Kultūra
Māksla

Esam uz pasaules skatuves. Saruna ar mākslinieku Ritumu Ivanovu0


Ritums Ivanovs
Ritums Ivanovs
Foto: Timurs Subhankulovs

Galerijā “Bastejs” līdz 11. novembrim apskatāma viena no Latvijas mūsdienu pamanāmākajiem māksliniekiem, gleznotāja RITUMA IVANOVA izstāde “Baltā gaisma”. To vērts apmeklēt gan izstādes māksliniecisko kvalitāšu dēļ, gan arī tādēļ, ka šajā izstādē iepazīstams gluži citāds Ritums Ivanovs, nekā bijis ierasts redzēt.

Droši vien tie mākslas mīļotāji, kas pieraduši pie jūsu rokraksta, būs pārsteigti, viņiem šis šķitīs pavisam atšķirīgs Ritums Ivanovs…

R. Ivanovs: Sev esmu tas pats visu laiku, bet ir atšķirīgas izstādes, dažādi formāti, un man šī ir intriga, saruna ar skatītāju. Interesanti parādīt kādu citu manas daiļrades pusi vai konceptu, jo zīmējumi un skulptūras arī ir daļa no manas dzīves, maniem atklājumiem, radošām izpausmēm, kas mani fascinējušas, ne tikai glezniecība.

Šajā gadījumā viens no saistošajiem pavedieniem ir baltā gaisma – gan marmors, gan ģipsis ir balts, arī dvēsele var būt tīra un balta. Taču mani galvenokārt interesē tas, ka ar pirkstiem materiālā varu ielikt emocijas, ar kurām esmu saskāries, dzīvojot kopā ar tuviem cilvēkiem, vai vispār dzīves laikā. Tas ir brīnums, kuru gribas piefiksēt, iemūžināt cietā materiālā. Ideja pati ir gaisīga, un mēs, cilvēki, dzīvojam diezgan nemateriālā pasaulē: mūsu domas, pārdomas, izjūtas, viss šis kosmoss ir ļoti plašs, un to grūti ietilpināt kādā konkrētā tēlā. Turpretī materiāls ir diezgan ciets un konkrēts, vai tas būtu ģipsis vai papīrs. Tādēļ mana doma ir apstādināt iekšējo izjūtu kosmosu vizuālā valodā, par kuru tad vēlāk var filozofēt, piemēram, pie vīna glāzes. (Pasmaida.)

Cik ilgā laikā tapuši izstādes darbi?

Te ir vairāki līmeņi, izstādes kodolu veido pēdējo divu gadu darbi, gan skulpturālie, gan zīmējumi; dziļākajā telpā ir arī senāki zīmējumi, pat no 2006. gada, jo zīmējumi, grafika man nākusi līdzi arī senāk, bet šajā izstādē tēls sāka nākt ārā no papīra lapas, no plaknes, parādījās ļoti daudz jaunu impresiju, jo gaisma arī ir plūstoša, mainīga, tai piemīt sava maģija.

 

Izstādē “Baltā gaisma” Rituma Ivanova portreti kļuvuši miniatūri un “izkāpuši” no plaknes reljefā.
Foto: Timurs Subhankulovs

Reljefajiem darbiem izstādē papildu izteiksmi piešķir gaismēnas.

Jā, te ir tādas gradācijas, ka var pat šķist – darbs ir pilnīgi plakans, bet citos, kur reljefs izteiktāks, plaša un dažāda sajūtu, emociju gamma. Taču to grūti izskaidrot, jo, tiklīdz sāku par savu mākslu runāt, vārdi it kā zaudē jēgu, nozīme ir tikai cilvēka klātbūtnei, kad esi viens pret vienu ar darbu, objektu, priekšmetu, kad veidojas tiešs vērojums. Man darbos vienmēr bijis svarīgs klātbūtnes efekts, jo, darbu radot, tajā ielieku sajūtas, kas mani pavada ilgāku laiku, un par to īsti nevaru runāt ar kādu citu. Vienīgais veids, kā šo sajūtu varu nodot citiem, ir to parādīt.

Reljefajiem darbiem šajā izstādē ir zināms ritms, gribas jautāt: vai tie katrs ir kā atsevišķs darbs, vai kopā rada vienu?

Te varētu būt asociācija, līdzība ar ūdeni: vilnis, piliens, okeāns.

Vai katrs vilnis domā par okeānu? Vai viens piliens ir ūdens?

Vai arī kinolente: vai katrs atsevišķs kadrs ir filma? Izstādes atklāšanā secinājām, ka cilvēki pie šiem nelielajiem darbiem pavada tomēr diezgan daudz laika, jo tajos ir daudz informācijas, iespēja tvert kadrus katru atsevišķi un salikt tos kopā…

“Agrākais” Ritums Ivanovs bija ļoti iezīmīgs ne tikai ar savdabīgo glezniecības tehniku, bet arī ar to, ka gleznās lielākoties bija ļoti atpazīstamas personības, popkultūras ikonas. Vai šeit esam starp jūsu paziņām, tuviniekiem, vai tie tomēr ir iedomu tēli?

Drīzāk jārunā par tēliem, līdzīgi kā filmā nerunājam par aktieriem, bet gan par tēliem, par noskaņu, ko aktieri rada, to, kādu stāstu viņi izspēlējuši. Tādēļ arī man izstādes nosaukumā nav aktieri, bet sajūtas. Taču – vai tās pareizi dēvēt par sajūtām? Jo – tikko izrunāju kādu vārdu, tā man tas šķiet pārāk konkrēts. Mēs viegli identificējamies ar atpazīstamiem tēliem, taču tas ir līdzīgi kā filozofijā: teksts kļūst par ideju tikai tad, kad to izlaižam caur sevi. Ir jābūt kādam briedumam, lai mēs varētu tam pieskarties. Tāpat kā pasakā: pieaugušais zina, ka tajā iekodēts milzīgs nozīmju slānis, taču bērns pieskarsies tikai pasaciņas virspusei, sižetam.

Manuprāt, jūs ļoti precīzi formulējāt: izstādes darbi, iespējams, ir vēl vairāk uzrunājoši tieši tādēļ, ka skatītājs nepazīst darbojošās personas. Jo kā tad ir, piemēram, Holivudas kino? To skatoties, taču redzam vairāk Tomu Krūzu, ne viņa tēloto varoni. Tādēļ šajā izstādē, kuras tēlus skatītājs neatpazīst, emocijas uzrunā tiešāk…

Jā, uz to es arī ceru, esmu piedzīvojis, ka darba virspuse neļauj iedziļināties, jo skatītājs nolasa vienkāršoto izpratni, tēlu, un tas kādā brīdī ir traucējoši. Tādēļ jau ir arī dažādi kino žanri – ne tikai Holivuda, bet arī Eiropas, ziemeļvalstu kino, film noir, arthouse…

Kā pats domājat: vai šis ir starpposms, vai, no skatītāja viedokļa, protams, “jauns” Ritums Ivanovs?

Es par to nedomāju, man gribas ļaut enerģijai plūst, to nepazaudēt, rast sevī iekšējo dialogu, jo, tikko strautu apstādina, tas vairs nav strauts. Arī radošā enerģija ir līdzīga strautam, un tai jāļauj plūst. Šajā izstādē man pašam ir daudz atklājumu, jo neesmu speciāli mācījies skulptūru, bet mani tā ieinteresēja. Bieži vien paši nesaprotam, ko mēs iemācāmies un kā – vai tas, kas mūs vairāk māca, ir skola, vai saskare ar cilvēkiem?

Nav noslēpums, ka pirmais, kas ienāk prātā, dzirdot vārdus “Ritums Ivanovs”, ir Sotbija izsole, kurā jūs ar Līgu Purmali joprojām esat bijuši vienīgie Latvijas laikmetīgās mākslas pārstāvji. Vai tas palīdzējis plašākā mākslas pasaulē?

Tam ir nozīme, protams, kaut vai mūsu CV. Tomēr ne jau es viens to izdarīju, tur bija galerijas nopelns. Uz Līgu Purmali daļēji skatos kā uz savu skolotāju, jo, kad viņa jau mākslā bija kaut ko izdarījusi, es vēl tikai mācījos. Tādēļ nonākt vienā pasaules mēroga izsoļu telpā, kur pārdod gan Līgas Purmales gleznu, gan manējo, un blakus telpā stāv Monē, Matisa un mūsdienu dižo mākslinieku darbi – tā bija īpaša sajūta. Tas, ka tur bijām, bija svarīgi gan man, gan Latvijai, tas arī veidoja mākslas tēlu pasaulē – to pašu, ko dara Latvija ar piedalīšanos Venēcijas biennālē, “Expo”, ko dara kolekcionāri, kolekcionējot mākslu, galeristi, rīkojot izstādes. Tas viss ir saistīts. Vai nu mēs – šajā gadījumā nosacīti – ēdam lokālu produktu vai tikai patērējam ievestu, vai arī apzināti atbalstām savējos, nākot uz izstādēm un koncertiem. Ja paši nelietosim savu mākslu, kurš tad to darīs? Ja mums svarīgi, lai būtu pašiem savs produkts, tas jāparāda ar savu rīcību. Tā ir apzināta politiska izvēle.

Izstādē “Baltā gaisma” Rituma Ivanova portreti kļuvuši miniatūri un “izkāpuši” no plaknes reljefā.
Foto: Timurs Subhankulovs

Vai jūtat, ka esam kļuvuši pamanāmāki pasaules mērogā?

Esot mākslas izsolēs vai starptautiskos pasākumos, uzreiz redzu, vai Latviju pazīst vai ne, un tad ir patīkami, ka esam uz pasaules skatuves, ka mūs pamana, ar mums rēķinās.

Par to varam tikai priecāties, jo ir taču daudz lielākas, spēcīgākas valstis, taču radošais potenciāls mums ir pietiekami spēcīgs.

Esat veidojis dizaina priekšmetu sēriju “Latvietis”. Jums kā māksliniekam būšana latvietim pasaules mērogā nedod nekādas dividendes, neesam pietiekami atpazīstami. Ko jums tas nozīmē – būt latvietim?

Domāju, man tā ir līdzīga ideja kā bija Krišjānim Baronam, Krišjānim Valdemāram: ka tu vari sevi apzināties, tikai apzinoties citus, uz citu fona ieraugi sevi. Tā nav sevis nolikšana pāri citiem, bet gan apzināta sapratne – tikai tad, kad novērtē sevi, arī citi tevi novērtēs. Jaunlatvieši dzīvoja laikā, kad Latvijas kultūras vēl īsti nebija, intelektuālā sfērā vēl neko nebijām pasaulei parādījuši. Mēs arī sevi gribam dēvēt par jaunlatviešiem, radīt idejas, izpausties, lai mums pašiem būtu prieks, lai enerģijas strauts plūst un izpaužas, jo radošumam ir potenciāls dažādos formātos, vai tas būtu uzņemējdarbībā vai mākslā, un tam jāturpinās.

Vai jūsu dēli skatās mākslas virzienā, vai domā par gluži citām sfērām?

Vēl jau par to pāragri spriest, taču mākslinieciskās noslieces noteikti izpaužas. Viņiem ir savs skatījums; uzreiz var just, ka ir bijis pamats, tādēļ daudz kas nāk vieglāk, kas man kādreiz nebija dots. Taču tas, kādu saturu viņi ieliks, ir katra paša ziņā.

Rituma Ivanova panākumu formula

Gleznotājs dzimis 1968. gadā, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā un Humbolta universitātē ASV.

Par starptautiskās slavas pagrieziena punktu tiek uzskatīta gleznas “Frame 05” pārdošana prestižajā mākslas darbu izsolē “Sotheby’s” 2009. gadā. Ierasts neatklāt precīzu mākslas darbu cenu, taču izskanējis, ka tā nopirkta par 10 000 mārciņu.

Ivanova darbus iegādājusies arī Tretjakova galerija Maskavā, divi atrodas prestižajā kolekcionāra Virta kolekcijā, citi – muzejos un privātkolekcijās Vācijā, Igaunijā un citviet pasaulē.

Veidojis oficiālo Valsts prezidenta Valda Zatlera portretu, “Rīgas galerijā” notika izstāde “Publiskais un privātais”.

LA.lv
AK
Aija Kaukule
Kultūra
“Baltijas ceļu” godinot – daudzinājums brīvībai
23 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Fotoportreti un dzīvesstāsti Intas Rukas personālizstādē Mūkusalas Mākslas salonā
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” laikā notiks unikālas meistarklases
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
FOTO: Baltijas ceļa 30. gadadienai veltītais atceres pasākums pie Brīvības pieminekļa
9 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš un Pļaviņš/Točs Jūrmalas posmā sasniedz astotdaļfinālu
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
FOTO: Viļņā “Baltijas ceļa” gadadienā sadodas rokās vairāk nekā 12 000 cilvēku
8 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Sekojot Baltijas valstu paraugam, tūkstošiem “Honkongas ceļa” dalībnieku apliecina savu vienotību
11 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO: Lucavsalā notiek grupas “Skyforger” metāloperas “Kurbads. Ķēves dēls” atjaunotais uzvedums
8 stundas