Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. marts, 2013
Drukāt

Ieraudzīt “citu Vilipsōnu” 


ReklāmfotoReklāmfoto

Galerijā “Istaba” līdz 23. martam skatāma Aivara Vilipsōna personālizstāde “Why ne?!” 


 

Perfekti izstrādātas, melnbaltas grafikas, no kurām skatītāju uzlūko graciozas, lokanas, koķetas sievietes, un brīvdomātāja, bezrūpīga bohēmiķa gars ir tas, kas vispirms nāk prātā, domājot par mākslinieku Aivaru Vilipsōnu. Dzīves un mīlestības mākslinieka A. Vilipsōna darbu smalkajās līnijās slēpjas sievietes dvēseles pazinējs un kaislīgs mīlētājs.

Sievietes viņas darbus neatstāj jau kopš bērnības. Tam apliecinājums ir viņa tēva saglabātais bērnības zīmējums, kuru mākslinieks uzskata par savu pirmo aktu un kurš kopš 2012. gada rudens ir atradis mājvietu grāmatā “VILIPSŌNS/GRAFIKA. GRAPHIC ART. ГРАФИКА”. Līdz ar šīs grāmatas iznākšanu mākslinieks teicies, ka ir noslēdzies “pliko meitenīšu” posms. “Iespējams, ka arī turpmāk būs sievietes.

Ļoti bieži draugi man ir teikuši: “Cik tu vari zīmēt tās plikās vecenes!” Uz ko es viņiem atbild: “Visu laiku.” Neviens taču nejautā, kāpēc Ozols glezno klusās dabas, nevis ko citu? Bet tagad es pats jutu, ka vajag paprovēt kaut ko citādu. Nevajag ieslīgt rutīnā. Sievietēm jau tur nekas nemainās …” – tā mākslinieks.

“Citādais Vilipsōns” ir klāt, kurš atklājas izstādē “Why ne?!”. Pamatekspozīciju šoreiz neveido grafikas, bet gan gleznas jeb “deviņi krāsaini bilžuki”, kā tos nodēvē pats autors. “Vilipsōnīga” gan ir un paliek asprātība darbos un to nosaukumos “Mūza tā arī neatnāca”, “Čaks lasa Majakovski”, “Auf Wiederzehen”, “Brīvību Villijam” u. c. Pašdarinātie rāmji darbojas kā gleznas turpinājums un sastāvdaļa – rāmis kā norūsējis metāls un reizē cietuma režģis, rāmis kā asfalta lējums. Ja tēma pieprasa, tad uz rāmja atrodama arī reāla poga, ledus gabaliņi no kokteiļa glāzes vai kurpju šņore. “Krāsainie bilžuki” gleznoti pēdējo pāris gadu laikā, izņemot vienu – izstādē ietverto priekšgājēju, kas radies pirms gadiem divdesmit.

Atsauce par “veco Vilipsōnu” būs sajūtama mākslinieka veidotajā bronzas skulptūrā “Galwenais naf pupi, bet sirdcniņa”, kur pamatīgais darbs sevī apvieno raupjas formas ar smalkumu saturā.

Tas, kas fascinē viņa personībā, ir absolūta patiesumu attieksme pret visu, bez uzspēles paust viedokli un brīvības garšas tuvums. Un, jā – “smeķīgā” valoda, kur domu formulējumi spēlējas salīdzinājumu rotaļā, piešķirot teiktajam krāsaināku un iztēles rosinošāku izpratni. Var jau būt, ka tiekšanās uz to, “ka tevi neierobežo nekas”, arī kritika un atsauksmes uz radītiem darbiem, dod šo brīvības sajūtu.

Kā mākslinieks pats teicis: “Negatīvās atsauksmes uzreiz jāliek zem dzēšgumijas un jāizdzēš. Tās nevienam nav vajadzīgas. Bet saņemt pozitīvās atsauksmes vienmēr ir labi. Man jau var teikt, ko grib. Es taču pats zinu, vai darbs ir vai nav izdevies. Es, protams, varu teikt, ka, jā, šoreiz viss ir sanācis, bet būtībā es zināšu, ka nebūs sevišķi labi.

Es pats esmu savu darbu vislabākais un visīstākais vērtētājs. Pat ja es varēšu pasūtītāju apčakarēt, sevi taču es neapčakarēšu. Es varu censties sev kaut ko iegalvot, bet patiesībā es apzinos, ka dzenu fufeli. Kam es meloju? Tam nav jēgas, un tālab vienīgais, pret ko ir jēga būt godīgam, ir pašam pret sevi.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+