Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Dievienā debesīm tuvākais ezers – Viešūrs

Foto-Andris Eglītis un Guntis EniņšFoto-Andris Eglītis un Guntis Eniņš

Mūsu žurnāla 6. jūlija numurā tika publicēts raksts “Staltais Gaiziņš rudzu laukos”, tagad jūsu uzmanībai solītais turpinājums – stāsts par Viešūru, noslēpumiem visbagātāko un brīnumaināko ezeru. Par ezeru – savādnieku.


 

Viešūrs ir vecākais Latvijas ezers. Tikai dažus gadsimtus jaunāks par Latvijas vecāko kalnu Gaiziņu, kuram zinīgi ļaudis lēš 16 gadu tūkstošus.

Viešūrs guļ Gaiziņam pie kājām, 222 metrus virs jūras līmeņa. Tas ir visaugstākais no lielajiem ezeriem, tā platība ir 1,76 kvadrātkilometri. Tiesa, Gaiziņam dienvidrietumu pusē 235,7 metru augstumā guļ Talejas ezers, taču tas ir vairāk nekā divas reizes mazāks par Viešūru – tikai 0,86 kvadrātkilometri – un arī seklāks.

Viešūrs ir desmitais dziļākais Latvijas ezers un pats dziļākais, kas pacelts tik augstu pie debesīm.

Viešūrs iegūlies Latvijas viskalnainākajā vietā, kur riņķī apkārt slejas Gaiziņš, Viesīšu kalns, Riekstu kalns, Imšu kalns, Putnu kalns, Raganu kalns, Kumeļu kalns, Ķelēnu kalns, Buķēnu kalniņš, Driķēnu kalniņš, Vecumkalns, Dēvena kalns, Vilku kalns, Dzīšļu kalns, Puļpu kalns, Salas kalns, Ādmiņu kalns, Uzlapu kalns, Rijas kalns, Pendēru kalniņš, Ķiriņu kalns, Augstumkalns un tālāk ap virsaiti – Gaiziņu – lielie milži: Abrienas kalns, Sirdskalns, Dravēnu kalns, Boķu kalns, Dēklaiņu kalns, Bolēnu kalns, Tomēnu kalns, Ežukalns, Kļavu kalns un citi.

Viesurs3Viešūrs ir vienīgais ezers, kam pašam zem ūdens ir kalni, augstienes, gravas un brīnumaini avoti. Dažu zemūdens kalnu virsotnes ir tuvu ezera līmenim, bet dažu – pat trīs četru metru dziļumā. Jau pagājušā gadsimtā novadpētnieks Jānis Krūmiņš ir uzzīmējis ezera dobes karti ar 33 kalniem un četrām augstienēm. Lūk, kā viņš raksturo ezerdobi: “Viešūrā ir arī desmitiem pūravietu dibena zemienes 20 – 25 – 30 metru dziļumā un atsevišķas nogrobas līdz 35 metriem. Visdziļāko vietu te sauc par Trako bedri. Patiesībā tā ir ļoti maza, bet no šās bedres dibena līdz ūdens virsmai ir 25 sešpēdu asis – tātad aptuveni 43 metri. Agrākos laikos zvejnieki šos Viešūra kalnus un dziļumus mācēja atrast līdz divu soļu precizitātei.

Viešūra dibenā vairākās vietās ir darbīgi avoti. Savdabīgākais no tiem ir Lapurta avots. Tas atrodas Lapurta kalna muguras turpinājuma galā pret Grāveriem, pāris simtu soļu no krasta, apmēram pusmetru dziļā vietā. Darbīgākā stāvoklī no avota vienmērīgi viens pēc otra paceļas burbuļi. Tas izplūst ar visai lielu spēku, līdzi nesot smiltis. No tām ap avotu radusies smilšu kaudze siena gabanas lielumā. Vidū šai kaudzei caurums…

Kaķa saliņas tuvumā no tās uz Liepūkšņas pusi, pretī krastmalas lielajiem ozoliem, ezera dibenā ir Mīlestības avots. Koku līcī uz purva stūra ir Aukstie avoti. Vasarā virs tiem ceļas burbuļi un ūdens ir ļoti auksts. Lielāks avots ir Dietlāvu līcī.”

Viešūra ezeram vēstures gaitā ir bijis vislielākais nosaukumu daudzums: Kaķītis, Vēža ezers, Devēnes ezers, Viešu, Viešūra vai Veišu ezers, kā arī Kalnamuižas ezers. Pirms trim paaudzēm to saukuši par Ķēlenu un Tulderu vai Devēnas ezeru. Viešūra vārds uzskatāms par senāko.

Pie Devēnas pašā ezermalā bijis lielais Kaķa krogs. Šā kroga dzērāji arī ezeru sākuši saukt par Kaķa ezeru, un no tā radies vēlāk lietotais vārds Kaķītis. Vēsturiskajos avotos pirmo reizi Devēnes vārds minēts 1202. gadā. Bet pirmajā latviešu enciklopēdijā (konversācijas vārdnīcā), kas izdota Rīgā 1906. gadā, rakstīts Dievene (Deewen). Un ir skaidrots, ka tās īpašnieks bijis kursis, kuram piederējusi Dievenes muiža pie Vēžezera.

Viešūra ezers ir visvairāk novadpētnieciski apsekotais ezers. Bet vienlaikus tas ir visnoslēpumainākais un mazāk zinātniski pētītais ezers.

Lai gan dzīvojam moderno tehnoloģiju laikmetā, par Viešūra dziļumu varam lasīt ļoti dažādas ziņas, piemēram, interneta vietnē ezeri.lv uzrādīts, ka tā lielākais dziļums ir 21 metrs, pēc citām ziņām, 
- 35 metri.

Kad Gunārs Ķirsons Kalnadzīšļu kolhoza lopu fermas vietā cēla savu “Lido” kompleksu, ko tautā iesauca par Ķirsona muižu, viņš Viešūrā ielaida samus un karpas. Lai zivīm būtu labāka dzīvošana, miljonārs pacēla ezera līmeni, uz Viešupītes ierīkodams aizsprostu.

Bet Visvaldis Lācis 2005. gadā paņēma dzelzs stangu un Ķirsona slūžas izlauza.

Viešūra krastos arī agrāk apmetušās ievērojamas personas. Dzejnieks Aleksandrs Čaks no 1932. līdz 1948. gadam vasaras pavadīja Gaiziņkalna pakājē pie tēva brāļa Pelādē, divus kilometrus uz dienvidiem no Viešūra.

Viesurs4Literatūras zinātniece, rakstniece Saulcerīte Viese kopš 1975. gada skaistākās vasaras ar dzīvesbiedru Arnoldu pavadīja Viešūra ziemeļu krastā senajās Sesku mājās (attēlā pa labi). Tur gan nebija elektrības, toties netrūka dabas skaistuma un tēvzemes mīlestības. Saulcerīte ir apglabāta turpat Puļpu kalnā, kur paveras pasakaina ainava pāri Viešūra dziļajiem ūdeņiem uz Cepurītes salu un Gaiziņu. Arnolds uz Seskiem aicina latvisko tradīciju cienītājus. Viņš Seskos ir iekārtojis Saulcerītes piemiņas istabu. Uz Saulcerītes kapa Arnolds ir lūdzis tēlniekam Indulim Rankam izgatavot un uzstādīt pieminekli “Mūžības spārnos ar grāmatu” – virs augstākā ezera, virs dziļākā ezera, virs noslēpuma (attēlā zemāk).

Viesurs5Baltužēnos vēl kolhoza laikos uz augsta dienvidu krasta vecu pamatu vietā māju uzcēla vēsturnieks un rakstnieks Visvaldis Lācis. Ar dzīvesbiedri Viktoriju viņi abi šo krastu ir greznojuši vienkāršā, bet brīnišķīgā jaukumā. Ziedi un ainava caur saulespuķēm un zilajiem zvaniņiem uz pretējā krasta daudzajiem kalniem un arī uz Ķirsona uzbērto kalnu virs Riekstu kalna.

Kamēr vēl Gaiziņa virsotnē noturas sarkanīgais tornis, ainavā var labi atrast Latvijas augstāko kalnu starp daudzām citām kalnu virsotnēm. Visvaldis stāsta: “Kad atnācām uz šejieni 70. gados, Baltužēnu līcis bija aizaudzis ar niedrēm gluži tāpat kā viss pārējais ezera krasts. Kad bērni vai ciemiņi iegāja ūdenī, bļaudami un spiegdami skrēja laukā, jo pie kājām karājās piesūkušās dēles. Pēc speciālista padoma, es septiņus gadus no vietas divreiz gadā izpļāvu niedres, un tagad viss krasts ir pārvērties – lēzena zeltainu smilšu pludmale kā jūrmalā. Nevienas dēles.

Viešūra krastos visās pusēs ir senkapi: ziemeļu krastā plešas Tropeļu kapulauks, dienvidu krastā pie tagadējās Ķirsona muižas – Devēnas senkapi, austrumkrastā – Penderu un Detlāvu senkapi, rietumu krastā – Kalnamūžu senkapi un tad vēl senkapi pie Slūžu kalniņa, pie Viešupes iztekas. Vai ir vēl tāds ezers, ap kuru tik liels senkapu sablīvējums? Tas liecina, ka Vidzemes vidienē pie visaugstākā ezera, kur bija aukstākās ziemas un kalnu nogāzēs iekopt tīrumus bija grūti, mūsu senči tomēr te aruši un dzīvojuši kuplā skaitā.”

Viešūrs un tā apkārtne bagāta teikām. Stāsta, ka līdzās cilvēkiem še ņēmies arī velns. Par viņa pēdām liecina četri akmeņi – divi ezera krastmalā, otri divi tālāk. Vienā no tiem Pērkons velnu ar zibeni ieslēdzis iekšā. Tagad to sauc par Velna Zārku, jo gluži pēc zārka arī izskatās. Turpat ir arī Velnupīte un Velna grāvis.

Tūlīt aiz Kalnamūžiem uz ezermalu, nolaideno lauku vidū ir līkumainā Vecozola grava. Tās ziemeļpusē auga ļoti liels un vecs ozols. Zināja to visā Viešūra novadā un dēvēja par Kalnamūžu vecozolu. Uz ozola līkās saknes bija iedzīta kalēja kalta liela nagla ar platu galvu. Pēc sena nostāsta, zem vecozola saknes, tieši zem tās līkumā iedzītās naglas, esot zemē ierakta naudas lāde. Lai to izraktu, vispirms no saknes izraujama lielā nagla, bet vēl pirms naglas raušanas noskaitāmi naudas apracēja noteiktie vārdi. Ja vārdus nenoskaitītu, naglas rāvēju piemeklētu nelaime – pats viņš tiktu parauts. Bet vārdi, lūk, bija aizmirsti. Neviens tos vairs nezināja, un lielā nagla no paaudzes uz paaudzi neaizskarta stāvēja saknes līkumā.

Viesurs1Naudas lāde esot paslēpta arī ezerā virs Baltā kalna. Ik pēc tūkstoš gadiem tā cilvēka izskatā iznākot krastā un vēloties, lai kāds to iegūtu. Pēdējais viņas mēģinājums noticis sen atpakaļ. Līčgala tīrumā jauna sieviete ārdījusi mēslus, kad no ezermalas nākusi sirma vecenīte ar netīru nopuņķojušos degunu. Gribējusi, lai degunu notīrot. Kad mēslu ārdītāja vilcinājusies, vecenīte lūgusi: “Noraus, meit, tos netīrumus kaut ar sakumiem.” Bet jaunā meita to nedarījusi. Vecenīte tad vēl vairāk salīkusi, sadrūmusi un pagriezusies atpakaļ uz ezeru. Jau iedama prom, izteikusi, ka nu viņa atkal gulēšot Viešūrā tūkstoš gadu, un bridusi ezerā arvien dziļāk, dziļāk, līdz pazudusi pavisam. Tikai tad mēslu ārdītāja atģidusi, ka runātāja bijusi noslēptā bagātība, kas pati pienākusi, piedāvājusies.

Uz vakariem no Seskiem ir Ādmiņu kalns. Stāsta, ka te atrasts daudz naudas. Agrāk bija ieskats, ka šeit kalnā ieraktā nauda noteikti ir drošībā, labi uzglabājas un noteikti nonāks īstās rokās. Ja, aprokot naudu Ādmiņu kalnā, to novēlētu, piemēram, savam pēctecim sestajā paaudzē, tad šis pēctecis arī noteikti Ādminēs atnākot un viņam novēlēto naudu atrodot. Tas, kam nauda neesot novēlēta, Ādmiņu kalnā to nekad neatradīšot. Tā stāstīja un aprokamo naudu uz Ādmiņu kalnu nesa pat no lielāka attāluma.

Pirms simt gadiem Ādmiņu kalna vakaru pusē oļainā tīrumā Sūrumu Viļums iesāka savu mūža darbu. Viļums bija piedzimis 19. gadsimta pirmajā pusē un nomira lielā vecumā – ap 1925. gadu. Visu mūžu katrā izdevībā viņš lasīja akmeņus tīrumā pie Ādmiņu kalna un krāva tos glītā grēdā. Viņš gribēja uzzināt, vai viens cilvēks savā mūžā var nolasīt akmeņus no trīs pūravietas liela tīruma un cik daudz akmeņu tad sanāktu. Nelielu akmeņu šai tīrumā bija daudz, dūres metā, arī lielāki un mazāki, kā jau oļainā zemē. Apmēram 70 gadu laikā tika salasīti, sanesti un nokrauti 500 līdz 600 vezumi akmeņu.

Bet patiesā Viešūra bagātība ir mikrotoponīmi, t. i., vietvārdi, kas doti ģeogrāfiskajiem veidojumiem. Katru zemes un ūdens gabalu, arī akmeni un zīmīgu koku, un notikumu vietu senie cilvēki nosauca vārdā. Tas viņiem bija tikpat nepieciešami kā mums zināt burtus un zīmes, lai mācētu lasīt.

Viešūrs ir vietvārdiem visbagātākais ezers Latvijā. Par to jāpateicas kādreizējam kolhoza biteniekam Jānim Krūmiņam, visiem pazīstamam kā Krūmiņtēvam (1900 – 1984). Viņa mājvieta bija Tomēnos, kur Bolēnu avots starp Bolēnu un Tomēnu kalniem. Šeit žurnāla lapaspusēs es varu ievietot pavisam nelielu daļu no viņa “Zelta graudu” krājuma. Pat pārzīmētajā Viešūra ezera shēmā nebija iespējams ietilpināt visus vietvārdus.

1992. gadā ar Saulcerītes Vieses un Kultūras fonda gādību iznāca tēvzemes mācības grāmata – Jānis Krūmiņš, “Viešūrs” –, ko katrs novadpētnieks var lasīt un baudīt kā tīru, zeltainu Vidzemes medu, ko savācis labākais bitenieks, glābdams no pazušanas steidzīgā laikmeta dubļos.

Vairāki notikumi no Krūmiņa grāmatas manā sirdī skan tik smeldzīgi kā Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Piemēram, stāsts par to, kā notika sadziedāšanās starp mājām pāri ezeram. J. Krūmiņš ir pierakstījis Jāņa Zibens stāstījumu, – viņš audzis Viešūra krastmalas Baltužēnos 19. gadsimtā: “Pirmās iesāka Ķelēnu meitas. Viņām labi skanēja. Jaukos vakaros nogaidījām, lai iesāk, un tad turējāmies. Visbiežāk notika tā, ka dziesmas sāka skanēt arī no Dzīšļiem, no Detlāviem, Seskiem, Devēnes un citām vietām. Pāri ezeram vareni skanēja un šķita, ka pretējais krasts pienāk daudz tuvāk. Dzirdēt varēja visapkārt ezeram, sevišķi, ja pieliecās tuvu ūdens virsmai.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+