Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. aprīlis, 2012
Drukāt

Georgija lentīte Bermontam

lentites_leta_ic_6

Kolonisti parasti ir lielāki patrioti nekā viņu tautieši dzimtenē. Viņi izmanto visas iespējas, lai sevi pierādītu – pat valkā Sv. Jura lentītes par godu tiem, kas patiesībā šo ordeni un tā valkātājus gandrīz pirms 100 gadiem iznīcināja. 


Pēc kristiešu leģendas Svētais Juris jeb Georgs esot bijis Romas imperatora Diokletiāna karavīrs, kas miris mocekļa nāvē 303. gada 23. aprīlī. Nostāsti par Sv. Jura cīņu ar pūķi sāka izplatīties 13. gadsimtā pēc populārās svēto dzīves aprakstu grāmatas ”Legenda aurea” (”Zelta leģenda”) parādīšanās. Grāmata par Sv. Juri runāja kā par kristīgu bruņinieku, kurš ieradies mītiskā ”Silenes” pilsētā, kuru terorizējis pūķis. Tas pieprasījis upurus, un pilsētas iedzīvotāji tos pūķim gādājuši. Pēdējais pūķa upuris bijusi princese, taču Sv. Juris uzbrucis pūķim, nogalinājis to, atbrīvojis princesi un, kad pilsētas iedzīvotāji piekrituši pieņemt kristīgo ticību, atdevis pilsētai. Vēlāk bruņinieks princesi apprecējis.

Viduslaikos Rietumeiropā par Sv. Jura krāsām kļuva karaļu un augstmaņu simbols – oranžā krāsa – un ļaunumu simbolizējošā – melnā. Kopā saliktas, tās nozīmēja kristīgo bruņinieku cīņu pret nekristīgajiem. Krusta karu laikos Sv. Juris kļuva par karavīru patronu, un Sv. Jura kapela pie Rīgas pirmās Zobenbrāļu ordeņpils tika celta vēl ap 1207. gadu kā pirmā Rīgas baznīca.

 

Baltgvardu simbols

Sv. Jura kults viduslaikos izplatījās ļoti plaši. Juri uzskatīja par Anglijas, Portugāles, Vācijas, Aragonas un Dženovas patronu. Kopā ar misionāriem tas ieceļoja Gruzijā un Armēnijā. 14. – 16. gs. Sv. Jura attēls iemājoja Lietuvas un Maskavas valstu ģerboņos. Pareizticīgā baznīca pasludināja Sv. Juri par lielmocekli un uzvarētāju. Krievu folklorā Sv. Juris tiek dēvēts arī par Jegoru Lepno, bet musulmaņu folklorā – par Džirdalu. 
Georgs_Katrina_6

Kā armijas virsniekiem domātu Krievijas impērijas militāro apbalvojumu cariene Katrīna II Sv. Jura ordeni iedibināja 1769. gadā, krievu–turku kara laikā. Tā augstāko pakāpi pasniedza pretinieka augstāko komandieru sagūstītājiem un karogu ieguvējiem. Ar Sv. Jura militāro pirmās šķiras ordeni krusta formā platā lentē ar trim melnām un divām oranžām svītrām pār labo plecu rotājās pati Krievijas ķeizariene Katrīna II, kā arī viņas favorīti kņazs Potjomkins, kņazs Orlovs un citi lielmaņi.

Zemākajām militārajām pakāpēm domātais Sv. Jura krusts turpretim tika dibināts 1807. gadā kā Sv. Jura ordeņa Goda zīme. To piešķīra apakšvirsniekiem, karavīriem un matrožiem par nopelniem kaujās. Kopš 1856. gada šim apbalvojumam bija četras šķiras krusta formā ar Sv. Jura attēlu. Ar Sv. Jura krustu par nopelniem Krievijas–Japānas karā un Pirmajā pasaules karā apbalvoti simtiem latviešu strēlnieku un virsnieku: nākamie Latvijas armijas ģenerāļi Eduards Kalniņš, Rūdolfs Klinsons, Kārlis Gopers, pulkveži Oskars Kalpaks, Fridrihs Briedis. Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis bija saņēmis kā Sv. Jura ordeni, tā Sv. Jura zobenu ar ordeņa lenti.

”Jurkrustnieki” jeb krieviskajā variantā ”georgijevci” veidoja Krievijas baltās armijas kodolu 1918. – 1920. gada Pilsoņu karā. Baltie devās uzbrukumā lielinieku armijai ar Jura krustiem pie krūtīm. Balto armijas komandieri ģenerāļi Antons Deņikins, Nikolajs Judeņičs un admirālis Pjotrs Vrangelis bija Sv. Jura ordeņa kavalieri.

 

 

Tikai ne Sv. Juri

Lielinieku vara pēc 1917. gada apvērsuma ar Krievijas Padomju Sociālistiskās Republikas Centrālās izpildkomitejas 1917. gada 10. (23.) novembra dekrētu ”svētā lielmocekļa un uzvarētāja” Sv. Jura militāro ordeni un krustu kā apbalvojumu likvidēja. Ar Jura krustu apbalvotie imperatora Nikolaja II armijas virsnieki kā pirmie no cara virsniekiem – ”zolotopogoņņikiem” – kļuva par lielinieku ”tautas ienaidniekiem”. Pret “jurkrustniekiem” organizēja plašas akcijas – deportācijas, ieslodzīšanas nometnēs, nošaušanas. Tikmēr lielinieku ienīstie krievu baltgvardi turpināja lepni greznoties ar Jura krustiem. Emigrācijā ārzemēs, arī Latvijā, no lieliniekiem izbēgušie baltie krievi augstu vērtēja un arī pasniedza Sv. Jura krustus un to lentītes. 1921. gada 26. novembrī krievu monarhistiskie bēgļi Vācijā piešķīra otrās pakāpes Jura krustu Latvijā bēdīgi slavenajam kņazam Pāvelam Avalovam- Bermontam.

1942. – 1943. gadā, lai celtu krievu karavīru patriotismu un panāktu uzvaru pār nacistiem, lielinieki savās rindās atkal ieskaitīja cara Krievijas ģenerālisimusu grāfu Aleksandru Suvorovu, 13. gadsimta karavadoni Aleksandru Ņevski un pat ”reakcionāro un kontrrevolucionāro” krievu pareizticīgo baznīcu. Taču Sv. Juris nekad lieliniekiem nekļuva par nacisma galveno pretinieku, kaut arī Sv. Jura ordeni atjaunot būtu bijis vienkāršāk nekā izdomāt jaunus ordeņus par godu grāfiem un kņaziem.

 

Krievijas lielinieki no Jura krusta baidījās vairāk nekā velns no krusta. Neviens no 26 PSRS ordeņiem nebija krusta veidā; tie visi bija piecstūrainas zvaigznes formā. Pat Aleksandra Ņevska un grāfa Aleksandra Suvorova ordeņi ieguva piecstūrainas zvaigznes izskatu. Tikmēr Sv. Jura krustu un krāsas apbalvošanai izmantoja vācu pusē karojošā ģenerāļa Vlasova ”Krievu atbrīvošanās armija”.

 

Bez varoņkulta nevar

Pēc Otrā pasaules kara beigām cīņu laikā piesauktie grāfi, kņazi un svētie ātri tika aizmirsti. 1952. gadā izdotajā Lielajā padomju enciklopēdijā atzīmēts, ka Juris ir mītisks kristiešu svētais, kurš attēlots uz cariskās Krievijas monētām un ģerbonī. 60. gados publicētajā Padomju vēstures enciklopēdijā lasītājs neatradīs nevienu vārdu ne par Sv. Jura krustiem, ne lentītēm. Septiņdesmit gadus, no 1917. līdz 1991. gadam, ja neskaita kara laiku, kad Slavas ordeņa nēsātājiem atļāva lietot Sv. Jura lentītes atgādinošu krāsu salikumu (dzeltens un melns), lielinieki PSRS negodināja ne Sv. Juri, ne viņa lentītes, atstājot to visu ”tautas ienaidnieka” kārtā. Pēc PSRS impērijas sabrukuma stāvoklis atkal mainījās. 1992. gadā Sv. Jura ordeni ”uz papīra” atjaunoja, un šobrīd Sv. Juris ir suģestējoša mītiska personība, kas svarīga tai krievu grupai, kura nespēj iztikt bez militāro varoņu kulta. PSRS impērija krievu patriotiem neatstāja varoni, ar ko lepoties, un par tādu, tāpat kā 18. – 19. gadsimtā, atkal bija jākļūst Lielajā Tēvijas karā neatzītajam Sv. Jurim.

Šodien Sv. Juris redzams Maskavas pilsētas ģerbonī, bet Jura lentītes pēdējos gados ir izplatītākā krievu uzvaras zīme 9. maijā. Šo lentīšu izdalīšana uz ielas mūsdienās dziļi apvainotu kā Sv. Jura ordeņa un krusta dibinātājmonarhus, tā arī lielinieku nošautos šī ordeņa nēsātājus.

 

* Redakcijas piebilde. Profesors Heinrihs Strods (1925 – 2012) bija regulārs “LA” vēstures publikāciju autors. Šis ir 14. aprīlī mūžībā aizgājušā vēsturnieka pēdējais raksts, kuru redakcija saņēma neilgi pirms autora nāves.

 

Pievienot komentāru

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+