Pasaulē
Eiropa

Divi pacienti. Divas kastas. Vācijas un Latvijas pieredze 16

Foto – Shutterstock

Ne vien Latvijā tiek apspriesta veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņa. Par veselības apdrošināšanas reformām spraigi debatē arī Vācijā. Debates iniciators ir Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, kas pieprasa atteikties no privātās veselības apdrošināšanas, visus iedzīvotājus apvienojot vienā solidārās apdrošināšanas sistēmā, lai likvidētu “privileģēto” un “otrās šķiras” pacientu kastas.

 

“Netaisnība ik uz stūra”

Vācijas veselības aprūpes sistēma tiek uzturēta no apdrošināšanas iemaksām un uzskatīta par vienu no efektīvākajām pasaulē. Gaidīšanas laiki pie ārstiem un uz operācijām ir salīdzinoši īsi. Apdrošināšanas segto pakalpojumu klāsts – bagātīgs.

Uz šā fona pārsteidzošs varētu izklausīties Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas pārmetums: patiesībā Vācijas sistēma esot negodīga un diskriminējoša. Nevis slimība un ārstēšana, bet gan naudaskāre stāvot šā modeļa centrā. “Ik uz stūra šajā sistēmā tiek producēta netaisnība,” uzskata Karls Lauterbahs, sociāldemokrātu politiķis, medicīnas eksperts un reformas idejas “tēvs”.

“Ikviens no mums to ir pieredzējis – divu klašu medicīnu šajā valstī. Jūs sēžat uzgaidāmajā telpā, kāds ienāk vēlāk par jums, taču pie ārsta viņš tiek pirmais, jo viņam ir labāka apdrošināšana. Tādēļ mēs vēlamies ieviest solidāru civilo apdrošināšanu. Tādu, kas visiem nodrošina vienādu pieeju medicīniskajai aprūpei neatkarīgi no apdrošināšanas veida,” tā pirms Bundestāga vēlēšanām šoruden solīja sociāldemokrātu līderis Martins Šulcs.

Priekšlikums nav jauns. Šī ideja bija sociāldemokrātu sauklis jau pirms parlamenta vēlēšanām 2013. gadā. Taču šoreiz partija ir tuvāk mērķim nekā agrāk. Apdrošināšanas sistēmas maiņa ir viena no sociāldemokrātu galvenajām prasībām koalīcijas izveidei ar Angelas Merkeles konservatīvo bloku. Lai nebūtu jārīko jaunas parlamenta vēlēšanas, kristīgajiem demokrātiem var nākties piekāpties arī tādiem priekšlikumiem, kādiem “mierīgos laikos” noteikti nepiekristu.

Vienotās solidārās apdrošināšanas aizstāvju galvenais pārmetums ir: pašreizējā sistēma sadalot cilvēkus kastās: “privileģētajos privātajos un “otršķirīgajos” valsts pacientos.

Vācija ir viena no retajām Rietumeiropas valstīm, kurā joprojām pastāv duāla veselības apdrošināšanas sistēma. Proti, līdzās valsts jeb obligātajai apdrošināšanai darbojas arī privātā veselības apdrošināšana. Turklāt nevis kā papildu apdrošināšana, lai, piemēram, iegūtu vienvietīgu palātu slimnīcā vai citus luksusa pakalpojumus, bet gan kā īsta alternatīva valsts apdrošināšanai. Līdzīga “divu klašu” sistēma agrāk darbojās arī, piemēram, Nīderlandē, līdz 2006. gadā tika reformēta pēc principa, kādu tagad pieprasa vācu sociāldemokrāti.

 

Paralēlās pasaules: solidārā un individuālā

Lielākā daļa Vācijas iedzīvotāju jeb gandrīz 71 miljons cilvēku apdrošināti kādā no 112 obligātās apdrošināšanas slimokasēm. Vienlaikus vēl ap 9 miljoniem cilvēku izmanto kādu no 44 privātās apdrošināšanas sabiedrību polisēm.

Abas formas darbojas uz atšķirīgu principu pamata.

Obligātās apdrošināšanas pamatā ir solidaritātes princips. Proti, apdrošinātie ik mēnesi maksā par apdrošināšanu vidēji 15,7 procentus no algas. Pusi no šīs summas sedz darba devējs. Pieejamais medicīnas pakalpojumu “grozs” vienāds gan tiem, kuri mēnesī maksā, piemēram, 200 eiro, gan tiem, no kuru algas tiek atskaitīti 500 eiro mēnesī. Polisē ietilpst “nepieciešamie”, nevis visi kādas kaites ārstēšanai “pieejamie” medicīnas pakalpojumi. Kādi tieši, kādu no tiem no groza izslēgt, kādu iekļaut – par to aiz slēgtām durvīm regulāri lemj Vispārīgā federālā komisija.

Turpretī privātajās slimokasēs valda individuāla pieeja. Apdrošināšanas iemaksu apmērs nav sasaistīts ar ienākumiem. Pacientus apdrošinātāji šķiro pēc vecuma un veselības stāvokļa un pēc principa: riska grupām jāmaksā vairāk. Ja pacients savu kaišu dēļ ir pārlieku neizdevīgs, var atteikties viņu apdrošināšanā uzņemt. Lielāki izdevumi ir arī tiem, kas paši vēlas augstākas klases pakalpojumus.

Piemēram, valsts sistēmas dalībnieki jeb parasti apdrošinātie zobus bez maksas var labot tikai ar sudraba plombām, kamēr privātajiem var būt pieejami visaugstvērtīgākie materiāli. Līdzīgi gadījumos, kad jāārstē smagas slimības ar dārgām inovatīvām procedūrām. Ja valsts slimokašu apdrošinātāji uzskata, ka tādas nav nepieciešamas, tad neapmaksā. Tikmēr privātajiem pacientiem pienākas visu veidu medicīna, ja vien tās apmaksa norādīta līgumā, lemšanu par nepieciešamību deleģējot ārstiem.

Lauterbahs atzīmē, ka ne vienmēr privāti apdrošinātie noteikti saņem labāku aprūpi. Dažkārt tā esot vienkārši lieka aprūpe: “Lai nopelnītu naudu, tiek veiktas manipulācijas, kas vienkārši ir ļoti dārgas, bet kurām nav medicīniskas nepieciešamības.”

 

Privāti apdrošināties ne visiem ļauts

Turklāt ir vēl kāda īpatnība: privātā apdrošināšana nav pieejama visiem, bet gan vien trim grupām: ierēdņiem, pašnodarbinātajiem, kā arī lielo algu saņēmējiem jeb personām, kuras pelna vismaz 4800 eiro mēnesī. Ierēdņiem lielāko daļu apdrošināšanas iemaksu sedz darba devējs. Turklāt viņiem parastā veselības apdrošināšana vispār ir liegta un privātajā jāiesaistās obligāti.

Tas var nozīmēt vēl sliktāku situāciju nekā valsts apdrošinātajiem. Ja rocība nav pietiekami liela, viņi spiesti samierināties ar privātās apdrošināšanas “bāzes tarifu”, kas nereti ietver nabadzīgākus pakalpojumus nekā valsts apdrošināšanas slimokasu polises.

Vēl viena īpatnība attiecas uz ārstiem: honorāri, kādus ārsti saņem, ārstējot privāti apdrošinātos, mēdz būt divas līdz pat piecas reizes augstāki nekā aprūpējot obligātās apdrošināšanas pacientus. Tādēļ mediķi ieinteresēti dot priekšroku pirmajiem. Ne vien pieņemot bez rindas un veltot vairāk uzmanības, bet pat ierīkojot atsevišķas uzgaidāmās telpas “pirmās” un “otrās” klases slimniekiem vai pat vispār atsakoties no valsts pacientiem.

“Civilā apdrošināšana nozīmē, ka ārsts saņem vienu un to pašu honorāru par jebkuru pacientu, kurš pie viņa atnāk. Tas nozīmē, ka honorāru sistēmas, kādas tagad pastāv paralēli viena otrai, tiktu likvidētas,” tā skaidrojis K. Lauterbahs.

Kristīgo demokrātu līdere, Vācijas kanclere Angela Merkele gan jau paspējusi sociāldemokrātu priekšlikumam pateikt skaidru “nē”: “Es nedomāju, ka mūsu veselības aprūpes sistēma uzlabosies, ja mēs samērā labi funkcionējošo privāto slimokašu sistēmu apvienosim ar pagaidām ne pārāk labi funkcionējošajām valsts slimokasēm, un tad cerēsim, ka viss kļūs labāk.”

Šajā ziņā viņas viedoklis ir pretējs sabiedrības vairākumam. Aptaujas rāda, ka sociāldemokrātu iniciatīvu iedzīvotāji lielākoties vērtē pozitīvi.

Turpretī kategoriski pret to iestājas ne vien privātās apdrošināšanas kompānijas, bet arī vairākums mediķu. Sociāldemokrāti nodarbojoties ar pseidoproblēmu risināšanu un vēloties sagraut labu sistēmu ar neapdomīgiem eksperimentiem, paudis Vācijas ārstu konfederācijas vadītājs Andreass Gasens.

 

Mediķi: augs rindas un būs sliktāka medicīna

Mediķi arī brīdina, ka vienotās obligātā veselības apdrošināšanas gadījumā ārstiem nākšoties slēgt prakses un radīšoties mediķu deficīts. “Tam, kurš runā par divu klašu medicīnu, vajadzētu paskatīties uz valstīm ar vienoto apdrošināšanu, kur ir garas rindas pie ārstiem, kur daudzas dārgas manipulācijas tiek kvotētas. Tādam vajag aizbraukt uz Angliju, Zviedriju vai Norvēģiju. Un tad, esmu drošs, atgriezies no turienes viņš izlems par labu mūsu sistēmai,” tā privāto apdrošinātāju sagatavotā reklāmas rullītī privātās apdrošināšanas aizstāvībai saka Vācijas Federālās ārstu kameras vadītājs Ulrihs Montogemerijs.

Taču kas liek ārstiem tik nervozi reaģēt uz priekšlikumu, kas it kā attiecas uz niecīgu daļu iedzīvotāju – vien desmit procentiem, kas apdrošināti privāti? Lai arī ir runa par nelielu iedzīvotāju skaitu, runa ir par lielu naudu. Aplēses liecina: ienākumi no dāsnākās privātās apdrošināšanas veido līdz pat 25 procentiem ārstu prakšu ienākumu. Tieši šie līdzekļi palīdzot iegādāties jaunas iekārtas, ieviest medicīniskas inovācijas, uzsver mediķi. Citiem vārdiem: 10 procenti privileģēto, par kuriem medicīna saņem vairāk naudas, jau šobrīd subsidējot sistēmas 90 procentu neprivileģēto pacientu, tā apgalvo mediķi. Vai tā ir vien atruna vai patiesi, unificējot apdrošināšanas sistēmu, draud medicīnas pakalpojumu pasliktināšanās itin visiem, to šobrīd nespēj paredzēt arī neitrāli eksperti.

Par spīti skaļajai pretestībai, sociāldemokrāti no ieceres atkāpties nedomā. Tiesa, devuši signālus, ka atsevišķos punktos varētu piekāpties, piemēram, kamēr Zaļo partija un Kreiso partija uzskata, ka, ieviešot solidāro veselības apdrošināšanu, būtu jāiekasē procenti ne tikai no algas, bet arī no kapitāla u. c. ienākumiem, sociāldemokrāti vairs uz šo prasību neuzstāj.

LA.lv