Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. novembris, 2012
Drukāt

Bērnu pieskatīs, māti apmācīs


Foto - Aija VolkaFoto - Aija Volka

Viņas neprata vietējo flāmu valodu, bija bez pietiekamas izglītības un bez brīvā laika, ko veltīt kvalifikācijas celšanai un darba meklējumiem, jo mājās taču bija jāauklē bērni – tā par mazturīgo imigrantu sieviešu neapskaužamo situāciju Briselē jau pirms 16 gadiem stāsta Anna Lambreta. 


 

Tā teikt, kam naudas nebija, tie to arī nevarēja sapelnīt, jo nebija iespējas strādāt. Priekšroka rindā uz vietu bērnudārzā Beļģijā tolaik dota strādājošo vecāku bērniem. Lai šo sociālo netaisnību mazinātu, A. Lambreta ar domubiedriem dibināja bezpeļņas organizāciju “Elmer”, kas gadu gaitā kļuvusi par sociālo tīklu ar vairākām filiālēm un sadarbības partneriem. Tajā skaitā finansiāls atbalsts gūts no Eiropas Savienības struktūrfondiem.

 

Ikdienai un ārkārtas situācijām

“Elmer” vienlaikus gādā gan par bērnu, gan viņu vecāku izglītošanu. Izveidotajos bērnu pieskatīšanas centros ir grupas zīdaiņiem no trīs mēnešu vecuma, kā arī grupas ar staigāt protošiem mazuļiem līdz trīs gadu vecumam. Kamēr bērnus pieskata auklītes, māmiņas bezdarbnieces, kuras pašvaldībā reģistrējušās kā darba meklētājas, turpat centrā var studēt apmācības programmas ar kvalifikāciju – bērnu aukle. Pēc kursu beigšanas daļa paliek strādāt organizācijā, daļa atrod darbu citur.

“Vairāk nekā puse darbinieku ir bijušie klienti – vecāki,” teic A. Lambreta. To apstiprināja arī sastaptās darbinieces, kuras pauda prieku un pateicību par šādu iespēju. Pirms uzņemšanas apmācības programmā potenciālās mācekles gan tiek rūpīgi iztaujātas, lai pārbaudītu motivāciju mācīties, jo ne visas labprātīgi atgriežas skolas solā.

Vai vecāki tiešām labprāt uztic bērnu pieskatīšanu citu bērnu māmiņām bez pieredzes? “Lūkojam, lai mācekle nekad nepaliktu viena pati ar bērniem – pieredzējušie kolēģi vienmēr ir blakus,” paskaidro A. Lambreta.

Pieteikšanās kursiem tiek organizēta vienu vai divas reizes gadā. Tiesa, grupiņas tikai daļēji tiek komplektētas no studējošo bērniem. Centrs domāts arī ārkārtas situācijām, kad vecākiem ir kādas veselības problēmas vai neparedzēti ģimenes apstākļi. Šādās negaidītās situācijās centra durvis vienmēr ir atvērtas. Arī studējošās mātes var sarunāt kādu papildu dienu vēl bez tām, kad notiek nodarbības, ja vien centrā atlikušas brīvas vietas.

Vadība uzskata, ka veidot rindu gadu iepriekš nestrādājošo vecāku bērniem būtu muļķīgi, jo, iespējams, jau nākamajā dienā pēc reģistrēšanās māte būs atradusi darbu. Tāpēc, ja vien centrā ir brīvas vietas, grupā tiek uzņemti arī tikko strādāt sākušu vecāku bērni.

Atkarībā no tā, kāds ir vecāku ienākumu līmenis, maksa par bērna pieskatīšanu gan atšķirsies. Trūcīgākajiem ir atlaides.

Pieprasījums pēc šā pakalpojuma esot ļoti liels, apgalvo A. Lambreta. Ja bērns netiek uzņemts vienā filiālē, viņam ieteiks doties uz kādu citu sadarbības centru, kur ir brīvas vietas.

 

Cienot dažādību

Līdz 2007. gadam dažādi bērnu aprūpes pakalpojumu sniedzēji izmēģināja kopīgu projektu “CKO2”, kura ietvaros tika atšķirīgi no ierastās kārtības koordinēta piedāvājuma atbilstība pieprasījumam. Visos šā projekta centros nodarbības notiek flāmu jeb holandiešu valodā ar mērķi sagatavot bērnus bērnudārzam ar flāmu mācību valodu.

Flandrija Beļģijas ziemeļos ir flāmu apdzīvota teritorija, bet dienvidu pusē Valonijā runā franču valodā. Briselē oficiāli noteikta divvalodība, tomēr arī tur par spīti starptautisko organizāciju un institūciju klātbūtnei un to radītajai multikulturālajai videi vietējie flāmi un valoņi dzīvo un komunicē savrupi viens no otra.

Kā skaidro A. Lambreta, viņasprāt, darba tirgū kotēsies tieši tie darba meklētāji, kas būs apguvuši flāmu valodu. Tiesa, kolēģiem nebūšot problēmu atbildēt uz bērnu jautājumiem arī franču valodā. Kolektīvs rēķinās, ka ir jāprot sadzīvot multikulturālā vidē. Centrā respektē arī dažādu tautu svētku svinēšanas tradīcijas.

Lielākās bērnu grupas ir ar imigrantiem, kas ieradušies no Āfrikas, kā arī no Turcijas. Tikai apmēram 20% bērnu ir beļģi vai “jauktie” beļģi.

 

Latviešiem flāmu valodu nevajag

Briselē sastaptajiem latviešiem, kas strādā kādā no ES iestādēm, attieksme pret flāmu valodu gan ir citāda. Varot mierīgi iztikt bez flāmu valodas zināšanām, tāpēc bērnus tie labprātāk sūta bērnudārzos ar franču vai pat vācu mācību valodu. Galu galā – varot pat nezināt franču valodu un “izbraukt cauri” ar angļu valodu.

Un kādas ir strādājošo ierēdņu izredzes iekārtot bērnu bērnudārzā? Man atklāja, ka patiesībā arī strādājošajiem nemaz neklājoties viegli. Īpaši aktuāli tas ir tāpēc, ka atšķirībā no Latvijas, kur bērna kopšanas atvaļinājums var ilgt līdz pat bērna pusotram gadam, Briselē darbā nākas atgriezties, vēl pirms mazulis iemācījies stabili sēdēt – jau pēc četriem mēnešiem. Iespējams, tieši tamdēļ pēdējos gados kā vēl nekad palielinājies pieprasījums pēc vietām bērnu pieskatīšanas centros.

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+