnē balsošana varētu notikt un, visticamāk, notiks arī internetā, taču pagaidām valda atturība.

Pie mums preci ar saukli “Darām kā igauņi!”, protams, ir vieglāk pārdot, un ar to var atsvērt arī daļu kritisko argumentu, kas izskan citās valstīs.

Igaunijā tiešām elektroniskās balsošanas ieviešana noritējusi salīdzinoši gludi un nekādu skaļu skandālu saistībā ar to nav bijis. Igaunijas amatpersonas bieži mēdz demonstrēt līkni, kā gadu gaitā pieaudzis balsotāju skaits internetā.

2007. gadā, kad elektroniskā balsošana pirmo reizi tika izmantota parlamenta vēlēšanās, tādi bija 30 243 vēlētāji (3,4% no balsstiesīgajiem), bet 2019. gada parlamenta vēlēšanās jau 247 041 pilsonis (27,9% no balsstiesīgajiem).

Tātad tā ir diezgan iecienīta. Ja mērķis ir padarīt vēlētājiem dzīvi ērtāku, tad var uzskatīt, ka ieguldījums ir attaisnojies.

Tiesa, “AP” un citi idejas atbalstītāji kā būtiskāko izvirza citu mērķi: “Vēlēšanu procesa modernizācijas mērķis ir veicināt balsstiesīgo iedzīvotāju dalību, kas Latvijā ir ļoti zema.”

To gan no Igaunijas piemēra secināt nevar, līdzdalība vēlēšanās pēc elektroniskās balsošanas ieviešanas nav būtiski mainījusies.

Joprojām nav pārspēts 1995. gada Rīgikogu vēlēšanu līdzdalības rekords – 69,1% no balsstiesīgajiem. Bez interneta balsošanas 1999. gadā vēlēšanās piedalījās 57,4%, bet 2003. gadā – 58,2%.

Pēc interneta balsošanas ieviešanas: 2007. gadā – 61,9%, 2011. gadā – 63,5%, 2015. gadā – 64,2%, un 2019. gadā – 63,7% no balsstiesīgajiem.

Jādomā, ka izšķirošais tomēr ir nevis balsošanas veids, bet politiskais piedāvājums un sabiedrības noskaņojums.

Lai nobalsotu internetā, Igaunijas vēlētājam ir vajadzīga ID karte, kurā iestrādāts elektroniskais paraksts, bet datoram jābūt aprīkotam ar nolasīšanas iekārtu. Ierasti kā galvenais pretarguments elektroniskai vēlēšanu sistēmai tiek minēti riski, kas saistīti ar kiberdrošību.

Ikviena tehniska ķibele var kļūt par iemeslu, lai apšaubītu vēlēšanu rezultātu, bet mēs jau zinām, cik “izcili” mums veicies ar “e-veselību” un citu jaunu sistēmu ieviešanu. Tāpat jārēķinās ar hakeru un pat ārvalstu specdienestu aktivitātēm.

Protams, jo vairāk līdzekļu un resursu iegulda, jo drošāk, jautājums ir tikai – vai esam par to gatavi maksāt?

Tomēr ir vēl kāds, iespējams, pat nopietnāks pretarguments. To, starp citu, nevilšus mēdz demonstrēt paši igauņi, kad izrāda ārvalstu žurnālistiem savas sistēmas priekšrocības.

Parasti tas notiek kādā kafejnīcā vai kādā citā publiskā vietā, kur apkārt ir arī daudz citu cilvēku, kas nu nekādi neatbilst vienam no vēlēšanu pamatprincipiem – aizklātumam.

Kad pavasarī notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas, Rīgā bija ieradies bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess un aktīvi iesaistījās “Attīstībai/Par” vēlēšanu kampaņā, jo no tā kandidēja viņa sieva.

Vienā no reklāmām abi bija redzami skvēriņā pie Brīvības pieminekļa, kur Ilvess skaļi stāstīja un rādīja, kā viņš tiešsaistē balso Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Protams, Ieva neiejaucās un nepamācīja dzīvesbiedru, kāda izvēle viņam jāizdara, iespējams, tikai klusībā to piefiksēja.

Taču gluži labi var iedomāties arī pavisam citu ainu, kur valdonīga ģimenes galva (neatkarīgi no dzimuma) sasēdina visus pie datora un liek balsot tā, kā uzskata par vajadzīgu.

Saistītie raksti

Vēlēšanu iecirkņa kabīnē šādu situāciju ir grūtāk iedomāties, jo tur noteiktajai kārtībai seko vēlēšanu komisijas locekļi un novērotāji, bet neklātienē to pārbaudīt vairs nevar. Arī iespējamo balsu pirkšanu/pārdošanu interneta balsojums krietni atvieglo, tāpat kā citas manipulācijas.

Tie visi ir iemesli šaubām, un tas, ka balsošana internetā joprojām nav kļuvusi par ierastu praksi pasaulē, nav tikai slinkums un tumsonība.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
VIDEO. Kariņš uzticas ministra Pūces spējām novest pašvaldību reformu līdz galam
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
LSC kuģa apkalpe izglābj astoņus Brazīlijas zvejniekus
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Siguldas novadā atceļ visus masu pasākumus bērniem
2 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
VIDEO. Kariņš uzticas ministra Pūces spējām novest pašvaldību reformu līdz galam
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Ekskursijas laikā Kaļiņingradā gājis bojā tūrists no Latvijas
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Otrdien Latviju sasniegs ciklons, atnesot stipru lietu un krusu
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atcelts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu pret Herbertu Cukuru
13 minūtes
LE
LETA
Sports
Znarokam veselības likstas, “Spartak” dažas turpmākās spēles vadīs Vītoliņš
3 stundas