Latvijā
Sabiedrība

Durvis uz nezināmo. Saruna ar Ivaru Kalviņu 16


Ivars Kalviņš
Ivars Kalviņš
Foto – Anda Krauze

Ivars Kalviņš ir viens no spilgtākajiem Latvijas zinātniekiem un izgudrotājiem. Pārliecināts, ka mazām organiskas izcelsmes molekulām ir svarīga loma slimību profilaksē un ārstēšanā, izveidojis jaunu medicīnisku preparātu paaudzi, ko sekmīgi lieto vēža, sirds un asinsvadu slimību, kā arī iekaisumu un hronisku sāpju ārstēšanā. Visplašāk zināmie no tiem ir mildronāts, leakadīns, belinostats un facekss. Esam satikušies, lai runātu par atklājumiem un atklāsmēm, redzamo un neredzamo pasauli un zinātnieka vietu un lomu tanīs.

Mani vienmēr ir interesējis, kā rodas ikdienas prātam grūti aptverami zinātnes atklājumi. Ciktāl sniedzas loģiskā domāšana, un kā notiek tā sauktais klikšķis – tas, kas ar racionālo prātu nav izskaidrojams?

Ja pavisam īsi: loģiski tiek formulēti jautājumi un pēc tam pārbaudītas atbildes, taču pašas atbildes tiek saņemtas kā atklāsme vai Dieva žēlastība. Es strādāju ar jaunu zāļu radīšanu jau vairāk nekā četrdesmit gadus, tāpēc man svarīgi ir saprast, kā Dievs mūs ir uzbūvējis un kā tas funkcionē. Un, ja cilvēks ar savu pārgalvību vai muļķību kaut ko ir sabojājis, kā iespējams to atlabot. Vispirms ir jāsaprot, kas konkrēti mehānismā ir salūzis. Ja neskaita traumas, vairumā gadījumu salūzis ir molekulārā līmenī. Jo visi procesi mūsu organismā noris un tiek regulēti molekulārā līmenī. Es pats ar šo procesu izpēti nenodarbojos, jo esmu ķīmiķis. Tātad man ir jāatrod literatūra – viss, kas par man interesanto procesu ir publicēts. Tas ir grūts un ļoti sarežģīts darbs, jo pa lielākai daļai informācija ir pretrunīga. Tāpēc ik rītu un vakaru es lūdzu, lai Dievs palīdz man saprast, kas ir kas.

Kad ir skaidri ieraudzīts, kā ir jābūt, var sākt domāt, kas jādara, lai to salabotu. Tas jau ir krietni sarežģītāk. Mūsu organisms ir uzbūvēts no molekulām, kas vairumā gadījumu ir ļoti lielas, nu kaut vai proteīnu ķēdes – tās ir kā diegu kamoliņš, kas ir nevis satīts, bet samudžināts, taču strikti noteiktā kārtībā. Un katrs šis kamoliņš ir jutīgs pret citu kamoliņu pieskārieniem. Tas, ko varam ieraudzīt ar mūsu rīcībā esošām metodēm, ir tikai kāds statisks moments. Taču patiesībā tur nekas nav statisks, visas molekulas un to ķēžu daļas kustas kā vējā, un nav iespējams pilnīgi precīzi pateikt, kā izskatās kamoliņš. Taču tieši šis kamoliņš ir kā slēdzene, ko zinātniekam ar jaunu mazu molekulu būs jāmēģina atslēgt. Mēs esam kā tumšā telpā, kur ir daudz durvju. Vispirms ir jāatrod īstās durvis un tad jāpievīlē atslēga slēdzenei, ko mēs pat īsti neredzam. Tas ir tas, ar ko mēs nodarbojamies ik dienas. Ar racionālo prātu vien pie risinājuma nonākt ir grūti vai pat neiespējami. Pārāk daudz nezināmo, tāpēc es paļaujos uz Dieva žēlastību – uz to, ka Viņš vispirms pateiks: aiz šīm durvīm ir tas, ko tu meklē. Jo bieži ir tā, ka zinātnieks durvis gan var atslēgt, taču aiz tām nav tas, kas tika meklēts. Un tad jāsāk viss no gala. Man, paldies Dievam, ir laimējies.

Frīdrihs Augusts Kekule sapnī redzēja čūsku, kas aprij savu asti, – tā tika atklāts benzola gredzens. Arhimedu atklāsme piemeklēja vannā, tā tika atklāts hidrostatikas pirmais likums, saukts arī par Arhimeda likumu, bet vārdu savienojums “eurēkas efekts” kopš tā laika apzīmē pēkšņu, negaidītu problēmas risinājumu. Kā tas bija jums, piemēram, ar mildronātu?

No radīšanas brīža ir pagājis jau vairāk nekā četrdesmit gadu, pirmo šīs molekulas patentu mēs pieteicām 1976. gadā. Viss sākās ar pārdomām par Hansa Seljē tēmu.

Tā, ko dēvē par stresa tēvu?

Jā, viņš ne vien ieviesa šo terminu, bet arī definēja labo un slikto stresu un saņēma par to Nobela prēmiju. Mani ieinteresēja, ar ko atšķiras labais stress no sliktā. Līdz vienā brīdī konstatēju, ka nekur nevaru atrast, kas tieši stresa signālu novada līdz šūnām, kam jāīsteno komanda, proti, kas kurbulē visu to sistēmu. Bija zināmi tā sauktie mediatori jeb šūnas, kas signālu pārnes pa nervu šķiedrām. Bet neviens nedeva atbildi, kas notiek, kad šis signāla nesējs nonāk līdz pēdējai nervu šūnai, līdz nervu šķiedras galam: kā signāls aiziet tālāk uz tām šūnām, kam jāīsteno komanda? Un kā šīs šūnas to saprot? Ilgi, ilgi domāju, līdz pēkšņi prātā iešāvās, ka varbūt sliktais stress rodas, kad molekulā, kas pārnes signālu, ir izsīcis ģenerēšanas resurss, jo stress ir bijis pārāk ilgs vai spēcīgs. Normāli stresa signālam būtu jānodrošina komunikācija starp nervu sistēmu un izpildorgāniem. Bet nekā tāda nebija.

Un tad bija jāmēģina saprast, kas īsti tas ir. Kā pasakā – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko! Atrodi tajā tumšajā istabā īstās durvis, uzčamdi slēdzeni un tad uzkonstruē atslēgu! Slēdzene, paldies Dievam ir, citādi organisms nefunkcionētu.

Un tad, ilgi un nopietni domājot un analizējot, kādā brīdī pēkšņi nāca apskaidrība: pag, pag, tas, ko te raksta, nevar būt taisnība! Man šķita, ka esmu atradis to signāla molekulu, taču literatūrā, proti, žurnālā “Nature” bija rakstīts, ka tā molekula ir tik indīga, ka apstādina sirdi un elpošanu. Kad es šo molekulu sintezēju, izrādījās, ka tā it nemaz nav indīga. Pat mazāk indīga nekā cukurs. Vai iespējams, ka vienā no pasaulē nopietnākajiem zinātnes izdevumiem būtu publicētas blēņas? Ilgi sekoju pētījuma autoram, līdz pēkšņi viena viņa raksta zemsvītras skaidrojumā izlasu, ka viss, ko viņš līdz šim rakstījis par man interesanto molekulu, neattiecas uz aprakstīto vielu, jo piegādātājs viņam esot iedevis nepareizo savienojumu, par ko autors nav zinājis. Un te nu es atkal pateicos Dievam par vadību.

Vai pareizi esmu sapratusi: tobrīd jūs jau bijāt nonācis pie molekulas, kam vajadzētu būt signāla nesējai?

Jā. Taču literatūrā tika apgalvots, ka tai molekulai ir jābūt nāvīgi indīgai. Kad šis apgalvojums tika atcelts, nākamais uzdevums bija uztaisīt tādu molekulu, kas, pirmkārt, nobloķē signālmolekulas noārdīšanu organismā, otrkārt, stājas tās vietā, ja oriģinālā molekula jau noārdīta. Ilgi domāju, kā to molekulu dabūt. Tā ir ļoti, ļoti maziņa, nu, tik maziņa, ka tur vispār īsti nekam nav vietas. Līdz vienā brīdī – naktī, pusnomodā, pussapnī – apskaidrība: es ieraudzīju, kur viena oglekļa atoms jāsamaina vietām ar vienu slāpekļa atomu.

Eureka! Klikšķis – un durvis ir vaļā.

Tieši tā! Viena vienīga molekula un – mums ir preparāts. Un tad izrādījās, ka viss, ko biju izdomājis, ir taisnība. Jā, var šo dabas vielu aizstāt, funkcijas saglabājas, viss, ko biju izfantazējis, notika.

Un tad nākamais etaps. PSRS laikā zinātniekam bija viena liela priekšrocība – varēja līgt tā sauktos sociālistiskās sadarbības līgumus.

Es nolīgu šādus līgumus ar divsimt divdesmit zinātniskām institūcijām, kas pilnīgi par brīvu veica izpēti, līdz pusotra gada laikā tika savākts milzīgs faktu materiāls, kas apliecināja: jā, šis savienojums var kļūt par iedarbīgu preparātu.

Tagad mildronāts tiek lietots gan dažādu sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā, gan darbaspēju paaugstināšanai veseliem cilvēkiem fiziskas un garīgas slodzes gadījumā un atveseļošanās periodā. Un kā bija ar belinostatu, kas reģistrēts 2014. gadā? Ar kāda veida vēža šūnām tas cīnās un kāpēc ir reģistrēts ASV?

Belinostata molekula ir radīta 2000. gadā. Nav noslēpums, ka 90. gadi Latvijā bija zinātnes kapraču laiks. No 1991. līdz 2004. gadam bija kā dziesmā: vakar zinātnieks un pētnieks, tagad nabagmājas sētnieks. Zinātnei finansējums netika piešķirts, bijām spiesti kalpot ārvalstu farmācijas kompānijām. Izmantot savu kompetenci, lai par viņu naudu radītu viņiem jaunas zāles. Tā bija arī gadījumā ar belinostatu.

1999. gada nogalē mūsu institūtu apmeklēja zinātnieku dibinātas mazas riska kapitāla sabiedrības pārstāvji, kas bija izfantazējuši – gluži kā es par mildronātu –, kā cīnīties ar kādu specifisku asins vēža formu. Kolēģi no Oksfordas bija izdomājuši, ka vajadzētu nobloķēt vienu fermentu, kas atver un aizver olbaltumvielu apvalciņus ar mūsu DNS. Divi Nobela prēmijas laureāti bija izanalizējuši viņu trako ideju un pateikuši, ka tas nekad nevar kļūt par zāļu izveides mērķi, taču tie puikas viņos neklausījās. Viņi bija molekulārie biologi, saprata, kā mūsu organisms ir uzbūvēts, zināja, kuras durvis ir jāatver, taču viņiem nebija ne jausmas, kā to atslēdziņu pievīlēt. Bija izdomājuši – nopirksim trīssimt piecdesmit tūkstošus atslēdziņu un mēģināsim, varbūt kāda no tām derēs. Nekas nesanāca, nauda iztērēta, atslēgas nav, bet investori klauvē pie durvīm: divi gadi pagājuši, kur rezultāts? Tolaik mēs bijām pabeiguši projektu zviedru kompānijai, ko finansēja tas pats fonds, kas to angļu kompāniju. Un tad investori Oksfordas puišiem pateica: aizbrauciet uz Rīgu, tur ir zēni, kas zinās, kā to izdarīt. Tā mēs satikāmies. Viņi saka: testa sistēma mums ir, durvis ir, slēdzene ir, vajag tikai īsto atslēgu pievīlēt. Es jautāju: cik ilgā laikā dosiet mums atbildi, der vai neder? Viņi saka: divu nedēļu laikā. Un tad notika tā – decembrī mēs satikāmies, janvārī aizsūtījām viņiem pirmos divdesmit trīs savienojumus, starp kuriem bija arī belinostats. Viņi bija šokā: kā to var dabūt gatavu?

Jā! Kā to var?

Kad Dievs palīdz, daudz ko var. Bija zināmas vielas, kas uz šādu slēdzeni iedarbojas, bet kuras ir vai nu nestabilas, vai toksiskas, tāpēc kā zāles tās lietot nevarēs. Tur tiem Nobela prēmijas laureātiem bija taisnība – divas tādas vielas dabā ir, abas ir indes. Viņu secinājums: tātad arī trešā, kas to darīs, būs inde. Bet tur viņi kļūdījās. Tās divas bija indes tāpēc, ka ar to atslēgu varēja atslēgt ne vien vajadzīgās, bet arī citas durvis.

Mums bija jāgarantē selektivitāte jeb precīzs trāpījums – tāda atslēga, ar ko var atslēgt tikai vienas durvis. Nevis universāla, kas atvērs visu māju. Intuīcija pateica, kāda veida struktūras vajadzētu paskatīties. Mums izdevās ieraudzīt, ka svarīgs ir attālums starp diviem centriem inžu molekulās. Vajadzēja radīt tādu molekulu, kam būtu cits attālums, turklāt telpā pareizi orientēts.

Vai tagad preparāts ir aprobēts, reģistrēts un reāli darbojas?

Preparāts tika konstruēts diezgan retai un tobrīd pilnīgi neārstējamai vēža formai, ko sauc par T-šūnu periferiālo limfomu. Zāļu nebija nekādu.

Kad dati par belinostata klīniskās izpētes rezultātiem tika iesniegti ASV Pārtikas un zāļu pārvaldei, zinājām, ka secinājumu vajadzēs gaidīt vismaz gadu vai divus, taču pēc dažiem mēnešiem pēkšņi saņēmām ziņu, ka preparāts jau atļauts lietošanai. Viss izskatīts paātrinātā kārtā, jo klīniskie rezultāti ir tik pozitīvi, ka nedrīkst ļaut slimniekiem mirt, nekavējoties jāsāk lietot, turpmākos pētījumus varēs apkopot laika gaitā. No ceturtās stadijas, kad pacientam atlikušas vien divas trīs nedēļas, desmit procentiem bija pilnīga izveseļošanās, piecpadsmit procentiem – vērā ņemams uzlabojums. Cilvēki faktiski izkāpuši no zārka un aizgājuši dzīvot.

Atbrīvoties no alkohola atkarības nav gluži kā izkāpt no zārka, tomēr tuvu tam. Facekss – cik efektīvs tas ir un kāpēc reģistrēts kā uztura bagātinātājs?

Atnāca uz institūtu biznesa pasaules cilvēki, uzņēmuma “Intelligent Formula” pārstāvji, kam ar medicīnu un farmāciju tobrīd nebija nekāda sakara, taču bija problēma: darbinieki dzer. Ko darīt? Augusts Dombrovskis savulaik uzbūvēja “Ziemeļblāzmu”, lai palīdzētu strādniekiem atturēties no dzeršanas. Vai nevarētu radīt tādu preparātu, kas palīdzētu cilvēkiem atgriezties dzīvē? Turklāt puiši solīja: ja uztaisīsiet tādu, kas reāli iedarbojas, mēs nodrošināsim, ka to ražos.

Tas, protams, bija izaicinājums. Bet vispirms man bija jāizlemj, kādā virzienā meklēt. Tradicionālā medicīna darbojas ar atslēdziņām, kas drīkst derēt tikai vienām durtiņām. Ja ir atkarība no alkohola, ārstējam to! Lai gan īstenībā visām atkarībām ir līdzīgs mehānisms. Un tad es izdomāju ko citu. Esmu diezgan daudz pētījis augu valsts zālītes, meklējot dabas vielas, kas pastiprinātu pretvēža zāļu darbību vai kam pašām piemistu pretvēža iedarbība. Ja zinām faktorus, kas izraisa tieksmi un pēc tam atkarību, varam sākt domāt, vai augu pasaulē nav vielas, kas salūzušo mehānismu spētu salabot. Kāpēc cilvēki dzer? Tāpēc, ka alkohols uz brīdi spēj radīt iluzoru labsajūtu.

Taču, lietojot to regulāri, tiek sagrauts vielmaiņas process, kas gādā, lai smadzenes pašas ražotu tā dēvētos laimes hormonus. Alkohols laimes hormonu mākslīgi pārstimulē, radot sava veida eiforiju, kam seko atbildes reakcija – organisms pats šo hormonu vairs neražo, bet, lai panāktu vēlamo eiforijas efektu, cilvēks katru reizi spiests iedzert arvien lielāku daudzumu alkohola. Tā sākas atkarība.

Izpētīju virkni zinātnisku publikāciju par dažādu augu un to daļu iedarbību uz to vai citu receptoru. Tad sameklēju tos augus, kuros konkrētā viela atrodama vislielākajā koncentrācijā. Pēc tam noskaidroju, vai konkrēto augu drīkst lietot bez ārsta uzraudzības. No simt izpētītajiem augiem pāri palika divdesmit, kas būtu lietojami bezrecepšu preparātā. Nākamais solis – paredzamā iedarbība. Liela daļa tradicionālo medikamentu, kas nomāc tieksmi pēc alkohola, padara pacientu apātisku, bet man svarīgi bija atrast tādu zālīšu kombināciju, kas panāktu vēlamo efektu, saglabājot spēju vadīt automašīnu un darboties ar mehānismiem. Nu no divdesmit atlasītajām zālītēm palika vairs tikai sešas.

Un tad vēl viena lieta: arī augus nedrīkst lietot tādās devās, kas izraisa zāļu efektu. Taču neviens neliedz salikt piecus augus, kur katrs atsevišķi zāļu efektu neizraisa, bet summā izraisa gan. Arī šo uzdevumu izdevās sekmīgi atrisināt.

Atdevu recepti puišiem no “Intelligent Formula” un ar to savu darbu pabeidzu. Biju atrisinājis man interesantu uzdevumu un nopelnījis nelielu naudiņu.

Gadu puiši klusēja, bet tad atnāca ziņa: esam dabūjuši atļauju izplatīt “Faccex” kā pārtikas bagātinātāju. Sākumā katrs to pārbaudījis pats, pēc tam preparāts iedots arī darbiniekiem. Iespaidi bijuši ļoti labi, tāpēc puiši izņēmuši licenci un atvēruši ražotni. Paraugus izdalījuši narkologiem, arī no tiem saņemtas pozitīvas atsauksmes. Uzklausīju viņu stāstu un ieteicu kolekcionēt atsauksmes. Jo arī uztura bagātinātājam ir nepieciešami klīniskie pētījumi. Tagad viņi ar to nodarbojas. Procesus, kas notiek smadzenēs, mēs zinām visai aptuveni. Pelītei jau nevar pajautāt: vai tev ir paģiras? Tikai pēc testiem to var noteikt. Bet te es ar pilnu atbildību varu teikt: preparātā iekļautie ingredienti ir izpētīti un to iedarbība ir pierādīta. Tie nodrošina labsajūtu, palīdz nostiprināt imūnsistēmu, labvēlīgi iedarbojas uz kuņģi, aizkuņģa dziedzeri un aknām. Jo svarīgi ir, lai lietotājs jūt uzlabojumu jau pēc desmit dienām. Tad tas viņam būs reāls atbalsts cīņā ar atkarību. Taču, protams, ja cilvēks grib iedzert, nekāda terapija nelīdzēs.

Un nu es vēlētos zināt ko vairāk par rigviru. Jūs neesat šā preparāta autors, taču esat iegādājies holdinga daļas, ja nemaldos, trīs procentus. Kāpēc?

Par rigviru jau 80. gados biju dzirdējis no tā autores Ainas Mucenieces. Kad pēc PSRS sabrukuma institūcijas, kuru uzraudzībā tika veikti viņas preparāta klīniskie pētījumi, atteicās pārsūtīt uz Latviju lielu daļu pētījumu protokolu, mēģināju palīdzēt viņai atrast finansējumu, lai pētījumus varētu turpināt Latvijā.

Taču tolaik te visus interesēja ātra peļņa, nevis ieguldījums inovatīva preparāta novešanā līdz pacientam. Un tad pie manis vērsās pārstāvis no kāda riska kapitāla fonda, kas vēlējās saprast, vai ir vērts ieguldīt naudu šajā preparātā. Izstudēju visus materiālus. Mans secinājums: ja šim produktam tiks izņemts jauns patents, naudu ieguldīt pilnīgi noteikti ir vērts, jo tā ir revolūcija ļaundabīgu audzēju ārstēšanā ar ļoti lielu pierādījumu bāzi. Kamēr patents nav saņemts, ieguldīt līdzekļus tajā nebūtu prātīgi.

Tobrīd patenta vēl nebija, tāpēc investoru firma neko neieguldīja. Toties pie manis vērsās kompānijas “Rigvir” dibinātāji ar lūgumu palīdzēt viņiem šo patentu iegūt, un tas tika izdarīts. Pēc tam arī es iegādājos holdinga daļas.

Deivids Gorskis, amerikāņu onkologs, savā blogā rigviru nosauc par “unproven treatment”, proti, preparātu, kura dziedīgā iedarbība nav pierādīta. Vēlos precizēt: vai 2004. gadā rigvirs tika reģistrēts, ievērojot visus tā laika reģistrācijas noteikumus?

Pilnīgi visus, simtprocentīgi.

Esmu intervējusi divus cilvēkus, kam rigvirs palīdzējis uzveikt melanomu – vienam pirmajā, otram trešajā stadijā. Pazīstu cilvēku, kam rigvirs tika indicēts nevis cīņai ar ļaundabīgām šūnām, bet imunitātes nostiprināšanai. Protams, man zināmie gadījumi nevar tikt kvalificēti kā klīnisks pētījums. Kas tā par pierādījumu bāzi, ko jūs tikko minējāt?

Rigvirs uzreiz pēc tā atklāšanas ir ticis klīniski pārbaudīts, turklāt ļoti plašā apjomā, jo tas ir vīrusa preparāts, tāpēc pētījumi tika veikti īpaši padziļināti, daudz nopietnāk, nekā patlaban to dara ASV ar šādas pašas indikācijas vīrusu, kas tur ir reģistrēts.

Rietumos gan preparāta radīšanu, gan izpēti finansē firma, kas pati uzrauga un apkopo pētījumus un arī piesaka patentu. PSRS laikā tas notika citādi. Vispirms Farmkomiteja izskatīja, vai izgudrotāja iesniegtais materiālu klāsts ir pietiekams, lai veiktu klīniskos pētījumus. Tad šī komiteja organizēja pētījumus, uzraudzīja to gaitu, savāca un apkopoja rezultātus un pieņēma lēmumu, ar ko autors pēc tam tika iepazīstināts. Zinātniekam nebija nekādas ietekmes uz pētījumu rezultātiem, ar to nodarbojās valsts. Turklāt virusoloģijai Padomju Savienībā pievērsa īpašu vērību. Ne jau lai radītu zāles, bet domājot par bioloģiskiem ieročiem. Tāpēc jebkuram vīrusam vai baktērijai, arī vakcīnām, bija jāveic tā sauktie epidemioloģiskie pētījumi, lai noskaidrotu, kādu iespaidu tie atstāj uz veseliem cilvēkiem, vai neizraisa infekcijas, blaknes utt. Vispirms daudzi simti veselu cilvēku saņēma rigviru, un tikai tad, kad konstatēja, ka preparāts neizraisa blaknes, tas tika ordinēts onkoloģiskiem pacientiem.

Kas bija tie veselie cilvēki?

Par to zinātniekus neinformēja. Atkārtošu: Muceniece šajā procesā nepiedalījās, pētījumus veica Farmkomiteja. Pēc tam viņi ņēma pēc kārtas visas izplatītākās vēža formas un skatījās, kam kā palīdz. Tur bija gan kuņģa, gan plaušu vēzis, gan arī melanoma u. c. Konstatēja, ka rezultāti ir ļoti labi, sāka reģistrācijas procesu, bet tad PSRS sabruka. Mucenieces rīcībā bija vairāki kopsavilkumi, taču daudzus klīnisko pētījumu protokolus Farmkomiteja, kā jau teicu, atteicās pārsūtīt.

Pēc tam, protams, tika piekolekcionēti vēl jauni rezultāti klāt, un tā 2004. gadā rigvirs tika reģistrēts kā pretvēža preparāts, specificējot melanomu. Par iedarbību uz cita veida vēža šūnām tobrīd nebija pietiekami daudz datu, lai uz to bāzes varētu preparātu reģistrēt. Bet ja kāds saka, ka vispār nav nekādu pētījumu, viņš vai nu nezina, vai melo.

Nesen ir piešķirts finansējums rigvira papildu pētījumiem.

Jā, un tas ir ļoti labi. Jo es zinu, ka šis vīruss sekmīgi “noēd” visas audzēju šūnas, kam ir tā sauktā epiteliālā izcelsme. Pirms trim gadiem man tuvam cilvēkam konstatēja ļaundabīgu audzēju, kas nebija melanoma. Mēs paņēmām viņa audzēja šūnas, uztaisījām kultūru un pārbaudījām, kā rigvirs to “ēd”. Ja vīruss ļaundabīgās šūnas nokauj simtprocentīgi, turklāt ir absolūti nekaitīgs normālām šūnām un pret tām izturas kā viesis, kas netraucē, mums ir ļoti liels pamats domāt, ka arī organismā ar šāda veida audzēju rigvirs darīs to pašu.

Mehānisms ir vienkāršs: būdams vīruss, rigvirs pats nevairojas, to pavairo audzēja šūnas. Un, pavairojot šo vīrusu, audzēja šūnas iet bojā, jo visi tās resursi ir izsmelti.

Nu jau ir trešais gads, kopš manam tuviniekam nav onkoloģisku problēmu. Zinot statistiku, ir skaidrs, kas ar šo cilvēku būtu noticis, nebijis rigvira. Katra izglābta dzīvība ir vērtība.

Vai Latvijā pacienti var saņemt rigvira terapiju?

Ja onkologs to ordinē, tad jā. Taču, ja onkologs strādā centrā, kam ir līgums ar kādu ārzemju klīnisko pētījumu kompāniju, viņam nav izdevīgi dot pacientam rigviru, jo tas radītu lielus finansiālus zaudējumus. Klīnisko pētījumu līgumā ir stingi noteikts, ka pacients nedrīkst vienlaikus saņemt arī citas zāles.

Vai rigviram ir kāds analogs?

Pirms pieciem gadiem ASV ir reģistrēts preparāts “T-vec”. Klīniskie pētījumi veikti 347 pacientiem, kas ir daudz mazāks skaits nekā rigviram. Atšķirā no rigvira tas ir ģenētiski modificēts vīruss, un neviens nevar zināt, kā tas uzvedīsies nākotnē.

Rigvirs tiek injicēts muskulī, jo pats atrod audzēju. Tiveks ir jāinjicē tieši audzējā. Rigvira pretinieki apgalvo, ka nav zināma šā vīrusa ietekme uz dzīvildzi, taču arī tiveka ietekme uz dzīvildzi nav zināma. Toties pavisam droši ir zināms, ka rigvirs onkoloģiskiem pacientiem ārstējoties nodrošina visaugstāko dzīves kvalitāti, jo tam nav būtisku blakņu.

Un tagad par BPA jeb bisfenolu A, ko izmanto plastmasas ražošanā. Nesen Rīgā bija redzami plakāti ar jūsu un citu zinātnieku aicinājumu atteikties no tā vismaz pārtikas iepakojumos.

Daudzās valstīs ir aizliegts ražot bērnu pudelītes no plastmasas, kas satur bisfenolu A, Francijā tas vispār ir aizliegts ar likumu, Japānā likums nebija jāpieņem, jo ražotāji no tā ir atteikušies paši. Bet Latvijā velk sen zināmo dziesmu: bisfenola A ražošana ir liels bizness, daži miljoni tonnu gadā, padomājiet, kas notiks, ja to aizliegs lietot!

Tas pats ir ar pārtikas piedevām, herbicīdiem, citām kaitīgām ķimikālijām, dioksīna problēmu. Strausa politika.

Ko varat ieteikt mūsu lasītājiem – kā pasargāt no bisfenola A vismaz sevi un ģimeni?

Nepirkt neko, kam uz plastmasas iepakojuma trijstūrītī ir cipars 3 vai 7. Patlaban pasaulē ir visattīstītākās medicīnas tehnoloģijas – kā nekad agrāk, taču nāvējošo slimību skaits nevis samazinās, bet pieaug. Tas tādēļ, ka cīnāmies ar sekām, nevis cenšamies likvidēt slimību cēloņus.

Vai ikvienai slimībai var atrast pretlīdzekli?

Nav neārstējamu slimību, ir neārstējama domāšana. Ja ir zināms slimības izcelsmes mehānisms, var atrast pretlīdzekli.

Kā jūs pats stiprināt savu imūnsistēmu?

Saistītie raksti

Man ir labi gēni, gan vectēvs, gan tēvs nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem. Tomēr svarīgs ir ne tikai dzīves ilgums, bet arī tās kvalitāte. Tāpēc atturos no pārmērībām, daudz staigāju, uzturā cenšos nelietot neko, kas satur konservantus un krāsvielas.

Galerijas nosaukums
LA.lv