Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
22. aprīlis, 2012
Drukāt

Inita Āboliņa savaldzina klausītājus ar virtuozu spēli

Mūziķe Inita Āboliņa savaldzinātu publiku arī tad, ja tikai stāvētu uz skatuves un saulaini smaidītu. Taču koncertos viņa ir daļēji aizslēpusies aiz visai masīvā mūzikas instrumenta – akordeona, kura spēlēšanu pārvalda virtuozi.

 

Šlāgermūzikas cienītāji Initu pazīst kā grupas “Lauku muzikanti” akordeonisti, bet viņa prot no instrumenta izvilināt visdažādāko žanru skaņdarbus. Initas darba vieta ir Nacionālā opera, kur ikdienā viņas pārziņā ir nošu bibliotēka. Taču, ja kādā operas vai baleta izrādē jāskan akordeonam, tad Inita ar savu instrumentu pievienojas operas orķestra mūziķiem.

– Daudzi iedomājas, ka ar akordeonu var spēlēt tikai ziņģes. Patiesībā var atskaņot visu – džezu, simfonisko, akadēmisko mūziku. Argentīnas tango arī nav iedomājams bez akordeona spēles. Baleta izrādē “4 pasaules. 4 stihijas” izpildu arkordeona solo Artura Maskata komponētajam tango, – stāsta Inita.

Kad Baltajā namā viesojies pasaulslavenais basbaritons Ervīns Šrots, kas patlaban angažēts Vīnes operas teātrī, viņš vēlējies, lai tango izpildījumā skanētu arī akordeons. Mākslinieks sākumā paudis izbrīnu, ka šo instrumentu spēlēs sieviete. Iepazinies ar Initu, viņš noteicis – jums nav jāatrodas orķestra bedrē, bet gan jābūt man līdzās uz skatuves. Pēc koncerta mākslinieks akordeonistei veltījis atzinīgus vārdus, sakot – viņa spēlējusi tango tā, it kā būtu dzimusi Urugvajā.

Bet kā sākās Initas mīlestība uz akordeonu? Vai šis smagais mūzikas instruments ir piemērots tik trauslai sievietei?

– Man bērnībā neviens nepateica, ka tas ir tik smags. Vecāki mani nevirzīja uz mūzikas pusi, es pati to gribēju. Sākot mācīties Jēkabpils bērnu mūzikas skolā, sacīju, ka vēlos apgūt ģitāras spēli, bet man paskaidroja, ka tādas ģitāras klases nav. Ieteica akordeona klasi, un tad pie viena varēšot arī iemācīties spēlēt ģitāru. Mans pirmais instruments bija visai pamatīgs 80 basu akordeons, kas sniedzās līdz degungalam. Sākumā nebiju sajūsmā par izvēlēto instrumentu, lai arī spēlēšana labi padevās. Guvu godalgas dažādos konkursos, un man piedāvāja mācīties Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā. Piecpadsmit gadu vecumā devos prom no vecāku mājām un uzsāku patstāvīgu dzīvi Rīgā. Tagad man liekas, ka tas nav prātīgi – tik agri izlidot no ģimenes ligzdas, – uzskata Inita.

Bet viņa vēlējās lidot vēl tālāk. Pēc koledžas beigšanas devās uz Pēterburgu, lai stātos konservatorijā. Taču viņa un kāda igauņu meitene palika aiz svītras un Inita nosprieda – ja tik ļoti viņu negrib, tad nevajag arī. Bet, pateicoties šai dzīves virāžai, Inita kļuva par diplomētu vācu valodas tulku.

– Latvijas konservatorijā tolaik neapmācīja akordeonistus, un, prātojot, ko tālāk darīt, nolēmu stāties Latvijas Universitātē, Svešvalodu fakultātes vācu valodas specialitātē. Gribēju tikai pusgadu pamācīties, lai pilnveidotu valodas zināšanas, taču pasniedzēja neļāva pārtraukt studijas, sakot – jūs esat tik talantīga. Skolas laikā man vācu valodas skolotāja teica – tik gudra meitene, bet uz valodām gan nav ķēriena. Tagad esmu sapratusi, netalantīgu cilvēku attiecībā uz svešvalodu apguvi nemaz nav. Ja reiz ir spējīgs apgūt dzimto, tad var iemācīties arī citas valodas. Tikai katram jāatrod vispiemērotākā mācību metode un vajadzīga prakse. Ar tulkošanu ir līdzīgi kā ar mūziku – tas jādara katru dienu, lai būtu formā. Reizēm dodos mūsu uzņēmējiem līdzi uz Vāciju, lai tulkotu biznesa sarunas.

 

Mans mūzikas skolotājs savulaik teica, ka akordeons ar katru gadu kļūst aizvien smagāks. Es arī tagad par to pārliecinos. Kad vairs nevarēšu to pacelt, sēdēšu mājās un tulkošu grāmatas. Valoda tāpat kā mūzika ir skaņa, – savās nākotnes iecerēs dalās Inita.

 

Painteresējos, cik tad sver akordeons. Klasiskajai spēlēšanai paredzētais instruments – 16 kilogramus, estrādes mūzikai domātais nedaudz mazāk, ap 10 kilogramiem.

– Kad man pašai jātransportē smagais instruments, es to pārvadāju uz riteņiem. Ja vaicā – vai instruments nav jāsaudzē, es pretjautāju – vai man mugura nav jāsaudzē?

Pirms vairākiem gadiem, kad Initai bija draugs, kas dzīvoja Vācijā, viņa kādā intervijā atzinās, ka nespēj savu dzīvi iedomāties bez Latvijas. Vai tagad viņa uzskata tāpat?
Akordeons96

– Ja Latvijā turpināsies kā tagad, tad nezinu. Rodas iespaids, ka valstī tiek pieņemti lēmumi, lai mums klātos vēl sliktāk. Saprotu, ka, pārceļoties uz ekonomiski stabilu valsti, var dzīvot labāk, taču svešajā zemē esi ienācējs. Par savējo vari kļūt tikai pēc simt gadiem, bet varbūt arī ne. Taču, ja šeit pilnīgi nekā nav, ir tikai kredīti, tad nav citu variantu. Ar “Lauku muzikantiem” biju koncertēt pie tautiešiem Anglijā. Savā profesijā tur strādā vien daži no aizbraucējiem, bet daudzi, kas Latvijā ieguvuši divas augstākās izglītības, griež kāpostus uz lauka. Vai tas ir normāli? Nezinu. Viņi sāk savu dzīvi no tā paša punkta, kur ļaudis, kas devās emigrācijā pēc Otrā pasaules kara. Pirmā aizbraucēju paaudze strādāja melno darbu, un tikai viņu bērni varēja sākt domāt par mācīšanos augstās skolās, – uzskata Inita.

Uzzinot, ka viņa turpina izglītoties Mūzikas akadēmijā, kur tagad radīta arī akordeona spēles nodaļa, pavaicāju – vai tad Initai palicis vēl kas nezināms par šo instrumentu?

– Spēlēšanā griestu nav. Nekad nevar tā nospēlēt, lai pateiktu – labāk vairs nevarēja. Vienmēr ir nepabeigtības sajūta. Tā nav matemātika, kur atrisinājumam ir tikai viens pareizs rezultāts. Akordeons nav sarežģīts instruments. Vienkāršā līmenī to var apgūt arī pašmācības ceļā. Bet meistarību kaldina ar instrumentu kopā pavadītais laiks. Nevar investēt maz, bet saņemt daudz. Tā ir ar visu dzīvē. Ja citi sportisti trenējas četras stundas dienā, bet viens izdomā, ka pietiks ar desmit minūtēm, tad pilnīgi droši, ka viņš cerētos rezultātus nesasniegs, – ir pārliecināta Inita.

Tā kā mūzika ir darbs, kas nebeidzas, viņa spēlē akordeonu arī mājās. Cenšoties to darīt klusi un pieklājīgi, lai netraucētu kaimiņiem.

– Apskaužu cilvēkus, kuri, pārnākot mājās no darba, uzliek savu mīļāko kompaktdisku un tādējādi atpūšas. Man ikdienā apkārt skan tik daudz mūzikas, ka labākā atpūta ir klusums. Taču klusums arī ir mūzika. Manuprāt, mūziķim prieku no mūzikas reizēm nomāc tas, ka viņš neglābjami sāk analizēt skaņdarbu un izpildījumu, sadalot to pa sastāvdaļām. Tādējādi zūd pirmatnējais, bērnišķīgais prieks.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+