Mobilā versija
Brīdinājums +6.0°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
17. decembris, 2016
Drukāt

Profesore Vieda Skultāne pēta izsūtīto dzīvesstāstus

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Vieda Šellija Skultāne (publikācijās Vieda Skultāne)

Filmu “Melānijas hronika” nu jau noskatījušies daudzi Latvijas iedzīvotāji. Melānijas hroniku (grāmatā “Veļupes krastā”) uzrakstījusi Melānija Vanaga pati. Bet daudzas jo daudzas izsūtīto hronikas savulaik ir pierakstījusi pasaulē pazīstamā latviešu antropoloģe Bristoles universitātes emeritētā profesore un LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece VIEDA SKULTĀNE. Saruna par izsūtīto dzīvesstāstiem un citiem zinātnieces pētījumiem.

– Drīz dienas gaismu ieraudzīs jūsu jaunais pētījums “Latviešu, krievu un romu dzīves stāsti Latvijā”.

– Par romiem ir maz zināms, toties daudz stereotipu – ka ir slinki, zog. Viņi gan negrib, ka tiek dēvēti par romiem. Mēs esam čigāni, bet pirmām kārtām mēs esam cilvēki, viņi saka. Ar čigāniem daudz runājām par genocīdu nacistiskās Vācijas laikā. Latvijā iznīcināja pusi no šeit dzīvojošajiem čigāniem. Tas nozīmē, ka gandrīz katram čigānam tuvs rads ir nonāvēts. Tas ir līdzīgi kā latviešiem, kur ģimenēs ir pieredze par izsūtīšanu, apcietināšanu, nogalināšanu. Kara laikā daudz latviešu mēģināja čigānus glābt. Citādi bija Igaunijā, un tur nacisti iznīcināja 95% čigānu. Čigāniem nav memoriālu un pieminekļu genocīda upuriem, nav piemiņas dienu. Antropologi un vēsturnieki skaidro: tā esot tāpēc, ka čigāni visu laiku dzīvo tagadnē. Ir jautri, nerūpējas par nākotni, nedomā par pagātni. Izpētījām, ka tā tas nav. Viņiem nav statusa mūsu sabiedrībā un lielas teikšanas, izņemot dažus spilgtus izņēmumus kā dziedātājs Dzintars Čīča un vēl daži. Ceru, ka mūsu pētījums pievērsīs uzmanību čigānu stāvoklim Latvijā. Mēs esam dažādas tautas, bet mēs visi mīlam Latviju. Mums vajag saprast otra sāpes un atzīt tās kā mūsu pašu sāpes.

– Kas savulaik jūs pamudināja pētīt latviešu izsūtīto dzīves stāstus Latvijā un publicēt šos pētījumus monogrāfijās ārzemēs?

– Bija divi iemesli. Pirmais – manas ģimenes liktenis. Mans vectēvs Pirmā pasaules karā devās bēgļu gaitās uz Sibīriju, atgriezās 1921. gadā, kad manai mammai bija tikai daži mēneši, divi viņas brālīši ceļā bija miruši. Vectēvs Latvijā strauji kļuva turīgs un 1926. gadā Āgenskalnā uzbūvēja māju. Man ir fotogrāfija, kas uzņemta viņa mājas pagalmā. Tur stāv mana vectēva ģimene, tad guvernante Volgas vāciete, mājskolotāja manai mammai, auklīte, pavāri, vairāki puiši produktu piegādātāji. Kad skatījos uz to fotogrāfiju, sapratu, ka tā nav tikai fotogrāfija, tas ir kā paziņojums par to, kas mēs esam – no Sibīrijas atgriezāmies divi pieaugušie ar zīdaini, bet tagad mēs esam stipri, mums ir šie cilvēki, kas mūs atbalsta, mums ir zirgi, mums ir divi lieli suņi. Visi tie bija savesti sētā uz fotografēšanos. Kad padomju vara ienāca Latvijā, vectēvs bija izvedamo sarakstā. Tāpēc pārcēlās uz lauku mājām “Augštūja”, kur lieli meži. Bet vienā naktī viņš neiegāja mežā un tieši tonakt viņu un viņa četrpadsmitgadīgo dēlu Gunti apcietināja. Valmieras cietumā pusaudzim bija jāskatās, cik šausmīgi vectēvu (viņa tēvu) spīdzina. Vectēvs iedeva sargam zelta kabatas pulksteni, lai palaiž puiku mājās. Bet cietumā pārdzīvotais atstāja iespaidu uz Gunti Zariņu visu mūžu. Viņš vēlāk rakstīja romānus un bija viens no pirmajiem, kas brauca uz Latviju. 60. gados trimdas latvieši to uzskatīja par nodevību, bet viņš gribēja satikt Ojāru Vācieti un citus domubiedrus. Saprotams, Guntis bija izdevīgs varai, kas cerēja, ka varēs viņu izmantot vai nu par spiegu, vai padomju varas slavinātāju ārzemēs. Viņš to nedarīja un gāja bojā mīklainos apstākļos 38 gadu vecumā. Mana mamma uzauga ne tikai ar šo Gunti, savu brāli, bet bērnību pavadīja arī ar savas mammas māsas ģimeni, saviem brālēniem, vasarās ciemojās viņu mājās Koknesē. Kad 1940. gadā brālēnu Pēteri apcietināja, mana mamma gājusi uz čekas māju un situsi pie durvīm, lai viņu laiž iekšā pie brālēna. Pēteri Blesi izsūtīja uz Kazahstānu, jo bija piederējis studentu korporācijai. Mamma man par to un Latvijas laikiem daudz stāstīja, jo man pašai bija pusgads, kad ģimene 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Savu tēvu, kurš krita leģionā, neesmu redzējusi.

Otrs iemesls, kas mani noveda līdz latviešu izsūtīto dzīvesstāstiem, bija šāds. Kādu laiku Bristoles universitātē mācīju medicīnas studentus. Devos uz Indiju un Nepālu, kur pētīju garīgi slimo dziedniecību. Kad atbraucu uz Latviju un runāju ar ārstiem, biju ļoti pārsteigta, ka viņi tik daudz lieto terminu “neirastēnija”, kas Rietumos vairs nebija aktuāls. Un tā es 1992. gadā ieliku sludinājumu “Dienā” un vēl dažās avīzēs ar lūgumu, lai atsaucas cilvēki, kuri jūt, ka padomju laikmets un viņu pieredze ir sabojājuši viņu veselību, nervus. Saņēmu sešdesmit vēstules, dažas bija tik biezas kā grāmatas, dzirdēju, kā tās būkšķēdamas krīt pastkastē. No Bristoles universitātes dabūju pusgadu brīva laika un visus šos cilvēkus apciemoju. Man palīdzēja jauns puisis, kurš gribēja nopelnīt mazliet naudas. Un viņam bija veca automašīna “Volga”. Tā bija ļoti karsta vasara, apmetos Murjāņos, visriņķī dega meži, pletās dūmi. Tas padarīja manu darbu saspīlētu, domāju – viss var pazust, tie cilvēki var nomirt, man ir jādabū viņu liecības, cik vien ātri varu. Es nebiju nolēmusi pētīt izvešanu, taču tajā brīdī, kad šie dzīvesstāsti vēstulēs parādījās, man nebija izvēles. Vienalga, ko saka Anglijas institūcija, kas naudu deva citai izpētei, man šie latviešu izsūtīto dzīvesstāsti ir jāpēta! Un tā arī darīju.

Tolaik cilvēki nebija stāstījuši par savu pieredzi, viņi nedrīkstēja runāt, lai pasargātu bērnus. 1992. gadā, kad viņus uzrunāju, tas bija kā vulkāns. Runāt – tas šķita tik svarīgi. Vācija 60. gados atvainojās par holokaustu, par sešu miljonu cilvēku nogalināšanu. Bet Krievija nav to izdarījusi. Tāpēc vēl joprojām pāridarījumi sāp un atmiņās virpuļo. Vēl viens svarīgs moments. Padomju vara lietoja medicīnu un psihiatriju, lai apspiestu disidentus. Igaunijas un Lietuvas valstis ir publiski atvainojušās tiem disidentiem, kuri ir vēl dzīvi un savulaik bijuši ievietoti psihiatriskajās slimnīcās un ārstēti ar briesmīgām zālēm, lai kļūtu slimi. Bet Latvija to nav darījusi.

– Katra padomju represijās cietušā liktenis ir unikāls, bet vai viņu atmiņu stāstos ir kas vienojošs?

– Daudzi cilvēki izsūtījumā jutās ļoti vientuļi. Ja tu savu stāstu satin kopā ar tautasdziesmās, Bībelē, populāru rakstnieku darbos lasīto, tad samazini savu vientulības sajūtu. Dažos gadījumos tas bija pateikts arī vārdos: “Man trūka drosmes, bet tad es atcerējos Sprīdīti un gāju tālāk.” Ja cilvēkam ir izpostīta dzīve, viņš grib veidot stāstu, kur ir kāda likumsakarība, tad jūtas labāk. Kāds leģionārs stāstīja: kad atgriezies no lēģera, gājis pa Kokneses ceļu, ko tik ļoti labi pazinis. Viņš teica: “Tad tie koku zari sniedzās man pretim un mani apsveica.”

Lai gan, atgriežoties no izsūtījuma, Ziemeļsibīrijā daudziem klājās grūti, tomēr viņi stāsta, ka Dievs viņus pavadījis atceļā uz Latviju. Ļoti daudzi piemin likteni, tā sargājošo spēku. Bieži vien izsūtītie savos atmiņu stāstos pārveido laiku un telpu. Par ilgajiem gadiem nometnēs stāsta īsi, bet vešanu lopu vagonos uz Sibīriju – gari. Atmiņa nav hronoloģiska, tā pievēršas momentiem, kur kaut kas mainās vai kaut kas beidzas. Atmiņa nav kā dienasgrāmatas rakstīšana.

– Vai latviešu izsūtīto dzīvesstāsti atšķiras no citu izsūtīto tautu stāstiem?

– Pēdējā pētījumā veicām 60 intervijas ar krieviem, kuri dzīvo Latvijā. Mums ir priekšstats, ka krievi te sanākuši padomju laikā, kad ieplūdināja darbaspēku. Tas tā ir, bet ne tikai. Daudzi nākuši no Baltkrievijas, kur karā bija nodedzināts tūkstošiem sādžu un nebija iespējams dzīvot. Viena sieviete stāstīja, ka viņa piecu gadu vecumā kopā ar mammu kājām atnākušas no Pleskavas. Tātad apstākļi, kādos krievi te nonāca, ir dažādi. Krievu atmiņu stāstos nav pieminētas mājas, par tām speciāli jājautā, bet latvieši atceras skaistu bērnību, skaistas lauku mājas, dārzus, ziedus utt. Krievi savos stāstos vairāk skatās uz priekšu, latvieši vairāk stāsta par pagātni, bērnību. Krievu stāstos vairāk jūtama viņu pieķeršanās skolai, darbam. Tas nenozīmē, ka latviešiem nebūtu svarīga skološanās, bet tieši krievi tam dzīves stāstos pievērš lielāku uzmanību. Tas arī saskan ar padomju piecgades plānu, kad cilvēki vairāk bija vērsti uz nākotni. Dzīvesstāstos ļoti izvēršas etniskās vērtības un idejas par to, kas ir laba dzīve. Esmu mēģinājusi to saistīt ar divu ievērojamu 20. gs. morāles filozofu Alasdeira Makintaira un Čārlza Teilora idejām. Makintairs saka – iespējas dzīvot morālē saskaņotu dzīvi atkarīgas no mūsu sapratnes par pagātni un tradīciju. Teilors – ka mēs savu esamību, identitāti, morālo vērtību izveidojam ar to, ka mēs atklājam un pasakām, kas mums ir svarīgs. Piemēram, man ir svarīgi mani bērni, viņus pasargāt un izaudzināt. Man ir svarīga māksla. Man ir svarīgi palīdzēt tiem, kuri paši sev nespēj palīdzēt. Kad skatāmies uz latviešu un krievu dzīvesstāstiem, latviešu morālā attīstība sakrīt ar to, ko Makintairs saka. Un krievu attīstība ar to, ko Teilors domā. Bet tas nenozīmē, ka viens izslēdz otru. Biju gandarīta, kad to atklāju – latviešu un krievu dzīvesstāstus varam sasaistīt ar svarīgākajām vadlīnijām 20. gs. morālajā filozofijā.

 

Uzziņai:

Vieda Šellija Skultāne (publikācijās Vieda Skultāne) savu zinātnisko karjeru veidojusi Bristoles universitātē (UK), kur līdzās lekciju darbam veic starptautiskus pētījumus medicīnas antropoloģijā. Latviešu dzīvesstāstu pētījumiem veltītā monogrāfija “The Testimony of Lives. Narrative and Memory in Post Soviet Latvia” (1998) ilgu laiku bija vienīgā nopietnā šīs nozares pētījumam veltītā publikācija angļu valodā. Starptautiskajā akadēmiskajā vidē atzinīgi novērtēta arī Viedas Skultānes monogrāfija “Emphaty and Healing: Essays in Medical and Narrative Anthropology” (2011). Ar mutvārdu vēstures pētnieku grupu Latvijā sadarbojusies jau kopš 90. gadiem, gan piedaloties starptautisku konferenču organizēšanā, zinātnisko rakstu krājumu redkolēģijās, publikācijās, gan arī lauka pētījumos. Šie pētījumi palīdzējuši veidot izpratni par dzīvesstāstiem kā neizmantotu resursu vēstures un sabiedrības pētījumos Latvijā.

No 2013. gada vada projektu “Etniskā un naratīvā dažādība dzīvesstāstu konstrukcijās Latvijā”, LU Filozofijas un socioloģijas institūts (FSI).

(avots:www.dzivesstasts.lv)

 

Fragmenti no Viedas Skultānes pētījuma “Laika un telpas pieradināšana dzīvesstāstos”, no angļu valodas tulkojis Roberts Ķīlis.

 

“Kāda zemniece šādi atceras savu ceļojumu uz Sibīriju 1947. gada aprīlī: “Mēs lopu vagonos braucām 40 dienas un naktis. Naktī mūs apsargāja ar suņiem. Vagonos uz nārām mēs gulējām cieši cits pie cita kā siļķes. Man līdzi nebija nekā ēdama. Pa ceļam mums gan iedeva kaut ko ieēst. Taču dažkārt mēs iebraucām tādās Krievijas vietās, kur nebija ne maizes, ne ūdens. Bet vilciens stāv un nekust no vietas. Mēs tur bijām tikai sievietes. Jutām izsalkumu pirmo un otro dienu, bet trešajā mums gribējās vairs tikai dzert, taču arī dzeramā nebija. Un bija tikai aukstas naktis. Mēs mēdzām kasīt ar pirkstiem sarmu. Ne visas no mums sasniedza galamērķi. Mēs, vairāk pieredzējušās, izdzīvojām, bet tās jaunākās…”

 

“Tas bija 1950. gadā. Biļete bija par brīvu. Man bija arī nedaudz naudas. Mēs runājām latviski, jo visi bijām latvieši. Es krieviski nemācēju. Atveras nometnes vārti, un man saka, ka jāiet tur. Es eju uz kādu vagonu, bet manu biļeti tur nepieņem. Es eju uz otru, arī tur tas pats. Beidzot trešajā vagonā biļeti pieņēma. Es apsēžos tur un domāju: “Trakums, ko nu lai dara!” Vilciens sāk kustēties un tad apstājas. Atkal sakustas un apstājas. Es esmu viena pati, visas pārējās bija notiesātas vismaz uz desmit gadiem katra. Nevienai nebija tik īss termiņš kā man. Mani palaida vaļā pirmo. Tas tāpēc, ka manu vainu pierādīt nevarēja… Es valodu nepratu. Un tad es nodomāju: “Dievs! Dod man kādu pavadoni, kurš brauktu līdz Maskavai un Rīgai. Kad es nokļūšu Rīgā, es zināšu, kā tikt tālāk.” Es noteikti izskatījos briesmīgi. Pie manis pienāca divi jaunekļi – krievi, protams. Viņi uz mani tā paskatījās… Es sēdēju viena pati. Tas nebija lopu vagons, tas bija pasažieru vagons. Viņi apsēdās man pretī un sāka runāties. Es saku, ka nesaprotu, bet viņi neatstājās. Viens no viņiem bija bijis Rīgā vācu laikā un zināja dažus vārdus latviski. Tā viņš saka vienu vārdu latviski, otru krieviski. Tā mēs divās nedēļās tikām līdz Maskavai. Uz Komsomoļsku mēs braucām 40 dienas un naktis, bet atpakaļ uz Maskavu es tiku 12 dienās. Maskavā jaunekļi man parādīja Rīgas vilcienu. Dievs bija uzklausījis manas lūgšanas.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+