Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. jūlijs, 2013
Drukāt

Helmūts Šmits: Eiropas vadību nedrīkst uzņemties vācietis


Foto-Toms AncītisFoto-Toms Ancītis

Vācijas ekskanclers Helmūts Šmits uzskata, ka Vācijai jāpalielina imports un jāmazina eksports, 
neiesaka pievienoties eirozonai un pieļauj, ka Krievijai 21. gadsimtā daļu teritorijas atņems ķīnieši.

 

Kurš ir Vācijas populārākais politiķis? Protams, Angela Merkele. Tomēr tajās socioloģiskajās aptaujās, kurās Vācijas iedzīvotājiem savus politiskos favorītus lūgts nosaukt, izvēloties ne tikai no aktīvo, bet arī ekspolitiķu vidus, Merkeli popularitātes ziņā tālu apsteidz viņas priekštecis – bijušais kanclers Helmūts Šmits. Balsojumos par “visu laiku ievērojamākajiem vāciešiem” viņš tiek ierindots uzreiz pēc Gētes, Konrāda Adenauera, Alberta Einšteina un Oto fon Bismarka, dalīdams piekto vietu ar Mārtiņu Luteru.

Mazliet sēcošā elpa, dzirdes aparāts un ratiņkrēsls, kuru H. Šmits kāju sāpju dēļ spiests lietot pēdējos gados, ir gandrīz vienīgās ārējās pazīmes, kas atgādina, ka šis vīrs šogad svinēs savu 95. jubileju. H. Šmits ir visvecākais dzīvais Vācijas kanclers. Daudzuprāt, arī “labākais, kāds Vācijai jelkad bijis”. Valdības vadītāja amatā viņš nokļuva, 1974. gadā nomainīdams Villiju Brantu, un nostrādāja līdz 1982. gadam, kad pie varas nāca Helmūts Kols.

Šmits uz savas ādas piedzīvojis Vācijas vēstures griežus gadsimta garumā. Dienējis nacistu armijā, cīnījies Austrumu frontē, nonācis kara cietumā. Pēc kara iesaistījies Vācijas sociāldemokrātiskajā partijā (SDP), strauji kāpdams pa politiskās karjeras kāpnēm. Lai gan aktīvajā politikā Šmits jau sen vairs nedarbojas, SDP viņš joprojām bauda apskaužamu autoritāti. Tajās retajās reizēs, kad viņš uzstājas ar runām kongresos, auditorija viņā klausās ar aizturētu elpu. Mediji mēdz nedēļām ilgi pārspriest viņa frāzes, it kā runa būtu nevis par bijušā, bet gan pašreizējā kanclera izteikumiem.

Kāpēc Šmits ir tik iecienīts? Viens no iemesliem ir viņa harizmātiskā personība. Par spīti cienījamajam vecumam, viņa manieres palikušas tādas pašas kā valdīšanas laikā –
 nesatricināmais miers, arogantais runasstils, dzēlīgais humors, nešķiršanās no cigaretes ne mirkli.

Viņš prot par sarežģītām lietām runāt vienkārši un vienlaikus dziļi. Šmita atbildes bieži aprobežojas ar pāris vārdiem: “Jā.” – “Nē.” –
”Tā tas ir.” – “Pajautājiet manai vecmāmiņai.” Taču tās viņš sniedz tik eleganti un pašapzinīgi, ka spēj sajūsmināt klausītāju miljonus.

 

Piedod politkorektuma trūkumu

Tā, īsi un kodolīgi, kūpinādams cigareti pēc cigaretes, viņš atbild arī uz mūsu, nelielas ārvalstu žurnālistu grupas jautājumiem, kad ar ekskancleru tiekamies Hamburgā, laikraksta “Die Zeit” redakcijā. Helmūts Šmits jau divdesmit piecus gadus ir viens no laikraksta izdevējiem, un redakcijas telpās atrodas arī viņa darbavieta. Tur pensionētais politiķis raksta, lasa un pieņem apmeklētājus. Paša Šmita politiskie uzskati gan ir ja ne gluži pretēji, tad vismaz krietni atšķirīgi no “Die Zeit” nostādnēm (laikraksts pats sevi dēvē par “liberālu”). Savos spriedumos Šmits ir ne vien atklāti nacionālistisks, bet nereti arī rasistisks un homofobs. Daži izteikumi: “Mēs Vācijā esam uzņēmuši pārāk daudz imigrantu.” –
 “Turku viesstrādnieku ielaišana valstī bija kļūda.” –
 “Multikulturālisms nav savienojams ar demokrātisku sabiedrību. Tas, kurš jautā, kur pasaulē funkcionē multikulturālas sabiedrības, tas ātri nonāk pie slēdziena, ka multikulturālisms mierīgā veidā var eksistēt tikai autoritāras valsts iekšienē.” – “Es esmu vāciešu, nevis geju kanclers.” Citiem politiķiem, paužot tik asu viedokli, būtu jārēķinās ar sabiedrības nosodījumu. Šmitam politnekorektums tiek piedots. Tāpat viņam nav saistošas arī citas normas, kas jāievēro “vienkāršajiem ļaudīm”, piemēram, smēķēšanas aizliegums TV raidījumos. Ja studijā intervijas laikā netiek ļauts smēķēt, Šmits tajā piedalīties atsakās. Tādēļ, lai piedabūtu ekskancleru uz sarunu, raidsabiedrības spiestas pārkāpt likumu un allaž apgādāt viesi ar pelnu trauku, bet žurnālistiem jāpiecieš, ka intervējamais viņiem pūš sejā dūmu mutuļus.

Ir viedoklis, ka tieši cienījamais vecums ir tas, kas piešķir Šmita spriedumiem šarmu. Savas aktīvās politiskās darbības laikā viņš nekad nav bijis tik populārs kā pēdējos desmit gados. Viņa kanclerēšanas gadi bija mierīgi, nebūdami bagāti ar kādiem izšķirošiem notikumiem, izņemot Vācijas ārējā parāda strauju pieaugumu. Tagad viņu uzlūko kā “veco Gudro”, kā cilvēku, kurš savas pieredzes dēļ “noteikti visu zina labāk nekā citi”.

Šmita kritiķi pat aizrāda, ka nekā vairāk par šarmu viņa izteikumos nemaz nav – vispārzināmas patiesības, izteiktas ar Šmita muti, kļūst par ģeniālām atziņām. ”

Lai vai kuram būtu taisnība, sarunā var just, ka viņš noteikti domā gadsimtu, nevis viena parlamenta sasaukuma mērvienībās. Piemēram, Eiropā pieaugošo Vācijas lomu Šmits redz kā īstermiņa uzplaiksnījumu. Neviena atsevišķa valsts, sevišķi pasaules mērogā, kas ir tik neliela kā Vācija, 21. gadsimtā vairs nevarot spēlēt būtisku lomu. “Divdesmitais gadsimts pasaulei ir atnesis virkni apbrīnojamu pārmaiņu. Iedzīvotāju skaits šajā laikā pasaulē ir četrkāršojies. Šis gadsimts aiz sevis atstājis bumbas, kuras izmet no lidmašīnām un nogalina cilvēkus, turklāt arī atombumbas, radījis elektroniku un satelītus. Tas mums ir atstājis arī atmiņas par diviem pasaules kariem, par Aušvici un holokaustu,” saka Šmits: “Aukstā kara beigas 1991. un 1992. gadā ir apdzēsušas lielo entuziasmu un sajūsmu, kas pirms tam valdīja pasaulē. Un nu mēs lauzām galvu, ko mums darīt, lai labotu Māstrihtas līguma kļūdas.” Šāds stāvoklis turpināsies vēl gadiem ilgi, un “es neredzu, ka šeit vācieši varētu spēlēt kādu īpašu lomu”.

 

Eirozonai 
vajadzīga vadība

“Prasiet man ko vieglāku,” tā Šmits atbild, vaicāts, vai Vācija ir gatava valdības maiņai pēc parlamenta vēlēšanām. Teorētiski varētu pie varas nākt cits kanclers, bet tas neesot sevišķi svarīgi. Būtiskāk ir, ka neatkarīgi no Vācijas nākamās valdības sastāva “pārējie eiropieši no mums sagaida, ka pēc vēlēšanām Vācijai beidzot būs jāmaksā”. Proti, ar “reālu naudu” jāiesaistās eirozonas krīzes valstu parādu nomaksāšanā. (Jāatgādina, ka Vācijas nodokļu maksātājiem eirozonas glābšana vēl nav izmaksājusi ne centa – glābšanas pasākumi līdz šim nozīmējuši garantiju uzņemšanos.) Uz to, ka Vācija “beidzot maksās”, gaidot spāņi, grieķi, franči. “Un šāds stāvoklis iestāsies. Taču vācu tauta tam nav gatava,” vērtē Šmits. Gatavi neesot arī ne pozīcijas, ne opozīcijas politiķi. Viņi nevis godīgi atzīst, ka šāds brīdis neizbēgami pienāks, bet gan izvairās par šo tematu runāt. Iespējamās formas, kā Vācijai nāksies maksāt, Šmitaprāt, ir divas: vai nu norakstot daļu Dienvideiropas valstu parādu, pēc kā Vācijas valstij nāksies ar reālu naudu atbalstīt vācu bankas, vai arī “plūdīs nauda no Vācijas budžeta”.

Eirozona patlaban piedzīvo institucionālu krīzi, un, kamēr tā nav atrisināta, Šmits nevienai valstij neieteiktu tai pievienoties. “Ne Bulgārijai, ne Rumānijai, ne Polijai un arī ne Latvijai. Ja jūs šodien pievienojaties eirozonai, jūs iekļaujaties veidojumā, par kuru nav skaidrs, kā tas nākotnē izskatīsies.”

Deviņdesmito gadu sākumā, kad dzima eiro, ticis solīts izveidot institūcijas, kas rūpēsies par kopēju finanšu politiku eirozonā. “Faktiski darbojas tikai viena institūcija – Eiropas Centrālā banka. Bet mums nav eirozonas parlamenta. Tā vietā mums ir tikai Eiropas Parlaments, kas atbild par visu ES. Vēl mums ir tā saucamā Eiropas Komisija Briselē, kas arī ir atbildīga par visu ES.” Steidzami būtu nepieciešama institūcija, kas atbildētu ne vien par kopēju izdevumu, bet arī ieņēmumu politiku.

Kurš varētu uzņemties vadību Eiropā un šādu institūciju radīt? “Ģenerālis de Golls varētu. Vinstons Čērčils arī,” saka Šmits. Bet Angela Merkele? “Noteikti ne.” Eiropas līdera izraudzīšanos varot salīdzināt ar cilvēka dzimšanu: “Ja mēs kopīgi vienojamies šādu figūru radīt, tad vispirms paiet vismaz četrpadsmit dienas, pirms jūs uzzināt, vai ir iestājusies grūtniecība. Un, kad grūtniecība ir iestājusies, tad vēl trīsdesmit gadu paiet, kamēr šī figūra kļūst politiski lemtspējīga. Tas iet ilgi. Šodien neviens nespēj ar vienošanās palīdzību radīt Eiropas vadoni. Taču vadības Eiropai trūkst.” Un tomēr – kāpēc viņš šai lomā neredz Merkeli? “Es esmu principā pret to, ka Eiropas vadību uzņemas vācietis. Vienalga, vai Merkele, (kanclera kandidāts no SDP Pērs) Šteinbruks vai cits.” Kādēļ? “Vāciešu noslepkavoto sešu miljonu ebreju dēļ. Kopš šiem notikumiem pagājuši jau sešdesmit gadu, taču šis slogs vēl arvien gulstas ne vien uz manu paaudzi, bet gulsies arī uz tām paaudzēm, kuras pat vēl nav dzimušas.” Ja Vācija vai kāds vācietis uzņemtos vadošu lomu Eiropā, Vācijai draud izolācija, jo valsts pagātne atkal tiktu celta gaismā un vēl vairāk augtu naidīgums pret Vāciju, kas jau šobrīd palielinās Dienvideiropā.

Apbrīno vāciešu 
un krievu attiecības

Vai krīzes mocītajām eirozonas valstīm vajadzētu sekot par paraugu uzskatītajam Vācijas “ekonomiskajam modelim”? “Tas ir slikts modelis,” atbild H. Šmits: “Slikts tādā ziņā, ka Vācijas ārējās tirdzniecības bilance jau daudzus gadus ir ar pārpalikumu. Ik gadus mēs eksportējam par 240 miljardiem eiro vairāk nekā importējam. Tas ir pretrunā ar starptautiski pieņemto ārējās tirdzniecības līdzsvara principu.”

Tā kā Vācijai “nav nekādas īstas valūtas, bet gan tikai eiro”, ārējās tirdzniecības bilanci nav iespējams mainīt ar devalvāciju vai revalvāciju. “Tātad mums jācenšas vairāk importēt. Vislabāk to panākt būtu ar algu līmeņa celšanu Vācijas iekšienē.” Vienoties par to gan būtu grūts uzdevums, viņš atzīst. Vācieši bijuši satriekti, kad pirms vairāk nekā desmit gadiem toreizējais kanclers Gerhards Šrēders nācis klajā ar tā saukto “Agen
da 2010” (ekonomisko reformu pakete, kas ietvēra darba tirgus liberalizāciju un sociālo pabalstu samazināšanu ar mērķi palielināt nodarbinātību un veicināt izaugsmi, lai izvestu Vāciju no krīzes. – T. A.). “Un vācieši joprojām ir satriekti. Labprātāk viņi vispār par to negribētu runāt,” saka Šmits: “Taču patiesība ir tāda, ka maksājumu bilances pārpalikums ir tiešas Šrēdera politikas un viņa “Agenda 2010″ sekas.”

Kādas Šmits redz Vācijas un Krievijas attiecības? Viņš ar apbrīnu vērojot, ka krievu un vācu tautai savstarpējās attiecībās neesot tikpat kā nekādu problēmu: “Ja jūs nepazīstamiem cilvēkiem uz ielas Jaroslavļā, Maskavā vai Pēterburgā pajautāsit, kādas ir krievu attiecības ar vāciešiem, un ja jūs šo pašu jautājumu uzdosit taksistam Štutgartē, jūs abos gadījumos saņemsiet pilnīgi pozitīvas atbildes. Attiecības ir labākas nekā starp vāciešiem un poļiem.” Tomēr faktors, kas Krieviju atšķir no Polijas, ir mērogi:

“Krievijai pieder lielākā teritorija pasaulē, no Somu līča līdz Kamčatkai, un šajā plašajā teritorijā dzīvo tikai 140 miljoni cilvēku. Maza tauta. Tikpat liela kā japāņi, kas turpretī apdzīvo vien mazu saliņu.”

“Tā tas bijis jau cara laikos,” piebilst Šmits. “Cari Krievijas impēriju paplašināja, lietojot spēku. Šo teritoriju Krievija ir paturējusi līdz pat šodienai.

Krievija vēl arvien ir pirmklasīga militārā vara, arī atomvara. Taču tā neražo pirmklasīgas mašīnas, tā nav augsti attīstītas ražošanas valsts.” Tā jo-projām ir pirmklasīga izejvielu ieguves zeme. Inženieri, kas pratuši sasniegt izcilu līmeni izejvielu iegūšanā, neesot spējuši vienlaikus sākt auto vai lidmašīnu ražošanu. “Vēl arvien Krievijas galvenie eksportresursi ir gāze un nafta. Tas nozīmē, ka Krievijas nākotnes izredzes nav vērtējamas sevišķi pozitīvi.” Vai Krievija arī 21. gadsimtā spēs paturēt visu savu milzīgo teritoriju, esot liels jautājums. “Ja jūs šodien runājat ar krieviem, viņi saka: “Uz mūsu zemes jau šodien ir 10 miljoni ķīniešu.”

Ja runājat ar ķīniešiem, viņi to noliedz: “Tur ir tikai viens miljons, tie paši ir tirgotāji un drīz dosies prom.” – “Lai novērstu nākotnes konfliktus, Krievija veido savienību ar bijušajām padomju valstīm, cenšas tuvināties Sīrijai – lai kaut kā izlīdzinātu proporcionālās atšķirības ar Ķīnu. Pagaidām tas izdodas. Cik vēl ilgi tas izdosies, cik ilgi vēl pie varas paliks Putins, es nezinu. Bet katrā ziņā Putins krieviem nozīmē lielu pacēlumu pēc desmit gadiem ar Jeļcinu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+