Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. februāris, 2013
Drukāt

Ielūkojoties acīs


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Jaunā latviešu režisora Jāņa Norda (“Amatieris”) ģimenes spēlfilma “Mammu, es tevi mīlu” (producenti Alise Ģelze un Gatis Šmits, filmu studija “TANKA”) no šāgada Berlīnes starptautiskā filmu festivāla atgriezās kā konkursa “GENERATION K-Plus” žūrijas balvas laureāte.

 

Starptautiskie panākumi apliecina, ka šis darbs vienlīdz spēcīgi uzrunā gan kino profesionāļus, gan bērnus, gan tos vecākus, kuriem svarīgas savu atvašu emocijas un grūtību pilnais pieaugšanas ceļš. Filma piedāvā Latvijas kino vērošanas tradīcijām jaunu saturu jēdzienam “ģimenes filma” – ne popkorna pavadībā baudītu izklaidējošu krāsainu pasaku, kas piemirstas, jau izskanot beigu titru muzikālajam hitam, bet savstarpēju uzticēšanos un kopīgu darbu pie bērnu un pieaugušo attiecību veidošanas kā filmas pēcgaršu.

Raimonds (kuru organiski atveido no vairāk nekā 1000 pretendentiem atlasītais cēsnieks Kristofers Konovalovs ) ir tipisks mūzikas skolas puika, kurš spēlē saksofonu, reizēm pastrādā savam vecumam raksturīgas blēņas, brīvajā laikā klaiņo apkārt ar draugu Pēteri (Matīss Ļivčāns) un vizinās ar skrejriteni. Viņa ģimenē vīrieša vieta ir tukša, no Tīnūžiem uz Rīgu pārnākusī māte Silvija (Vita Vārpiņa) reti ir mājās, jo strādā papildu slodzes, lai nodrošinātu savu un dēla dzīvi galvaspilsētā, un reizēm aizbildinās ar nakts dežūru, lai veidotu jaunas attiecības. Raimonda nepatikšanu virkne sākas ar nevainīgiem skolēnu jociņiem orķestra mēģinājuma laikā, bet ātri sekojoša notikumu lavīna apmulsušo zēnu tuvina izmisuma dzītam noziegumam. Auglīga augsne puikas nespējai atzīties pārkāpumos ir mammas sīkie meli un nesavaldīgās, ātrās dusmas.

Filmas pieaugušo dzīve rit bez prieka. Ikdienas pagurums nokauj vēlmi ielūkoties sarunu biedra acīs, jo savu problēmu ielokā nav spēka tur ieraudzīt mēmu lūgumu pēc palīdzības. Sarunājoties varoņi neraugās viens uz otru, viņu skatieni nesastopas.

Vienīgi mazie puikas vēl nav apguvuši attiecību paviršību – Raimonds tikai no Pētera skatiena vien saprot, ka jāuzmana durvis, lai mamma nepamanītu atslēgu zādzību, bet filmas finālā Raimondam pietiek spēka un drosmes, tieši lūkojoties drauga dusmīgajā sejā, saņemt gan pelnītos belzienus, gan kopīgi izlemt, kā atrisināt ievārītās ziepes.

Kā Jāņa Norda filmas panākumu recepti varētu minēt tās godīgumu, profesionāli vienkāršo stāstījuma formu un cilvēcīgu iejūtību, neuzbāzīgi, bet pārliecinoši portretējot šodienas Latvijas savstarpējo attiecību klimatu. Filmas pieaugušo varoņu paviršību un vienaldzību, kas kā ķēdes reakcija virza galveno varoni Raimondu uz noziedzīga ceļa, visticamāk, izraisa nogurums, kas radies nemitīgā cīņā par izdzīvošanu. Taču stāsts par zēna un apkārtējās pasaules attiecībām ne brīdi nav drūms, liktenīgi nospiedošs vai bezcerīgs – tieši otrādi, režisors katrā epizodē atstāj atvērtas durvis iespējai.

Pie filmas lielajām veiksmēm jāpieskaita Dailes teātra aktrises Vitas Vārpiņas izvēle Raimonda mammas Silvijas lomā. Cerams, ka Jānis Nords būs arī citiem kolēģiem atklājis, cik kinematogrāfiski precīza un absolūti dabiska ir šī talantīgā teātra aktrise. Māksliniecei ar askētiskiem līdzekļiem izdevies radīt sociāli un emocionāli ietilpīgu mūsdienu sievietes tēlu.

Pret viņas varoni nerodas nepatika pat tad, kad viņa nejauki bļauj uz puiku, jo atpazīstam – sievišķīgā vientulība un pārgurums kliegtin kliedz pēc palīdzības. Tādēļ pat vēl nepieaugušajā dēlā Silvija, šķiet, neapzināti meklē vīrišķo plecu. Smaids kā konkurētspējīgs instruments viņai jāizmanto darbā, mājās tam spēka vairs nav.

Filmas veidošanā piedalījies patiesi internacionāls kolektīvs – trāpīgā mūzika atrasta kanādiešu čellistes Zojas Kītingas albumā, par montāžas dinamiku, varoņu aizturēto emociju un lielpilsētas tuksnesīguma jūtīgo portretējumu jāpateicas Losandželosas profesionāļiem Tamārai Mīmai un Tobiasam Deitumam.

Pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam, no 28. februāra “Mammu, es tevi mīlu” seansi būs skatāmi galvenā varoņa lomas atveidotāja Kristofera Konovalova dzimtajā pilsētā Cēsīs. Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekta “Kino visiem un visur Latvijā” ietvarā šis profesionāli augstvērtīgais un cilvēciski ieinteresētais kino pavisam drīz pēc pirmizrādes Rīgā nonāks pie skatītājiem visā Latvijā.

Nākamie seansi: kinoteātrī “Splendid Palace” 1. martā (18.30), 2., 3. martā (13.00; 14.30; 18.30), 4., 5., 6., 7. martā (seanss 18.30).

 

Viedokļi

Felicita Kārkluvalka (studente): “Kvalitatīvs pārsteigums Latvijas kino nozarē. Nords prasmīgi attēlojis attiecības starp māti un dēlu. Nevienu brīdi nekļūst garlaicīgi.”

Daniela Zaube (strādā kino nozarē): “Ejot uz šo filmu, nedrīkst nākt ar konkrētām cerībām, tai vienkārši ir jāļaujas, jo pēc seansa tik un tā viedoklis lidos pavisam citā virzienā. Visvairāk gribētos slavēt Vitas Vārpiņas aktiermākslu, kas tīkami pārsteidza. Šoreiz Nordam izdevies attēlot to, ko ģimenes parasti slēpj no citiem. Tas arī ir tas, kas tik ļoti priecēja.”

Artūrs Lutāns (pensionārs): “Filmā manāmas vairākas ārišķības un, pat gribētos teikt, nepilnības, ko nevajadzētu redzēt parastam skatītājam, kas grib vienkārši baudīt. Bet, ja uz to visu piever acis, tad filma ir tīri baudāma, un liek pārdomāt, cik patiesībā esam atklāti viens pret otru.”

Sagatavojusi Ieva Gržibovska

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+