Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
13. jūlijs, 2012
Drukāt

Balansējot starp naudu un kvalitāti

Induļa Martinsona datorgrafikaInduļa Martinsona datorgrafika

Raugoties novadu dziedātāju un dejotāju krāšņajos tērpos, reti kurš aizdomājas, cik tad brunči, vainagi, jostas, zeķes un villaines ir etnogrāfiski pareizi. Sarunās ar tautas daiļamata meistariem izskan satraukums par pēdējā laikā parādījušos tendenci, ka tautastērpus piesakās uzražot jebkurš, kas ar lētāko piedāvājumu spēj uzvarēt iepirkuma konkursā.

 

Tāpēc nereti gadās izpildījumā redzēt zinātājiem nepieņemamus brīnumus – piemēram, tamborējumus spodršuvuma vietā, nepareizas apģērba proporcijas vai dažāda garuma zīlītes vainagā. Tomēr ne mazāk svarīgi arī vaicāt – cik koru vai deju kolektīvu vadītāji un dalībnieki paši labi zina, kas ir pareizs tautastērps, kā arī cik šāda pilnīga autentiskuma ievērošana vispār iespējama un nepieciešama 21. gadsimtā?

 

Vai sertificēs?

Aušanas darbnīcas “Vēverīšas” vadītāja Dagnija Kupče novērojusi: “Tikuši pie naudas, kolektīvu vadītāji sāk pētīt piedāvājumu – paskatās, kas piedāvā lētāk, un pasūta. Pēc tam jau sākas nesaskaņas, jo, lūk, gribējuši to skaisto blūzi, kas attēlā, bet izpildītājs savukārt atbild, ka par tādu naudu iznāk tikai šitāda. Vislielākais absurds, ka šie izpildītāji ir pēdējā laikā Latvijā uzradušās firmiņas, kas ar tautastērpu gatavošanu vēlas nopelnīt, taču etnogrāfiskajā ziņā taisa pilnīgas muļķības.”

Par pašu koru un deju kolektīvu vadītāju un dalībnieku informētību, kādam jābūt etnogrāfiski pareizam tautastērpam, Dagnija secina, ka koriem tas ir diezgan skaidrs: “Bet kas notiek ar deju kolektīviem? Piemēram, prasa – mums vajadzētu Alsungas jakas ar noņemamām piedurknēm! Es saprotu, ka grib izmantot arī kā vesti, taču tad to vairs nedrīkst saukt par Alsungas tautastērpu.

 

Tas pats ar Alsungas krekliem, kam vajadzīgs platais, greznais, ar rokām veidotais spodršuvums. Pareizo nevarot atļauties, atrod lētu variantu – sintētiska auduma kreklu un pietamborētu mežģīni. Absurds!”

 

Tāpēc pēdējā laikā aktualizējies jautājums par audēju darbnīcu un gatavā tautastērpa sertificēšanu, taču grūti prognozēt, kad tas varētu notikt. Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra (KNMC) tradicionālās kultūras eks­perte Linda Rubena teic, ka pagaidām šī ideja ir tikai sarunu līmenī, taču noteikti atbalstāma, jo radītu drošību un garantiju tautastērpa autentiskumam. “Arī pieredze nav tālu jāmeklē. Norvēģijā tautastērpu sertificēšana notiek jau desmitiem gadu un ir nolikums, kas stingri jāievēro. Latvijā, manuprāt, lielākā problēma būs, kura institūcija šo sertifikāciju veiks un cik tas maksās.”

Dagnija Kupče pieļauj, ka stimuls atgriezties pie sertificēšanas idejas varētu rasties pēc 2013. gada Dziesmu un deju svētkiem, jo tad “būs izgaismojušās visas sastrādātās nejēdzības”.

 

Sačubina pa daļām

Daudzviet finansiāli pabalstīt savu kolektīvu dalībnieku apģērbšanu atļaujas pašvaldības, taču vairākumā gadījumu kolektīvi raksta un iesniedz projektus Lauku attīstības programmas pasākumā “Lauku ekonomikas dažādošana un dzīves kvalitātes veicināšana vietējo attīstības stratēģiju īstenošanā teritorijā”. No sarunām ar kolektīvu vadītājiem esmu secinājusi, ka virsotne, ko var atļauties, sasummējot pašvaldības un projekta naudu, viena tautastērpa komplekta (sievietei un vīrietim) izgatavošanai ir divsimt latu. Tā kā nereti nav pat to, cenšas kaut ko pa daļām sačubināt ik gadu, jo divdesmit un vairāk gadu vecie tautastērpi gluži vienkārši dilst un novalkājas. Un tad parasti vajag daudz un vairākiem sastāviem – brunčus, ņieburus, blūzes, jakas, cepurītes – sievām un bikses, kreklus, pusmēteļus un vestes – vīriem. Projekta nauda, cik nu kurā reizē – parasti viens vai daži tūkstoši latu. Summa paredzēta vismaz astoņiem pāriem deju kolektīvā – tātad kopā sešpadsmit tautastērpiem, savukārt korim – vismaz trīsdesmit.

Šādos gadījumos runāt par autentiskumu un vēsturisku precizitāti nevar, jo visi sapņi un vēlmes atduras pret naudas trūkumu. Tam piekrīt arī Ērgļu novada deju kolektīva “Pastalnieki” vadītāja Mārīte Taškāne: “Iztiekam ar naudu, ko atvēl pašvaldība. Pērn pasūtījām Bārtas vestītes, šovasar tiksim pie brunčiem. Dažas dejotājas mācījās pie audējām un pašas noauda visam kolektīvam jostas. Tāpat zeķes pērkam paši par saviem līdzekļiem. Vienu gan skatāmies ļoti stingri – tautastērpam jābūt vēsturiski precīzam. Braucam un pētām muzeju materiālus, meklējam atbilstošas krāsas dziju.”

 

M. Taškāne uzskata – vēlmes var iegrožot maciņa biezums, bet pilnīgi nepiedodams ir zināšanu trūkums. Tāpēc nav saprotams, kā kolektīva vadītājs var laist uz skatuves dejotājus sakombinētos tautastērpos.

 

“Ir taču semināri, lekcijas, iespēja sadarboties ar muzejiem, ar Brīvdabas muzeju, bet jo­projām jāredz pilnīgas aplamības. Piemēram, Bārtas svārki un Nīcas ņieburs jeb pie ļoti grezna tautastērpa kājās darba apavi – pastalas, nevis kurpes. Ja skatēs notiks arī tautastērpu vērtēšana, tad šādi apģērbti kolektīvi ļoti cietīs.”

Vai kolektīvi būtu jāsoda par to, ka tie varbūt vienkārši nevar atļauties autentisko, bet krietni dārgāko tautastērpu? KNMC eksperte L. Rubena norāda, ka problēmas tautastērpa komplektējumā tautas deju skatēs var atstāt iespaidu uz kopējo dejas novērtējumu. Pagājušajos Dziesmu un deju svētkos tautas tērpu skatē pat bijuši daži tādi deju kolektīvi, par kuru pielaišanu tāpēc bijušas diskusijas. Eksperte gan uzsver, ka šobrīd vairāk pat problēmas esot ar tautastērpu valkāšanas kultūru. No otras puses, īstu autentiskumu nu jau esot grūti ievērot pat pašiem tautas daiļamata meistariem, jo nevar vairs atrast materiālus, atbilstošus tiem, kādus lietoja mūsu senči. L. Rubena nenoliedz, ka laiks atstāj savu ietekmi arī uz šo jomu un karstā laikā būtu pieņemami arī vieglāki tērpu varianti ‒ piemēram, no lina. Tiesa, divu komplektu izveide kolektīviem prasītu atkal papildu finansējumu.

 

Uzziņa

No pārsimt latiem līdz tūkstošiem

Cik vispār maksā tautastērps? Precīzu atbildi grūti pateikt, jo, cik rakstu, aušanas tehniku, izšuvumu, materiāla un rotājumu, tik dažādas arī tērpa izmaksas. Tāpat atšķiras cena ikdienišķam, vienkāršam tērpam un ļoti greznam svētku tērpam. Tūkstošu amplitūdā gan parasti esot individuālie tautastērpi. Aušanas darbnīcu piedāvājums par tautastērpu ir no aptuveni 200 latiem (vienkāršāka materiāla) līdz pat vairākiem tūkstošiem latu.

Viedokļi

Cik pamatoti ir 21. gadsimtā pieprasīt 
pilnīgu etnogrāfisko autentiskumu 
dziedātāju un dejotāju tautastērpos?

Lauma Garkalne, folkloras grupas “Laiksne” pārstāve: “Atkāpes no etnogrāfiska parauga atkarīgas no paša valkātāja. Folkloras kopu dalībniekiem, kas cenšas kopt un saglabāt autentiskās senču tradīcijas, to gandrīz nedrīkstētu būt, bet koristiem, kuri piedalās Dziesmu svētkos, vai dejotājiem atkāpju var būt krietni vairāk. Neuzskatu, ka katram Dziesmu un deju svētku kopkora dalībniekam un dejotājam noteikti jābūt pilnīgi pareizā etnogrāfiskajā tautastērpā. Galu galā pašā svētku repertuārā ir arī daudz autordarbu un no estrādes skan arī pēdējās desmitgadēs sarakstītas dziesmas. Vienlaikus nupat izskanējušajā festivālā “Baltica 2012″ redzēju, ka pareizi darinātu tautastērpu un to valkātāju Latvijā kļūst arvien vairāk. Lai arī jāatzīst, ka labu tautastērpu meistaru nav daudz, nedomāju, ka sertifikācija te kaut ko varētu atrisināt. Tā radītu tikai lieku birokrātiju un tēriņus par sertificēšanu un kontroli.”

Dr. art. Valdis Muktupāvels: “Ideāli būtu, ja katram latvietim un katrai latvietei būtu savs mantots, paša gatavots vai arī pie kvalificēta meistara pasūtīts tautastērps – goda tērps ar noteiktam novadam raksturīgām iezīmēm. To varētu vilkt dažādos godos, kā arī sabiedriskos pasākumos. Tas arī palīdzētu izskaust no padomju laikiem pārmantoto unificēto kora apģērbu (te domāju amatieru korus). Taču ne tik turīgās zemēs tautastērpu jautājums tiek risināts atbilstoši apstākļiem. Sociālistiskā lēģera zemēs, kur izplatījās tā sauktā pašdarbība, tautastērpu stilizētus variantus gatavoja darbnīcas vai aušanas cehi.

 

Ideja par tā saukto tautastērpu ieguva savdabīgu traktējumu deju kolektīvos: tur vajadzēja apģērbu, kura detaļas liecināja par saistību ar noteiktu novadu, tomēr tērps bija domāts baletiskai dejošanai uz skatuves. Tāpēc tas tika modernizēts, pārveidots un stilizēts. Šajā laikā tika ieviesta arī vienveidīgu tērpu lietošana.

 

Folkloras kustība, kas sākās jau 70. gadu beigās, kā šāda unificēta un stilizēta tautiskā tērpa alternatīvu ieviesa pavisam vienkāršus, bet galvenais – pašu darinātus lina tērpus, tāpat arī bronzas rotaslietas, jostas, celaines utt. Šie tērpi nereti nebija pilns komplekts, bet atsevišķas daļas, reizēm pat tikai kāda zīmīga detaļa, piemēram, sakta. Svarīgākais, ka tie kļuva par personas nepieciešamību un savā ziņā arī par ārējo tēlu.

Šobrīd, balansējot starp naudu un kvalitāti, vajadzētu uzsvaru likt uz kvalitāti, tātad tērpu gatavošanu pēc iespējas tuvāk labiem etnogrāfiskajiem paraugiem.”

Baiba Miesniece, SIA “BM Zeltene” vadītāja: “Cik etnogrāfisku tautastērpu varam uzšūt, galvenokārt atkarīgs no pasūtītāja finansiālajām iespējām. Visbiežāk, taupot līdzekļus, neizšujam kreklu apkaklītes un rokas. Visautentiskākie tērpi nepieciešami mazu folkloras kopu dalībniekiem. Turpretī koru dziedātāju un dejotāju tērpos pieļaujam atkāpes no etnogrāfiskajiem paraugiem ne tikai cenas dēļ, bet arī, piemērojoties viņu vajadzībām. Piemēram, šujot tautastērpus koriem, villaines aužam un izšujam ar tiem pašiem rakstiem, bet rupjākas. Tas izšuvumu joslu padara daudz vieglāk ieraugāmu skatītājiem no attāluma.”

 

Cienījamie lasītāji!

Aicinām arī jūs rakstīt un izteikt savas domas par to, cik šāda pilnīga autentiskuma ievērošana vispār iespējama 21. gadsimtā, kā arī, cik jums liekas svarīgi svētkos un ikdienā iedzīvināt latviskās ģērbšanās tradīcijas, krāsu un stila izjūtu. Mūsu adrese: “Latvijas Avīze”, rubrika “Kultūra”, Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010. Var arī sūtīt vēstules pa e-pastu: anita.bormane@la.lv.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+