Latvijā
Sabiedrība

Dārga maksa par augstiem sasniegumiem. Izdegšanas sindroms: kā atpazīt un ko darīt?8

Arvien straujāks temps, arvien spraigāks un saspriegtāks dzīves ritms – šķiet, tās ir galvenās šā laika zīmes. Darbs darbu dzen, ne tikai diena un nedēļa, bet nu jau arī mēnesis un pat gads ir par īsu, lai visu iecerēto varētu secīgi un bez steigas pagūt. Mēs nogurstam, apjūkam un vairs nesaprotam, ko iesākt ar diendienā risināmo problēmu gūzmu neatkarīgi no tā, vai problēmas rada trūkums vai pārticība, piespiedu bezdarbs vai nesaprātīga pārstrādāšanās. Kā nepārkāpt sarkano līniju? Un ko darīt, ja ir iestājies tas, ko speciālisti sauc par izdegšanas sindromu?

Sākšu ar atzīšanos. Brīdī, kad biju nodevusies darbam, darbam, darbam, pieķerot klāt arī sestdienas un reizēm pat svētdienas, kādā pirmdienas pēcpusdienā jauki puiši baltos halātos iznesa mani no redakcijas un aizgādāja taisnā ceļā uz slimnīcu. Laimīgā kārtā man pietika ar piecām stundām dziļa miega uzņemšanas nodaļā. Vakarā ārsts, labs mūsu ģimenes draugs, nododot mani vīra gādībā, domīgi pasmaidīja: – Meža kapi ir pilni ar neaizstājamiem darbiniekiem. Bet tā pa īstam neaizstājama tu esi tikai un vienīgi savai ģimenei…

Dārga maksa par augstiem sasniegumiem 

Pirmais emocionālu izsīkumu un nespēku kā nopietnu problēmu identificēja un sāka pētīt amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergs. 1974. gadā viņš publicēja rakstu, kur to nosauca par izdegšanas sindromu. 1980. gadā nāca klajā viņa grāmata “Burn Out: The High Cost of High Achievement. What it is and how to survive it” (Izdegšana: dārga maksa par augstiem sasniegumiem. Kas tas ir un kā to pārdzīvot?). Par šo pētījumu Amerikas Psihologu biedrība 1999. gadā piešķīra viņam Zelta medaļu par mūža ieguldījumu praktiskajā psiholoģijā.

Vēlāk psihologs Džordžs Grīnbergs noteica piecus izdegšanas sindroma attīstības etapus: cilvēks ir apmierināts ar savu darbu, taču saspriegtais darba ritms arvien vairāk pazemina viņa enerģijas līmeni; sāk parādīties miega problēmas, zūd prieks un interese; kļūst arvien grūtāk koncentrēties, arvien ilgāku laku aizņem ierasto uzdevumu veikšana, tāpēc darba diena ievelkas, nereti nākas strādāt arī brīvdienās; nemitīgs pārgurums mazina organisma pretošanās spēju, cilvēks bieži saaukstējas, kļūst nīgrs, kašķīgs, neiecietīgs; emocionāla nestabilitāte, darba spēju zudums un hronisku slimību saasināšanās liecina par izdegšanas sindroma piekto stadiju. Tas tad nu ir pēdējais brīdis doties pie speciālista, citādi sindroms var pāraugt depresijā.

Kad mēģinu noskaidrot, cik procentu Latvijas iedzīvotāju cieš no izdegšanas sindroma, izrādās, ka šādu datu mums nav. Kad zinātnieki vai ārsti runā par izdegšanu, viņi saka: tā ir nopietna problēma, kas skar daudzus. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī ārzemēs nekur nav veiktas visas sabiedrības aptaujas. Statistika atspoguļo tikai stāvokli konkrētās profesijās, kas tiek klasificētas kā galvenās riska grupas: skolotāji, ārsti, medmāsas, palīdzošo profesiju pārstāvji. Tie, kam ikdienā jāapslāpē savas emocijas, un tie, kam darbā svarīga ir empātija. Ir pierādīts – jo lielāka kādam piemīt empātijas spēja, jo lielāks ir risks izdegt. Viens no šā sindroma simptomiem ir norobežošanās: lai izvairītos no sāpēm, ko izraisa līdzjūtība, cilvēks pārliecina sevi, ka tā nav viņa problēma.

Taču spēku izsīkums var sakņoties ne tikai pastāvīgā kontaktā ar sarežģītu kontingentu, to var izraisīt vienveidīga, monotona darbība, nesamērīgi liels darba uzdevumu apjoms un saspiesti termiņi, nepietiekams novērtējums – gan emocionāls, gan materiāls, arī nepelnīta kritika, neskaidri formulēti darba uzdevumi, sajūta, ka neesi īsti vajadzīgs un neredzi izaugsmes iespēju. Tomēr arī tas vēl nav viss. Izdegšanas sindroms var piemeklēt arī mājsaimnieces vai jaunās māmiņas, kā arī radošu profesiju pārstāvjus. Visiem šiem gadījumiem kopīgs ir pārgurums, nomāktība un intereses zudums par visu. Vai gandrīz visu.

Un te nu es nonāku pie negaidīta secinājuma. Patiesībā Latvijā ar šā sindroma sekām mēs saskaramies ik uz soļa – sabiedriskajā transportā, veikalos, skolās, valsts iestādēs, privātos kantoros, uz ielas un kur nu vēl anonīmos portālu komentāros… Brīžiem šķiet, ka dzīvojam izdegušā valstī. Nu labi, gandrīz izdegušā.

Ko par to domā mediķi un psihoterapeiti? 

Liene Zemzare, sertificēta garīgās veselības aprūpes māsa, sociālās aprūpes centra “Lode” virsmāsa: “1998. gadā dr. Vilmars Šaufeli no Nīderlandes nosauca 130 simptomu, kas raksturīgi izdegšanas sindromam. Galvenie ir: ilgs nogurums – fizisks un emocionāls; miega traucējumi – vakaros grūti aizmigt, no rīta grūti piecelties, cilvēks jūtas neizgulējies. Motivācijas trūkums – nekas nešķiet nozīmīgs, pat tas, kas iepriekš dzīvē bijis ļoti svarīgs. Neapmierinātība, ātra aizkaitināmība un personai agrāk neraksturīgs cinisms. Vēl viena raksturīga iezīme – domas par darbu un darba problēmu risināšana ārpus darba laika. Ar laiku zūd gandarījums gan par darbu, gan privāto dzīvi, nekas vairs nesagādā prieku. Sekundāras šāda stāvokļa izpausmes – tiek nomākta imūnsistēma un parādās saaukstēšanās slimības un infekcijas, biežas galvassāpes, sāp pleci, mugura, rokas, saasinās čūlas slimības, svārstās asinsspiediens. Parasti tieši šie simptomi liek cilvēkam beidzot griezties pie ārsta. Izdegšanas sindromam ir diagnozes kods, taču ģimenes ārsti to reti nosaka kā diagnozi. Visbiežāk tiek noteiktas diagnozes somatiskajām izpausmēm, pacients tiek izmeklēts, bet funkcionālu atradņu bieži vien nav. Un tad spriedums ir, kā tautā saka: “tas no nerviem”.”

Jautāta, kāpēc daudzi cilvēki laikus nedodas pie ārsta, Liene Zemzare saka:

“Parastais aizbildinājums ir laika trūkums, tomēr pieļauju, ka daudziem ir vienkārši kauns. Tā ir sociālā stigma vēl no padomju laikiem, kad psihiskās slimības tika uzskatītas par apkaunojošām. Tāpat arī bailes izskatīties vājam un slimam vadības un kolēģu priekšā, bailes zaudēt darbu. Taču izdegšanas sindroms sākumā nav nopietna psihiska slimība, kā ārstēšanā būtu nepieciešama stacionēšana vai stipras zāles. Turklāt mūsdienās ir pieejami ne tikai psihiatri, bet arī psihologi, psihoterapeiti, smilšu, mūzikas un dejas terapija, dažādas jogas. Galvenais ir neatstāt nepamanītus pirmos simptomus, lai izdegšanas sindroms nepārvēršas depresijā, kas jau ir nopietna slimība.”

Juris Batņa, ārsts psihiatrs, psihoterapeits un pirtnieks: “Vairāk nekā trīsdesmit gadus pētīju šo tematu, regulāri lasu par to lekcijas. Pirms lekcijas parasti lūdzu pacelt roku tos, kam šķiet, ka viņam varētu būt izdegšanas sindroms. Paceļas tikai dažas rokas. Kad pēc lekcijas vēlreiz lūdzu pacelt roku, paceļ gandrīz visi. Stress darbā, kas ir galvenais izdegšanas iemesls, Latvijā ir ļoti izplatīts. Kas pie mums strādā daudz un smagi? Tie, kas palikuši. Ja medmāsa, kam ir divi bērni un kam vīrs nemaksā alimentus, strādā Gaiļezerā, ar iztikšanu viņai ir kā ir, bet, ja viņa strādā slimnīcā Norvēģijā, tad ne tikai pietiek, bet vēl var palīdzēt Latvijā palikušajiem vecākiem. Pie mums ir krasa sabiedrības noslāņošanās, vairāk nekā puse dzīvo uz nabadzības robežas, kas, protams, vairo distresu.”

Maza atkāpe tiem, kam nav zināms termins “distress”. Ir deviņas tā sauktās bāzes emocijas jeb afekti, no kuriem pozitīvi ir tikai divi: prieks un interese, seši afekti ir negatīvi: bailes, dusmas, psiholoģiskas ciešanas jeb distress, kauns, riebums, nicinājums; devītais afekts – izbrīns – var būt gan pozitīvs, gan negatīvs.

“Ja zūd prieks un interese, iestājas izsīkums, emocionāla izdegšana, fizisks pārgurums,” iesākto domu turpina Juris Batņa. “Pie psihoterapeita visbiežāk nāk pēc ģimenes ārsta, kardiologa vai neirologa ieteikuma. Veģetatīvā distonija, psihosomatiskas sāpes, ilgstošs nespēks, kam nav organiska pamata. Protams, ir arī tādi ģimenes ārsti, kas iesaka padzert vitamīnus un aizbraukt atvaļinājumā. Jo ar ko strādā psihologs, psihiatrs, psihoterapeits? Ar netveramo, ar psihi jeb tulkojumā no grieķu valodas – dvēseli. Bet mums medicīnā nav dvēseles jēdziena. Gluži tāpat kā nav enerģijas jēdziena. Ko dvēselei var palīdzēt ārsts, kas cilvēku redz tikai kā biomehānisku būtni? Un ko sev var palīdzēt cilvēks, kas paļaujas tikai uz pieciem miesas jutekļiem? Viņš skrien kā vāvere ritenī, jo materiālajā pasaulē ir jābūt veiksminiekam. Vajag jaunu mašīnu, jaunu māju. Bet mašīna jau pēc trim mēnešiem vairs nav jauna. Patiesībā materiālajā pasaulē tu īsti laimīgs nemaz nevari būt. Jo nauda un mehāniskas baudas nesniedz sāta sajūtu. Bet, kad tu saproti, ka esi nevis ķermenis, kam ir prāts un varbūt arī dvēsele, bet tu esi dvēsele, kam ir prāts un ķermenis, dzīve kardināli mainās. Kolīdz sāc uzlūkot dzīvi no mūžības viedokļa, daudzi stresa izraisītāji vairs nešķiet nozīmīgi.”

Ko darīt preventīvi? 

Viens no galvenajiem izdegšanas iemesliem ir darba devēju neprasme precīzi formulēt darba uzdevumus, kā arī nevēlēšanās motivēt un novērtēt savus darbiniekus. Apliecinājumu tam varam redzēt ik uz soļa. Taču ir arī pozitīvi piemēri. Sazinājos ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, kur man ieteica vairākus uzņēmumus, starp tiem “LMT” kā atbildīgu darba devēju.

Elita Jasenoviča, “LMT” biznesa klientu centra “Ropaži” vadītāja: “Strādāju uzņēmumā jau vairāk nekā divdesmit gadus. Esmu struktūrvienībā, kur ik dienu jāsaskaras ar klientu emocijām. Ja klientam biznesā sokas, viņš atnāk pie mums pozitīvā noskaņojumā, un ar tādu cilvēku ir viegli runāt. Ja biznesā klājas grūti, arī saruna var būt sarežģīta. Uzņēmuma vadība saprot izdegšanas riskus, tāpēc rūpējas par darbinieku labsajūtu. Mums ir ļoti laba apdrošināšanas polise, kas sedz arī sporta zāles apmeklējumus. Mūsu ēkas pirmā stāva zālē trīs reizes nedēļā var pēc darba iet kopā ar kolēģiem vingrot. Regulāri tiek rīkoti kursi un lekcijas gan vadītājiem, gan darbiniekiem, kas palīdz saprast, kā tikt galā ar stresu, kā strukturēt un sadalīt darba apjomu, kā un kāpēc mainīt attieksmi pret darba uzdevumiem, nebūt par ielāpu visiem caurumiem. Nesen bija lekcija par veģetatīvo distoniju un depresiju – kā atpazīt to sevī un kolēģos un kāpēc nekavējoties būtu jādodas pie ārsta. Jau minēju, ka lielāko daļu medicīnas pakalpojumu sedz mūsu apdrošināšana. Savukārt par tiem ārstniecības pakalpojumiem, kas nav iekļauti polisē, darbinieks var rakstīt iesniegumu uzņēmuma vadībai, ko tad izskata un sedz no īpaši tam paredzēta fonda. Varu teikt, ka rūpes par darbinieku veselību mums tiešām ir visaugstākajā līmenī. Katrā nodaļā ir atpūtas telpas, kur bez maksas var iedzert dažādu veidu kafiju, tēju vai minerālūdeni, atvilkt elpu, sakārtot domas. Arī darba vide ir pārdomāta – apgaismojums, biroja mēbeles, mikroklimats – viss ir tāds, lai darbinieki justos ērti, vasarā nebūtu jācieš no karstuma, bet rudenī nenāktos salt. Spēku atgūšanai ļoti svarīgs ir arī atvaļinājums. Protams, ar varu neviens netiek dzīts, tomēr visi tiek mudināti regulāri doties atvaļinājumā, lai atslēgtos no domām par darbu un uzkrātu enerģiju. Tomēr ar visu to arī pie mums ir bijuši izdegšanas gadījumi, tāpēc pēdējo piecu gadu laikā vadība ir pārskatījusi vienlaikus veicamo funkciju skaitu un to sakārtojusi, ieviešot jaunas darba metodes, lai novērstu vai vismaz mazinātu izdegšanas iespēju. Taču arī katram pašam ir jārūpējas par savu veselību un labsajūtu, jo, mainot attieksmi pret notiekošo un dzīvojot veselīgi, varam mazināt ikdienas stresu un tā negatīvo ietekmi.”

Pēdējais teikums man šķiet īpaši svarīgs. Tāpēc nākamais jautājums: kas jādara, lai nepieļautu izdegšanu? 

Liene Zemzare: “Kolīdz jūt pirmos izdegšanas simptomus, vajag parunāties ar draugiem, iziet sabiedrībā, atrast nodarbošanos vai aizraušanos, kas nav saistīta ar darbu, lai tiktu ārā no trakā vāveres riteņa. Un, protams, vajag izgulēties. Izslēgt telefonu, jo tad, ja vien cilvēks nav mediķis “mājas dežūrā”, nekas traks nenotiks. Iztikt kādu dienu bez televīzijas vai interneta, jo masu medijos dominē trauksmainas un negatīvas ziņas, kas dažreiz pat nomāc vēlmi dzīvot. Ja nevar citādi, jāņem atvaļinājums vai darba nespējas lapa.”

Uz jautājumu, kā Liene, kam diendienā jāpalīdz veciem un psihiski slimiem cilvēkiem, aizsargā pati sevi, viņa smaidot atbild: “Man ir paveicies, jo vīrs mani ir atvedis no pilsētas uz dziļiem laukiem. Te ir vide, kas man patīk un kurā jūtos ļoti labi. Mežmalā staigā stirnas un aļņi, reizēm no Igaunijas atklīst kāds lācis. Kūtiņā mums ir mājputni un kazas. Darbs saimniecībā ar mājlopiem prasa fizisku spēku, disciplīnu un reizēm piespiešanos, bet gandarījums un prieks, kad atskrien kazlēni vai šķiļas cālēni, ir naudas izteiksmē neizmērāms. Tāda kā dzīvnieku terapija. Cilvēki pārvērtē komforta svarīgumu dzīvē. Man ūdens ir akā, nevis tek pa krānu, un siltums plūst no malkas plīts, nevis no centrālapkures caurulēm, bet tas man netraucē būt laimīgai.”

Jurim Batņam ir savs pieredzes stāsts: “Man savulaik nedēļā bija četrdesmit kontaktstundu ar pacientiem, līdztekus tam es docēju vairākās augstskolās, tad vēl semināri un konferences. Biju uz izdegšanas robežas. Un tad 2004. gadā aizgāja mans tēvs un es tā nopietni pārvērtēju savu dzīvi. Zārkam bagāžas nodalījuma nav. Ko tev līdz tituli, grādi, audzēkņu skaits, ja tu nespēj būt laimīgs un radošs? Un tad es atklāju pirti kā lielisku distresa jeb sliktā stresa mazināšanas veidu. Kas ir galvenais, par ko sūdzas mani klienti? Sūdzas, ka trūkst laika. Taču patiesībā viņiem trūkst enerģijas. Ja enerģijas ir daudz, cilvēks arī padarīt var daudz, turklāt īsā laikā. Ja enerģija izsīkusi, arī ilgā laikā viņš neko jēdzīgu neizdarīs. Bet mums oficiālajā medicīnā nav koncepcijas par enerģiju. Vai ārsts, kas cilvēku redz kā biomehānisku vienību, var sniegt adekvātu palīdzību? Nē! Jo cēloni viņš meklē rupjā matērijā, nevis tur, kur tas jāmeklē.”

Un nu Juris stāsta par pirts rituāliem un to, ka latvieši ir vienīgā tauta, kas pirtī aicina Dievu: “Pirtnieks strādā ne tikai ar ķermeni, bet arī ar dvēseli un veli. Atbrauc pie manis cilvēks, kam prāts nodarbināts ar sarežģījumiem biznesā, sadzīves problēmām, nesaskaņām ģimenē, visu. Viņa smadzenes darbojas betas režīmā, kam svārstību frekvence ir 15 līdz 35 herci sekundē. Pirtī viņa smadzenes pārslēdzas vismaz uz alfas režīmu, kam ir 8 līdz 15 herci. Tas ir viegli meditatīvs stāvoklis, līdzīgs nomoda sapnim. Taču ir arī tādi pirts rituāli, kuru iedarbībā iespējams sasniegt tētas režīmu. Tie jau ir 4 līdz 8 herci – dziļi meditatīvs stāvoklis. Ideālā frekvence ir robeža starp alfu un tētu – septiņi līdz astoņi herci – kā brīdī, kad cilvēks laižas miegā vai mostas no miega. Šai režīmā var palīdzēt paraudzīties uz daudzām problēmām no cita skatpunkta. Mainīt attieksmi. Svarīga ir nevis situācija, bet tas, kā tu uz to reaģē. Jā, dzīve mūs ievaino, taču galvenais ir pašiem sevi neievainot. Ja ir rēta, ļauj tai aizvilkties, neplēs ik pa brīdim tās kreveles nost!”

Nobeiguma vietā 

Tātad svarīgi ir saprast, kas mēs esam un kāpēc. Un tad atbrīvoties no smagā pienākuma justies laimīgam ārējā pasaulē, kur laimi nodrošina ārēji fakti, ārēji apstākļi, ārēji notikumi, nevis iekšējais gribas avots mūsu pašu sirdī. Diennakts ritumā ir divi ļoti svarīgi brīži – no rīta, kad mostamies, un vakarā, pirms laižamies miegā. Šajā laikā esam atvērti un viegli suģestējami. Tāpēc liela nozīme ir tam, ar kādām domām un sajūtām iemiegam un pamostamies. Iztēle ir spēcīgs instruments. Gluži tāpat kā doma un lūgsna. Tad liksim tās lietā un kļūsim paši par tām pārmaiņām, kādas gribam redzēt šai pasaulē!

LA.lv