Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
25. janvāris, 2013
Drukāt

Ieva Segliņa: Visa pamatā ir mīlestība

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kopš divpadsmit gadiem būt uz Dailes teātra skatuves, sešpadsmit gadu vecumā nospēlēt Lolitu, izmācīties aktiermākslu Maskavā un, atgriežoties teātrī, izdzīvot Džuljetas mīlu un nāvi… Jā, tā sācies aktrises IEVAS SEGLIŅAS ceļš. Ar viņu tikos neilgi pirms jaunā mūzikla “Oņegins” pirmizrādes, kur Ieva spēlē… Nu, protams, Tatjanu. 


 

– Ko šonakt sapņojāt?

– Sapņoju gan, bet joks tāds, ka sapni īsti neatceros. Tur bija mani teātra kolēģi. (Aizdomājas.) Bet kāpēc to vaicājāt?

– Tāpēc, ka jums tik labi sanāk – strādājat savā sapņu teātrī, spēlējat sapņu lomu – Džuljetu… Vai atceraties pirmos soļus uz skatuves?

– Esmu ļoti pateicīga mammai, ka viņa mani maziņu aizveda dziedāt uz ansambli “Knīpas un knauķi”. Tas man pavēra tik daudz iespēju…

Divpadsmit gadu vecumā kopā ar “Knīpām un knauķiem” piedalījos Dailes teātra mūziklā “Īkstīte”. Tur es biju viss kaut kas – gan Bērns, gan Dabas radībiņa, gan viena no Krupja svītas, Naktstauriņš… Biju atvērts bērns, skatuve bija mana valstība, tur jutos ļoti brīvi un labi.

– Un Dž. Dž Džilindžers to ievēroja…

– Jā, jau pēc gada spēlēju viņa izrādē “Petras fon Kantas rūgtās asaras” un Sauļus Varnas iestudētajā “Spoka sonātē”. Kad man bija piecpadsmit, Džilindžers piedāvāja Lolitas lomu. Kad to spēlēju, man jau bija sešpadsmit.

– Vai nebijāt nobijusies?

– Lai gan biju vēl pilnīgs bērns, izlasot Nabokova romānu, nedomāju – ak, Dievs, kādas šausmas, ko nu man nāksies darīt?! Mani pārņēma prieks, ka būšu uz skatuves, varēšu spēlēt.

– Bet Lolitas un profesora Humberta Humberta attiecības ir tādas…

– Tās ir tādas… es pilnīgi piekrītu. Turklāt no tām jēlībām, kas bija Nabokova romānā un arī filmā (ar Džeremiju Aironu Humberta Humberta lomā), izrādē nav gandrīz nekā.

Ņemot vērā, ka Dž. Dž. Džilindžers ir režisors, kurš tajā laika posmā bija jau iemantojis atklāti šokējoša režisora slavu, viņš mierīgi varēja to likt uz paplātes un izrādīt. Bet viņš to neizdarīja. Un tas man ļoti patika viņa “Lolitā”. Tā bija skumja komēdija, un pirmajā plānā bija mīlestība, kuras dēļ cilvēks iet bojā.

– Tādējādi viņš jūs saudzēja…

– Domāju, ka jā.

– Notiek tā – jūs ierauga Džilindžers – lomas, jūs ierauga Romans Kozaks – studijas…

– Režisors un Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolas pedagogs Romans Kozaks meklēja aktrisi izrādei “Ivonna – Burgundijas princese”, ko vēlējās iestudēt mūsu Dailes teātrī. Viņš ienāca paskatīties, kā mēģinām “Lolitu”. Pēc mēģinājuma pienāca man klāt, un sākām runāties. Pareizāk sakot, runāja Kozaks. Es tolaik nepratu krievu valodu. Viņš jautāja, ko daru, kur mācos, cik man gadu. Vai vēlos braukt uz Maskavu un mācīties.

Godīgi sakot, sākumā biju pilnīgi pret. Tāpēc, ka nezināju, ne kas ir MHAT, ne kādā vidē mani iemetīs. Man bija ļoti bail. Bail no Maskavas, kur nebiju kāju spērusi, taču biju uzbūrusi pilsētas tēlu, kas man galīgi nepatika. Turklāt tā man būtu pirmā došanās vienai uz svešu vietu sešpadsmit gadu vecumā. Man tas šķita ļoti traki.

– Bet kā tomēr pieņēmāt lēmumu braukt? Droši vien kolēģi mudināja…

– Jā, teātrī visi teica – brauc, brauc, brauc! Jo kolēģi zināja, ka tā ir laba izdevība, ko nedrīkst laist garām. Ar visu savu čīkstēšanu – es nekur negribu braukt, man šeit ir viss – man ir teātris, lomas, man ir draugi! – tomēr zemapziņā zināju, ka došos uz Maskavu. Esmu pateicīga liktenim, ka man ir bijusi iespēja pazīt Romanu Kozaku, būt viņa skolniecei.

– Ko viņš ir devis?

– Viņš ir ielicis manī vēl lielāku mīlestību pret aktiera profesiju.

– Tā taču jau bija kopš bērnības…

– Jā, bet tādu pamatotu mīlestību, izpratni par to, kas tie aktieri tādi ir. Jo es jau līdz MHAT skolai to nezināju. Metos “Lolitas” lomā iekšā un intuitīvi kaut ko darīju. Bet Kozaks ļāva iemīlēt profesiju, rādot, kā veidojas lomas, kā ir jāstrādā.

– Kā tad ir jāstrādā?

– Aktiera profesija ir nemitīga kustība. Tā ir nepārtraukta sevis izzināšana. Ne mirkli nedrīksti apstāties un teikt – nu mana loma ir gatava! Katrā izrādē tev ir jāaug tajā pašā lomā. Un tā īsti darbs sākas tikai pēc pirmizrādes. Jo tad tu nonāc skatītāju priekšā. Līdz tam tu tēlu veido, lipini, lipini, bet pirmizrādē tev ir jāiet un tēls jārāda vienā lielā gabalā.

– Aktrises darbs paņem daudz spēka un laika. Vai esat domājusi, kā veidosiet savu personisko dzīvi?

– Noteikti gribu ģimeni, bērnus. Šobrīd ir sajūta, ka teātris man ir viss, un es domāju… gan jau tas pāries, bet arī šis periods, manuprāt, ir jāizdzīvo. Līdz šim manā dzīvē viss ir noticis tā, ka es saprotu – nedrīkstu neko plānot. Kad man piezvanīja Romans Kozaks un teica – vai nu tagad, vai nekad –, jo viņš toruden uzņēma jauno aktieru kursu, vienā mirklī mana dzīve mainījās par 180 grādiem. Kopš tā brīža esmu pārstājusi plānot.

 

Uz Maskavu! Uz Maskavu!

– Pastāstiet, lūdzu, par četriem studiju gadiem!

– Maskavas laiks bija krāšņs. Dzīvoju vislabākajā vidē – pašā pilsētas centrā. Kultūras dzīve mutuļoja, spēj tik baudīt un augt, tāda pacilājoša gaisotne. Katru dienu varēju sastapt Oļegu Tabakovu, Konstantīnu Raikinu… Mums bija brīnišķīgi pasniedzēji – Romans Kozaks, Dmitrijs Brusņikins, Alla Sigalova, Alla Pokrovska, Jevģeņijs Pisarevs… Apmeklējām teātra izrādes, pārsvarā MHATA, jo mācību slodzes radītajā nogurumā nekur tālu nevarējām aiziet. (Smejas). Pasniedzēji burtiski piespieda mūs apmeklēt teātri, teica – katru brīvu vakaru ir jānoskatās kāda izrāde. Ļoti daudz paguvu noskatīties – labas izrādes, izcilus aktierdarbus.

– Vai tiesa, ka krievu aktieri ir daudz artistiskāki, kā saka, straujāk iedegas?

– Nē, manuprāt, tas ir individuāli.

Ir latviešu aktieri, kas uzliesmo acumirklī, un ir krievu amata brāļi, kas nespēj iedegties pat ilgākā laika posmā. Protams, krievu mentalitāte ir citāda, bet aktiera meistarības ziņā gan šeit ir ģeniāli un vājāki aktieri, gan tur – Krievijā.

Man bieži vaicā – kā atšķiras latviešu un krievu teātra skola. Nekā. Nesen biju uz Mihaila Gruzdova aktieru kursa diplomdarba izrādi “Puikas”. Man tiešām ļoti patika tas, ko viņi dara. Sapratu, ka nav runa par skolu, bet cilvēkiem, kuri mācās kļūt par aktieriem. Un jaunajiem aktieriem ir griba un enerģija mācīties, izzināt un saprast.

– Kādi bija Maskavas kursabiedri, vai kopmītnēs necietāt badu?

– Nē, nebiju izsalkusi nevienu dienu. Esmu ārkārtīgi pateicīga saviem vecākiem, kuri mani atbalstīja studiju laikā. Kursabiedri bija no Krievijas, viena meitene no Ukrainas. Bet ārzemniece, kas neprot krievu valodu, biju vienīgā. Pirmos divus mēnešus nodarbībās sēdēju un klusēju, un kratīju galvu: “da” un “ņet”.

– Cerams, ka pareizajās vietās…

– (Smejas.) Nezinu, es ceru. Pirmajā kursā aktiermeistarības uzdevumiem izmantojām alfabētu. Kursa biedri, par mani rūpējoties, pielika pie sienas milzīga izmēra krievu alfabētu. Nespēju pārdzīvot, ka aizkavēju nodarbību – pagaidiet, pagaidiet, Ieviņa tūlīt sapratīs! Šī saudzējošā attieksme man iedeva tādu adrenalīnu – kā?! nē!? es neatpalikšu ne no viena, es negribu!!! Tas bija iemels, kāpēc krievu valodu apguvu tik ātri. Līdz Ziemassvētkiem jau sapratu, ko man saka, un drīz arī sāku runāt.

Esmu studijām pateicīga arī par krievu valodas prasmi, jo tā pavēra iespēju lasīt krievu literatūras dižgaru darbus oriģinālā. Manuprāt, Dostojevska, tāpat Čehova un Puškina darbi tulkoti zaudē vērtību.

– Četri prombūtnes gadi…vai nebija grūti atgriezties?

– Dailes teātrī kolēģi mani uzņēma ļoti sirsnīgi un labi, drīz vien atkal jutos kā mājās. Bet, protams, doties prom no Maskavas bija skumīgi. Nevis tāpēc, ka gribētu tur palikt, dzīvot un strādāt, bet gan tāpēc, ka bija beidzies fantastiski radošais mācību laiks. Tik ātri paskrējis! Studiju laikā mūsu pasniedzēji teica: tagad jūs to vēl neapjaušat, bet šie četri gadi būs labākais laiks jūsu dzīvē. Arvien vairāk sāku aptvert, ka tā tas arī ir. Pēdējo reizi, kad biju Maskavā, izkāpu no mašīnas pie MHAT skolas un man bira asaras.

 

Džuljetas motīvs

Atbraucāt no Maskavas un… Džuljetas loma!

– Jau studiju laikā Dž. Dž. Džilindžers man piezvanīja un teica, ka vieta teātrī man būs un pirmā lielā loma – Džuljeta.

– Kā filmā!

– Brīžiem ir tāda sajūta, ka dzīve ir kā skaista filma. Ir pat mazliet bail…

– Nav ko bīties – veiksmes vilnis jūs nes! Bet vai ticat, ka ir tāda mīlestība kā Romeo un Džuljetai?

– Ir!

Mīlestība ir pats galvenais dzīvē. Cilvēks ir radīts, lai mīlētu. Mīlētu cilvēkus, darbu, apkārtni, ģimeni… Visa pamatā ir mīlestība. Romeo un Džuljeta dzīvoja tādā vidē, kas viņus nogalināja. Ja šodienas jauniešiem būtu jāpiedzīvo tik cietsirdīga situācija, stāsts būtu tikpat skaists un skumjš. Protams, ka var būt tāda mīlestība kā Romeo un Džuljetai!

– Bet vienmēr žēl, ka viņi dodas nāvē.

– Bet ja viņa nav, tad manis arī nav!

– Nu jau jūs kā īsta Džuljeta! Gan šī loma, gan Klāra izrādē “Arī sievietes zaudēja karā” ir smagas lomas, kā pēc tām var attapties?

– Tā ir viena no galvenajām prasmēm, ko māca aktieru skolā, – spēt atslēgties pēc izrādes un saprast, ka tas, ko dari lomā, nav tava dzīve. Jā, tu dzīvo tās trīs stundas uz skatuves un no visas sirds dzīvo. Bet profesionālam aktierim ir jāvar – hops! – un būt ārā no lomas. Protams, pēc izrādes ir nogurums… Kaut gan arī tas nav īsti pareizi. Kozaks stāstīja, ka viņš pēc grūtas lomas savam skolotājam Oļegam Jefremovam stāstījis, cik ļoti ir noguris. Bet tas secinājis – tātad nepareizi spēlēji. Jo nogurums liecina – neesi mācējis valdīt pār savām jūtām. Aktierim jāzina, kuru pogu šobrīd ieslēgt, kuru izslēgt, kā izdarīt tā, lai skatītāji sajustu to un to.

– Jā, sarežģīta mehānika…

– Daži aktieri, sasniedzot šo mehānisko profesionalitāti, aizmirst par sirdi.

Bet, manuprāt, par aktieri esi kļuvis tikai tad, kad spēj salikt sirdi un mehāniku kopā. Protams, aktieri sevi plosa un sirds sāp. Bet pēc izrādes ir jābeidz sevi mocīt. Uzreiz var nesanākt, bet ir jāpatur prātā, ka tā tam jābūt un viss. Ir izrādes, pēc kurām varu atslēgties, bet ir arī tādas reizes, kad divas dienas vēl nespēju atjēgties.

– Vai skatītājam ir vajadzīgas smagas izrādes?

– Runā, ka skatītājiem vajag tikai komēdijas. Es tam nepiekrītu. Par izrādi “Amadejs” daudzi ir sajūsmā. Izrādē “Finita la comedia” skatītāji smejas un raud, un dzīvo līdzi aktieriem līdz pēdējam spēles brīdim. Lūk, tādas izrādes arī man kā skatītajam ir vajadzīgas. Tomēr domāju, ka uzveduma liktenis ir arī laimes spēle, arī ģeniāli režisori piedzīvo neveiksmes. Un arī aktieris nevar visu izskaitļot un izplānot. Izrāde ir komandas darbs, un tās var izveidoties dažādas. Bet teātra aktiera laime (atšķirībā no kino aktiera) ir just skatītāju, apmainīties enerģijām un uz skatuves būt šeit un tagad.

 

“Es jums rakstu…”

– Mūziklā “Oņegins” jūs būsiet Tatjana. Oņegins – Artūrs Skrastiņš. Vai jūs varētu viņam uzrakstīt – “ja k vam pišu…” (“es jums rakstu…”)?

– Es ļoti cienu šo aktieri un, skatoties, kā viņš dzīvo uz skatuves, varu viņu vienīgi apbrīnot un mācīties. Spēlējot ar tādiem partneriem, ir liela iespēja profesionāli augt un attīstīties. Par šo iespēju esmu laimīga. Un tāpēc domāju, ka manai Tatjanai uzrakstīt – “ja k vam pišu…” nebūs ļoti grūti.

Esmu daudz domājusi, cik lielā mērā Tatjanas mīlestība ir viņas prāta izdomāta. Cik milzīga tajos laikos, tajos apstākļos varēja būt fantāzija! Viņa redz Oņeginu vienu reizi un viss. Pēc tam nesastop viņu divas nedēļas, bet savā prātā jau ir izgudrojusi visu stāstu.

– To biju piemirsusi…

– Tatjana dzīvo savās fantāzijās, savās grāmatās. Puškins raksta, ka visi grāmatu varoņi, par kuriem Tatjana lasījusi, ir saslēgušies vienā – Oņeginā. Dzejnieks “Oņeginā” piemin konkrētus varoņus, piemēram, tādu Grandinsonu no Ričardsona romāna. Pāršķirstīju to. Šis romāns ir vēstuļu formā. Tad redz, kāpēc Tatjana rakstīja vēstuli! – nodomāju. Jā, protams, tolaik bija pieņemts rakstīt vēstules. Jā, viņa varēja atzīties mīlestībā arī kaut kā citādi, galu galā savas jūtas viņa varēja paturēt sevī. Bet tas notika tieši vēstulē. Grandinsons ir ideālais varonis, kurš visus glābj, visskaistākais vīrietis pasaulē. Ir pieminēti arī vairāki citi varoņi, par kuriem lasot, Tatjana iemīlas Oņeginā. Šobrīd es analizēju Puškina darbu, mēģinu atrast visādus sīkumus, kas noderētu lomai, tas ir tik aizraujoši.

– Redz kā, domāju – cietsirdīgais Oņegins. Bet tad jau iznāk, ka Tatjana pati vainīga, jo viņas mīla ir fantāzija.

– Nē, nav tā, ka Tatjanas mīlestība būtu vienīgi mākslīga. Viņa to sevī uzbur tik tālu, ka tā kļūst patiesa un dziļa.

Jo beigās, kad Oņegins atnāk pie Tatjanas, viņa ar tādām sāpēm saka – es jūs mīlu. Un es ticu, ka tā ir un tas nav vairs izdomāts. Sākumā jā – viņa sev uzbur ideālo pasauli, un tad tā ideālā pasaule vienā brīdī sabrūk. Tad jau arī tā mīlestība varēja sabrukt, bet nesabruka… Esmu tik laimīga, ka man ir iespēja šādu materiālu izzināt!

– Ko darāt brīvajā laikā?

– Šobrīd visu brīvo laiku veltu lasīšanai. Arī lasīt man iemācīja aktierskolā.

– Pirms tam nelasīju. Sākumā tas bija piespiedu kārtā – pasniedzēji iedod literatūras sarakstu, un lasi! Bet daudz grāmatu, ko aktierskolā izbūru piespiedu kārtā, šobrīd pārlasu ar lielu baudu. Mūsos ielika pamatus izpratnei par labu literatūru, vēsturi. Tatjanas loma mani iedvesmoja salikt visus mīlas romānus kaudzē un lasīt, un lasīt. Jo lasīšana attīsta fantāziju, un fantāzija man ir vajadzīga šajā lomā.

– Bet vai jums pašai ir kāds Romeo vai Oņegins dzīvē?

– “Bez mīlestības nedzīvojiet/Bez mīlestības viss ir mazs.” Imants Ziedonis.

Cenšos bez mīlestības nedzīvot.

 

Vizītkarte

Dzimusi 1990. gada 1. maijā Rīgā

Absolvējusi Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolu–studiju (2007 – 2011)

Dailes teātrī kopš 2011. gada

Lomas:

Gabriēla fon Kanta (R. V. Fasbinders “Petras fon Kantas asaras”, 2003) Ameļka (S. I. Vitkēvičs “Spoka sonāte”, 2005), Lolita (V. Nabokova “Lolita”, 2007), Odrija (K. Ludviga “Primadonnas” no 2011.),

2012. gadā: Hārpere Ameitija Pita (T. Kušnera “Enģeļi Amerikā”), Aktrise (Kļima “Mēdeja. Teātris”), Klāra Grēbere (K. Malapartes “Arī sievietes zaudēja karā”), Leontīne (“Džons Neilands”), Annule (“Trīnes grēki”), Džuljeta (V. Šekspīra “Romeo un Džuljeta”), Silvija (R. Kūnija, Dž. Čepmena “Ar vīru nav viegli”).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+