“Atkost” Šekspīru. Kaspars Zvīgulis 0
12. jūnijā Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrāde – “Hamlets” pēc Viljama Šekspīra motīviem. Skatītāji var gatavoties nebijušam klasiķa darba risinājumam režisora un scenogrāfa Reiņa Suhanova versijā, tāpat pavisam neierasts būs aktiera Kaspara Zvīguļa spēlētais Dānijas princis.
Pirms gada Kaspars Zvīgulis atstāja Nacionālā teātra štata aktieru ierindu un līdztekus ārštata aktiera darbam kļuva par teātra Jaunās zāles kuratoru, paralēli rosoties dažādu sabiedrisku pasākumu organizēšanā. Kā aktieris Kaspars aizejošo sezonu sācis ar “Spēlmaņu nakts” balvu par labāko izrādi “Lūgšana resnajai tantei”, kurā viņam – Zūija loma. Tāpat spēlēta galvenā loma lugā “Mērfijs”, bet pēc Kaspara iniciatīvas tapušajām izrādēm “Īstie Jāņi” un “Īstie Ziemassvētki” gada beigās pievienojies arī “Īstais teātris”. Savukārt Kaspara – ideju ģeneratora – kontā šogad gan “OKartes nakts skrējiena” rīkošana, gan atmodas atcerei veltītais koncertuzvedums “Ar domu par atmodu”, gan dzīvo sajūtu muzejs Nacionālajā teātrī Muzeju naktī.
“Viss turpinās,” par savu daudzpusīgo dzīvesveidu nosaka Kaspars, piebilstot – no šāda dzīves “režīma” joprojām “slikti nepaliek”. “Izskatās, ka man izdodas. Un prīmā izdodas,” smej aktieris. Šķiet, viņš nemitīgi domā vairākus soļus uz priekšu, nemiera gars spraucas no viņa pa visām vīlītēm. Jau tagad Kasparam padomā vairāki nākotnes “projekti”, tostarp arī Jaunajā zālē. “Patiesībā ir ļoti lielas ieceres, saistītas ar teātri un mākslu, modi, mūziku. Gribētos, lai šī zāle sāktu dzīvot, iespējams, vēl kādu citu dzīvi. Gribas dalīties ar mākslas lietām, gribētos parādīt tās arī ārzemēs. Bet pagaidām neko vairāk nestāstīšu.”
Jautāts, vai šāda radošā menedžera amats netraucē koncentrēties “ieiešanai” lomā, Kaspars savelk savu ierasto smīniņu:
“Maija Apine kādā intervijā teica – kad tu iekāp tramvajā, tu esi pasažieris. Kad izkāp, tu esi kājāmgājējs. Tev nevajag pusstundu kāpt ārā no tramvaja. Tu vienkārši piecelies un esi laukā. Ar aktieri ir tāpat. Tā ir tava profesija. Mēs iemācāmies to darīt tad, kad vajag, un tā, kā vajag. Man nav “ieiešanas lomā” vai “iziešanas” no tās. Tas ir darbs.”
Vai Hamlets, loma, no kuras bīstas, bet ko reizē kāro ikviens aktieris, tomēr nav ārpuskārtas uzdevums? Turklāt izrādē, kurā aktieru skaitu režisors jau pašā iecerē reducējis līdz diviem – palikuši vien Hamlets un Fortinbrass. “Ja godīgi, vienīgais Hamlets, ko līdz šim esmu redzējis, ir Ivo Martinsona spēlētais Valmieras teātrī, tādēļ nezinu, kā īstam “Hamletam” vajadzētu izskatīties,” saka Kaspars. “Mūsu Hamlets ir… cilvēks. Ļoti saprotams cilvēks ar viselementārākajām cilvēciskajām izpausmēm. Tikai viņam rodas jautājumi. Un kā neradīsies – tu vadi savas dienas, bet te pēkšņi tev pasaka – ej, nogalini. Kā? Kāpēc? Tagad vajag noskaidrot, vai tā ir patiesība. Tev taču jebkas var pienākt uz ielas un sacīt – esmu tava tēva rēgs, ej, atriebies. Pag, pag… kas tu par rēgu? Ja paskatās Hamleta tekstu, viņš neko citu nedara kā filozofē. Noskaidro. Tikai tā cilvēcīgi.”
Vai nebaidieties, ka, šādi interpretējot, novilksit teātra vēsturē teju sakrālo Hamleta tēlu par daudz pie zemes? “Nē. Man liekas, ka Šekspīra tekstā esam atraduši baigo garšu. Varbūt izrādē būs viena vai divas vietas, kur aizejam no teksta. Sapratām, ka daudz svētīgāk un garšīgāk ir visu laiku runāt Šekspīru. Saprast, mēģināt “atkost” to šodienā. Tas ir viens no uzdevumiem, ko gribas sa-sniegt. Protams, tas ir grūti, bet šis mērķis ir jaudīgs.”
“Ir prieks, ka Reinis (Suhanovs) ir atvēzējies, un no visa lielā Hamleta izvilcis ārā tādu Hamletu, kādu es vēl neesmu redzējis. Normālu. Resnu. Uzvalkā. Kādēļ ne? Mēs vienmēr viņu interpretējam. Un tomēr mēs runājam par lielajām lietām. Svarīgajām.”
Vai hamletiskas šaubas pazīstamas arī Kasparam Zvīgulim? “Nē,” smejas aktieris. “Lēmumus pieņemu ātri. Diemžēl esmu no tiem, kas vispirms dara un tad domā. Pēc tam nožēlot neatliek ne laika, ne vēlēšanās.” Kādēļ diemžēl? “Pašam apdedzināties neiznāk, bet citus apdedzināt – to gan. Taču bez šīs iezīmes nebūtu piedzīvojumu.”
Arī topošais Hamlets, sola Kaspars, būšot piedzīvojums skatītājiem. “Skatītāji būs daļa no visa notiekošā.” Bet vai tad skatītājs nevēlas, lai viņu liek mierā, pretī dod izklaidi – pat ja garīga satura? Tāda taču bija teātra funkcija Šekspīra laikā… “Pēdējā laika lielākais atklājums bija pirms pusgada Briseles mākslas muzejā. Mani fascinēja seno meistaru gleznās tēlotie tirgus laukumi. Tāda dzīvība! Vienuviet cilvēki mirst, slimo, precas – dara visu, ir pilna gamma. Šekspīrs arī nāk no tirgus laukuma. Tāpēc viņam nav pelēku krāsu.”
“Hamlets” ir sezonas noslēguma pirmizrāde. Ko gaidīt no Kaspara Zvīguļa nākamajā sezonā? “Īstajam teātrim sekos “Īstā bērnība”. Tikko mums bija lieliska iespēja visam kolektīvam aizbraukt uz Igates pili. Tur radās pirmās idejas. Galvenais, lai tas viss rodas pats no sevis. Kamēr tev ir ar ko dalīties, tu to labprāt dod. Šajās “īstajās” izrādēs mēs nemelojam. Mēs vispār nespēlējam. Gribam šo brendu saglabāt dzīvu. Bet nākamā sezona būs ļoti jaudīga. Būs loma izrādē pie Ināras Sluckas, Aiks Karapetjans iestudēs “Venēcijas tirgotāju”, bet sezonas noslēgumā būšu Lilioms.”
