Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. augusts, 2015
Drukāt

Izcils ceļojums keramikas attīstībā Latvijā

Foto - Baiba PriedīteFoto - Baiba Priedīte

Vai keramika ir māksla vai amatniecība, par to katrs var spriest Rotko centrā izstādē "Ķīpsalas keramika".

Tikai 20. gadsimta sākumā mēs varam sākt runāt par podniecības transformēšanās procesu, kad tiek pamanīts un vēlāk, nacionālā romantisma uzplūdu brīdī, producēts pirmatnējais nacionālās lietišķi dekoratīvās podniecības tēls Vidzemē, balstoties uz Jēkaba Drandas (1853 – 1915) krāsaino angobu tehnikā apgleznotajiem šķīvjiem, kā arī Latgalē, kur nacionālo, sociālo, finansiālo vai kādu citu iemeslu dēļ 20. gadsimta 20. – 30. gados strauji uzplauka dekoratīvā “tradicionālā” podniecība, kuras attīstību toreiz stūrēja plastisko rotājumu meistars Andrejs Paulāns (1896 – 1973) un grafisko rotājumu meistars Polikarps Vilcāns (1894 – 1969).

Keramika ir māksla vai amatniecība? Šis ir viens no svarīgiem jautājumiem, uz kuru atbildi meklē Ķīpsalas keramiķe Silvija Šmidkena, veidojot izcilu dienasgrāmatu daudzu gadu garumā, kura dienas gaismu ierauga kā izdevums “Mūsu Ķīpsala”, kas ir paralēls projekts mākslas vēsturnieka un keramiķa Valentīna Petjo kūrētajai izstādei “Ķīpsalas keramika”.

Silvijas Šmidkenas sarunu biedri nesteidzas apgalvot nedz to, ka keramika ir māksla, nedz arī to, ka tā ir amatniecība. Ar savām dziļajām, sazarotajām un garajām tradīcijām keramika, kas mūsdienu izpratnē tomēr ir viens no mākslas medijiem, stipri ieķērusies senajās amatniecības, proti, podniecības, saknēs, tomēr šodienas acīm, lasot grāmatu un skatoties Rotko centrā izstādīto Ķīpsalas keramikas mākslinieču Ineses Āboliņas, Skaidrītes Cihovskas, Violetas Jātnieces, Izabellas Krolles, Kornēlijas Ozoliņas un Silvijas Šmidkenas veikumu, varam droši apgalvot, ka keramikas pārejas posms no amatniecības uz mākslu 70 gadu griezumā ir bijis būtisks pavērsiens keramikas domāšanā un izpausmēs.

Ķīpsalas keramika – 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslas un kultūras fenomens, kas veidojis vairākas keramiķu paaudzes un ļāvis nostiprināties latviešu tradīcijām keramikā, kā arī tapt laikmetīgajai keramikai Latvijā. Tas ir tilts, kas savienoja tradicionālo un profesionālo keramiku, no abām paņemot labāko, un šo tiltu būvējuši cilvēki, mākslinieki.

Pagājuša gadsimta 70. un 80. gados no Ķīpsalas nākušie keramiķi nepārtraukti lika skanēt Latvijas vārdam Eiropā – viņi saņēma godalgas un apbalvojumus starptautiskajās izstādēs, kā arī piedalījās simpozijos un citos pasākumos. Kopš sākotnes Ķīpsalas keramikas darbnīcās ir strādājuši vairāk nekā četrdesmit keramiķi, tostarp arī pasaules slavu guvušais, Daugavpilī dzimušais keramiķis Pēteris Martinsons (1931 – 2013), un katrs no viņiem lielākā vai mazākā mērā padomju laikā, nosacītā informatīvā vakuuma apstākļos, pats radīja profesionālās keramikas mākslas tēlu Latvijā, kas beigās izveidojās par visnotaļ konkurētspējīgu parādību.

Rotko centrā izstādē, kas skatāma līdz 15. septembrim, piedalās mūsu zelta laikmeta mākslinieces – Inese Āboliņa, Skaidrīte Cihovska, Violeta Jātniece, Izabella Krolle, Kornēlija Ozoliņa un Silvija Šmidkena.

Ekspozīciju ievada Violetas Jātnieces dārza keramikas grupa ar cepuru un kleitu parādi, kurai līdzās ir Daugavpilī dzimušās keramiķes Izabellas Krolles keramikas grupas, ļaujot sajust formu plastiku, nosacītību un duālo tēlu saspēles brīnumu.

Ekspozīciju turpina Ineses Āboliņas kaķi un vāzes, kas vienā mirklī savā formas plastikas rokraksta līdzībā saplūst, taču kontrastē dinamikā un proporcijās.

Sava veida izstādes akcentu veido neskaitāmie krupji, kurus radījusi Kornēlija Ozoliņa, ļaujot viegli paironizēt par to, vai, krupi noskūpstot, tas pārvērtīsies par princi, vai varde par princesi un, austrumu kultūrā skatoties, vai no tā būs vairāk naudas kabatā.

Ar formu tīrību un īpaši atšķirīgu rokrakstu, tverot un sintezējot dabas formas, izceļas Silvijas Šmidkenas keramikas grupas.

Nosakot keramikas kā lietišķās mākslas priekšmetu lomu un nozīmi visos laikos, ir likumsakarīga izstādes kuratora izvēle parādīt Skaidrītes Cihovskas dažādos un spožās glazūrās un lakoniskās formās izsvērtos traukus, ļaujot atcerēties laikus, kad goda vietā bija servīze, māla tējkanna, krūzītes un paplātes.

Izstāde ir izcils ceļojums keramikas attīstībā Latvijā, kas līdzās ar tūlīt startējošo 3. starptautisko keramikas simpoziju “Ceramic Laboratory”, šķiet, saaugs tik dabiski, ka par to runās, to atcerēsies, un izstāde veidos lielisku atgriezenisko saiti starp atsevišķiem darbiem, kas jau pabijuši izstādēs ārvalstīs, atgriezušies atkal, nu jau kataloga veidā, kas izdots un pavada izstādi un veido izstādes vēsturi.

Vai keramika ir māksla vai amatniecība, katrs var pats sev atbildēt, apmeklējot Daugavpils Marka Rotko mākslas centru un izbaudot izstādi “Ķīpsalas keramika”. Pat ja atbilde uzreiz neatausīs, par to nav jāuztraucas, to jau ir vērtējis laiks un vērtēs vēl turpmāk, kamēr pastāvēs keramika Latvijā un pasaulē.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+