Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. augusts, 2012
Drukāt

Ekskursija nostalģijā grimstošajiem (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Secinājumi par labo dzīvi PSRS nākuši vēstures nezināšanas dēļ vai arī bīstama reiboņa stāvoklī. Zināms skaits cittautiešu nepriecājas par atjaunoto Latvijas valsti. Tas nav pārsteigums, jo ļoti daudzi padomju varas gados atradās elitārā situācijā. Atjaunotā Latvijā daudzas personas zaudēja amatus ar lielām algām, privilēģijām.

 

Liels trieciens bija krievu valodas pozīciju zaudēšana utt. Viņi joprojām bija un ir pārliecināti aizgājušās padomju varas aizstāvji un ideoloģijas mantinieki. Taču pēdējā laikā biežāk atskan arī latviešu tautības cilvēku balsis, atceroties padomju varas gadus, kad dzīve it kā bijusi labāka. To apliecina arī nesen veiktais pētījums “Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija”. Vairāk nekā puse aptaujāto iedzīvotāju uzskata: “Latvijai PSRS sastāvā klājās tīri labi.” Pētnieki to izskaidroja kā sabiedrības nostalģiju pēc padomju laikiem.

Lai atgādinātu šiem pārsteidzīgo domu paudējiem vēsturisko patiesību, jādodas pagātnes gadu ekskursijā, ceļojumu uzsākot ar 1940. gadu, kad Latvijā ieradās sarkanarmija un mūsu valsti okupēja. Pirmajā padomju varas gadā – Baigajā gadā – latviešu tauta zaudēja valsti, brīvību un sasniegto labklājības līmeni. Nebija arī vairs drošības sajūtas, jo parādījās novērotāji, sekotāji, ziņu pienesēji KGB un NKVD. Slēdza visas patriotiskās, nacionālās organizācijas un biedrības – aizsargus, skautus, gaidas, karapulkus, studentu korporācijas, pat sporta biedrības ar slavenām uzvarām kā Rīgas futbola klubs, Latvijas sporta biedrība, Liepājas “Olimpija”, ebreju ”Hakoah” klubs, “Makabi”, poļu “Redutu”, krievu “Kružok” utt. Atņēma – nacionalizēja ne tikai fabrikas, bet arī nelielas darbnīcas. Sākās aresti, cilvēku ciešanas un bojāeja čekas pagrabos un cietumos. 1941. gada 14. jūnijs atnāca ar ”Bērtuļu nakti” un deportācijām.

Pēckara periodā otrās okupācijas gados laukos turpinājās individuālo saimniecību iznīcināšana, cilvēku vajāšana, apcietināšana, tad plašā 1949. gada 25. marta izsūtīšana. Lauku ļaudis vairs nespēja sevi pabarot, jo uzlika smagu nodokļu nastu, atņēma lopus, zirgus, lauksaimniecības tehniku.

 

Cilvēkus sāka šķirot pozitīvajos – tie bija padomju varas aizstāvji, negatīvajos – budži, kulaki, aizsargu ģimenes, kuru locekļi bija apcietināti vai arī atradās ārzemēs. Šos neuzticamos neuzņēma augstskolās vai arī izslēdza no tām. Parādījās neuzticamo personu saraksti.

 

Pēc Staļina nāves 1953. gadā sāka pārskatīt gulagos ievietoto sodīto lietas un 1956. – 1957. gadā daļa izsūtīto atgriezās Latvijā. Izveidojās otrās šķiras cilvēku kontingents, kuriem nedeva dzīvokļus, bet iepriekšējos jau dzīvoja jaunienācēji. Nedeva darbu, nerunājot par amatiem. Turpinājās izsekošana – pārbaudīja korespondenci, noklausījās telefona sarunas, novēroja skolās un darba vietās. Šajā kategorijā iekļuva arī tādi, kuri līdz tam nebija vajāti, sodīti, bet, redzot notiekošo, protestēja un nonāca neuzticamo ”kastā”.

Valdīja komunistiskās partijas biedri, čekas darbinieki. Ļoti rupji pārkāpa cilvēktiesības, kaut gan, ienākot 1940. gadā, dziedāja un solīja, ka “nekur citur pasaulē cilvēks nav tik brīvs”. Īstenībā lielākā tautas daļa atradās it kā mājas arestā, tikai ievērojami lielākā teritorijā dzelzs aizkara padomju pusē. Šī neuzticība, vajāšana nebeidzās ar Staļina nāvi, bet turpinājās Hruščova, Brežņeva, pat Gorbačova laikā. Es atceros, kā mani novēroja sporta zālēs, kā pretī mājai uzstādīja speciālu noklausīšanās aparātu reizē, kad atnāca Kanādā dzīvojošā skolas biedra māsa.

 

Ja kāds uzskata padomju varas gadus labākus par šodienas atjaunoto Latvijas valsti, tad šādi secinājumi nākuši patiesas vēstures nezināšanas dēļ vai arī bīstamā reiboņa stāvoklī. Ikviena tauta grib savā zemē būt noteicēja, sargāt savu valodu, sargāt savus tautiešus. Vārds ”brīvība” sevišķi nelielām tautām ir lielākais dārgums.

 

Labklājības līmenis padomju varas gados saistās ar stāvēšanu rindā pēc tolaik deficīta precēm. Padomju tirdzniecība mūs iepazīstināja ar ”blatiem”. Bija zemletes preces paziņām. Toreiz ārzemniekiem bija grūti saprast notiekošo, gadiem ilgi bija jāgaida dzīvokļu rindās. Bija atsevišķas rindas ar privilēģijām Latvijā iebraukušiem atvaļinātiem virsniekiem un kara veterāniem.

Starptautiskās sacensībās mūsu labākie sportisti startēja PSRS izlasēs – valstsvienībās. Slavenās TTT sieviešu basketbola komandas locekles nevarēja Eiropas, pasaules meistarsacīkstēs startēt kā Latvijas komanda.

Atteikties no neatkarīgas brīvas Latvijas valsts idejas, skumstot pēc padomju laikiem, ir nodevība pret valsti. Veiktās aptaujas, kurās uzklausīti apmēram 1000 cilvēki, tikai rada jaunus mītus. Aptaujā tiek uzdoti jautājumi – vai Latvija kā nacionāla valsts spēj pastāvēt, vai nacionālistiskā politika Latviju novedusi krīzē? Jābrīnās, kā var uzdot šādus jautājumus. Šādas aptaujas darbojas Latvijas nedraugu labā. Pirmskara paaudze, tostarp daudzi politiski represētie ir pret negodīgu padomju melu, vēstures palieku popularizēšanu. Latvija un latviešu tauta nekad nepiedos tiem, kas noliedz Latvijas valsti un latviešu tautas brīvību.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Labaak nav iespeejams pateikt,kaa pateikts s’ajaa rakstaa.Tie latvies’i,kas izsakaas juusmiigi par PSRS laiku tikai pieraada,ka zaudeejus’i okupaacijas laikaa cilveeka cieniigu staaju un nemaak savaa zemee justies kaa saimnieki…diemz’eel tikai kaa vergi,vai kalpi…Briiviiba ir atguuta,tikai nezin ko ar to dariit…

Draugiem Facebook Twitter Google+