Kultūra
Teātris un kino

Jaunais režisors Matīss Kaža: Ir jākrīt uz nerviem pelēkajiem! 16


Matīss Kaža ar filmas galveno varoni Nikiju
Matīss Kaža ar filmas galveno varoni Nikiju
Matīss Kaža ar filmas galveno varoni Nikiju

Jaunais režisors Matīss Kaža, kad tik tikko bija uzsācis studijas vienā no ASV labākajām kino skolām, nejauši satika Ņujorkas teātru biedu Nikiju Kokrenu – 78 gadus vecu kundzi, kura gadā noskatās aptuveni 500 teātra izrādes, turklāt bez maksas. Pēc šīs nejaušās satikšanās tapusi filma “Vienu biļeti, lūdzu!”, kuru atkal būs iespēja noskatīties Latvijas Filmu maratonā 4. maijā. Filma jau ieguvusi “New Doc” konkursa programmas balvu par labāko debijas dokumentālo filmu “Tempo” dokumentālā kino festivālā Stokholmā.

“Nē, es neesmu vienmēr zinājis, ka būšu kino režisors. Un negribu arī apgalvot, ka tā būs mana profesija līdz mūža galam. Mēs vairs nedzīvojam 19. gadsimtā, kad cilvēks apguva kādu arodu un tad šajā profesijā arī strādāja līdz mūža galam,” tā par savu šābrīža nodarbošanos izsakās 21 gadu vecais Matīss Kaža. Jaunā kinorežisora karjeras aizsākumi, ja tā var teikt, meklējami jau agrā bērnībā – Matīsa mamma ir kinorežisore Una Celma. “Pusaudža gados bieži atrados dažādu filmu uzņemšanas laukumos. Filmējos otrā plāna lomā bērnu filmā “Kur pazudis Elvis?” Līdz ar to filmu uzņemšanas procesu iepazinu jau kopš mazotnes, sapratu, ka man tas patīk un laikam arī padodas. Tomēr es nedomāju, ka manu pievēršanos kinoindustrijai pamato tas, ka mani vecāki ir ar to saistīti. Es pats jau kopš septiņu gadu vecuma katru nedēļu mērķtiecīgi gāju uz kino, vilku vecākus līdzi arī uz tādām filmām, kuras viņi nemaz negribēja skatīties. Es pastāvīgi pētīju kinoteātru repertuāru un biju ģimenes iknedēļas kino programmas kurators. Tā kaite lēnām pielipa.” Pavisam agrā bērnībā Matīss sapņojis par tramvaja vai trolejbusa vadītāja karjeru – tur pie vainas bija daudzie izbraucieni pa visām Rīgas sabiedriskā transporta līnijām kopā ar vectēvu.

“Studēt Ņujorkas universitātes Tiša Mākslas skolā izvēlējos tāpēc, ka šī universitāte piedāvāja visdāsnāko stipendiju. Protams, arī pēc reitingiem tā bija viena no labākajām – pašlaik Tiša skola ir pasaules kino skolu topa trijniekā. Pilsētai arī bija liela nozīme, es nāku no urbānas vides, tāpēc iedzīvoties Ņujorkā man nebija nekādu problēmu. Turklāt kultūras iespējas te ir nebeidzamas.” Matīss stāsta, ka bez stipendijas, kura sedz 90% no studiju izdevumu kopsummas, mācīties ASV nebūtu iespējams, jo “studijas Ņujorkas universitātē maksā 75 tūkstošus ASV dolāru gadā, un to ģimene nevarētu atļauties”.

Dzīve Ņujorkā mēdz nogurdināt – visapkārt augstceltnes, koridorveida ielas, trūkst plašuma – gluži kā labirintā. Bet Matīss nenoliedz, ka tā ir viena no iedvesmojošākajām vietām pasaulē: “Ņujorka nav Amerika, tas ir pavisam kas cits. Te ir visdažādāko etnisko piederību cilvēki, tas ir pasaules kultūras centrs. Mani visvairāk iedvesmo tieši plašās kultūras pasākumu iespējas. Cenšos katru vakaru pēc studiju nodarbībām aiziet uz kādu izrādi, filmu vai apmeklēt izglītojošu pasākumu. Visvairāk priecē pasaules labāko teātru viesizrādes, kuras notiek, piemēram, Bruklinas Mūzikas akadēmijas zālēs. Cilvēki ir dažādi. Amerikāņu domāšanas veids būtiski atšķiras no manējā, dažbrīd nekādi nespēju rast ar viņiem kopīgu valodu. Maniem amerikāņu istabas biedriem, kuri nāk no priekšpilsētām, patīk laiski gulšņāt mājās, un viņi ir pieraduši, ka visu pienes klāt un pašus visur aizved ar mašīnu. Viņi kultūras pasākumus apmeklē reti, un man ir ļoti grūti viņus pierunāt doties uz kino vai teātri. Allaž kāds attaisnojums: eseja, mājasdarbs, pārāk vēls, pārāk agrs, jūtas slimiņi, pārāk dārgi un tā tālāk.”

Protams, ne visi Ņujorkā sastaptie cilvēki ir tik laiski kā Matīsa istabas biedri – te sākās Matīsa filmas galvenās varones Nikijas uznāciens: “Nikiju es satiku pirmajā teātra izrādē, ko noskatījos Ņujorkā. Man blakus apsēdās šī kundze, apkrāvusies ar divām kulēm un balto “Actor’s Equity” cepurīti galvā, un sāka uzdot dažādus jautājumus. Tad viņa mani uzaicināja noskatīties vēl kādu izrādi. Tā mēs kopīgi vienā sezonā noskatījāmies ap 50 Ņujorkas teātru izrādes. Lielākoties šīs izrādes bija nekvalitatīvas. Amerikāņiem ir nedaudz citāda teātra jušana nekā mums, eiropiešiem, un nezinu, vai viņu priekšstatiem par to, kas ir labs teātris, varu piekrist. Tomēr Nikijai patīk, pat ļoti. Pamazām sāku saprast metodes, ar kurām viņa iegūst brīvbiļetes, un ar laiku viņa man uzticēja stāstu par savu dzīvi. Arī internetā palasīju teātra darbinieku viedokli par viņu kā Ņujorkas teātru biedu. Sapratu, ka tas ir kino – viņas uzvedība, pārdomas par teātri un mākslu, dzīvesstāsts. Tā aizsākās darbs pie filmas.” Filma tika veidota apmēram gadu, ceļā saskaroties ar dažādiem pārbaudījumiem: “Mums lielas problēmas sagādāja tieši filmēšana teātros. Reti kurš Ņujorkas teātris bija gatavs sadarboties, tāpēc Nikijas portretu un reakcijas uz izrādēs notiekošo operators Aleksandrs Grebņevs filmēja ar slēpto kameru. Nebija atļauts uzņemt skatuvi, jo teātru arodbiedrību likumdošana to aizliedz. Nācās rast risinājumu – kopā ar filmas režisora asistentu Deividu Šerkeru izdomājām, ka tie varētu būt teatrāli inscenējumi. Tos uzfilmējām Latvijā ar vietējo teātru aktieriem. Pats biju pārsteigts, cik organiski tie saplūda ar Ņujorkas teātriem. Latvijā skatītājiem šo aktieru sejas ir pazīstamas, tādēļ varētu zust ticamības elements, taču ārzemēs ar to nav nekādu problēmu.”

Jāpiemin, ka Matīsam bija krietni jāpiepūlas, lai pierunātu Nikiju filmēties: “Viņa uzskatīja, ka nav tā vērta, lai par viņu veidotu filmu. Tomēr es viņu pielauzu, sākotnēji sakot, ka filma man jāveido studiju vajadzībām. Viss stāsts neietilpa 15 minūtēs, tāpēc tapa pilnmetrāžas dokumentālā filma. Filmu noteikti parādīsim arī Ņujorkā, cits jautājums – vai tā nonāks kinoteātru repertuāros. Visticamāk, Ņujorkas pirmizrādi tā varētu piedzīvot kādā festivālā, jo dokumentālās filmas kinoteātros te parādās gandrīz tikpat reti, cik Latvijā. Nedomāju, ka filma palīdzēs man izsisties ASV, kur kino tirgus ir ļoti piesātināts. Tomēr Eiropā, konkrētāk, Zviedrijā un Latvijā, domāju, ka jā. Man šī ir ļoti vērtīga pieredze, un tas ir pats galvenais. Pārējo rādīs laiks un filmas panākumi pasaulē. Cerams, ka filma skatītājiem liks domāt par būtiskiem jautājumiem, meklēt atbildes uz savas dzīves problēmām. Man pašam tā ir filma par cilvēka un mākslas attiecībām, par dzīves meklējumiem mākslā. Varbūt dzīvot tā, kā to dara Nikija, ir daudz patiesāk, nekā dara vairākums “normālo” cilvēku. Vēl filma ir par robežu pārkāpšanu – tas, manuprāt, ir obligāts priekšnoteikums radošai personībai. Jākrīt uz nerviem un jāstājas pretī tiem augstprātīgajiem un pelēkajiem, kuri grib mūs piesaistīt kaut kādām struktūrām un ievietot izdomātos rāmjos un priekšstatos par to, kā ir pareizi uzvesties, domāt un rīkoties. Filmas tapšanas laikā sapratu, ka kaut kas vērtīgs var tapt, tikai saskaroties ar grūtībām. Nākamajā dokumentālajā filmā centīšos vēl vairāk pietuvoties spēlfilmas ekrāna sajūtai, likvidējot, piemēram, aizkadra tekstu.”

Filmas autors un galvenā varone Nikija joprojām sazinās arī pēc filmas parādīšanas plašākai publikai, turpina kopā apmeklēt teātra izrādes: “Mēs reizēm kopā noskatāmies kādu izrādi. Viņa dodas uz filmas seansiem festivālos, bija arī Rīgā uz pirmizrādi. Atzina filmu par labu, turklāt skatās to no sākuma līdz beigām ikkatrā seansā, kuru apmeklē. Nikija man pavēra acis uz Ņujorkas daudzveidīgo teātra ainu – bez viņas to visu nebūtu apguvis. Viņa ir arī ārkārtīgi inteliģents un izglītots cilvēks. Jā, nešpetna, inteliģenta un neatlaidīga.”

Viedokļi: 

Kristīne Matīsa, kinokritiķe:

Saistītie raksti

“Filma “Vienu biļeti, lūdzu!” šķietami veidota pēc visvienkāršākās dokumentālā kino metodes – vajagot tikai atrast atraktīvu varoni, kādu “meža dīvainīti”, un filma pati izdosies, vienkārši fiksējot viņa jokus un savādības. Pirmkārt, ne jau vienmēr izdodas, tur vajag režisora īpašo skatienu, kāds piemīt ne katram, un spēju veidot dramaturģisku struktūru. Matīss Kaža apliecina, ka viņam tāds skatiens un sapratne ir, debitants pierāda, ka arī par dīvainīšiem var uzņemt dziļu un daudzslāņainu filmu, kurā aiz brīžiem kaitinošas uzvedības slēpjas personība ar savu stāstu un likteni. Un aizkustinošais fons, kas nekādi nemaina filmas kvalitātes, tomēr var mainīt potenciālā skatītāja attieksmi pret filmu – tas, ka filmas varone uz Latvijas pirmizrādēm atlidojusi pāri okeānam, aizrautīgi apmeklē Rīgas teātrus, muzejus un bārus un pirmizrādē uz skatuves raušas tajās pašās maisīgajās biksēs, botās un “pufaikā”…”

Anita Uzulniece, kino zinātniece:

“Nikija Kokrena ir brīnišķīgs Matīsa Kažas atradums un nu jau draugs, kuru jaunais režisors portretējis savā filmā “Vienu biļeti, lūdzu!”. Veids, kādā filmas autori vēsta par šīs indiešu izcelsmes ņujorkietes dzīvi, kas aizrit teātros, ir apbrīnojami reljefs un izteiksmīgs. Turklāt ar visām tās pretrunām: grūtības ar iekļūšanu teātros, disonanse ar meitas un dēla pasaules uzskatu, absolūtā praktisko ērtību ignorance, aizrautīgā, pat asā diskusija ar draudzeni. Tāds vieglums un prieks, kas burtiski staro no filmas, kaut lugas, kuru uzvedumus Nikija skatās Ņujorkā, ir depresīvas (ko viņa arī uzsver), laikam izdevies, pateicoties abpusējai uzticībai un tam, ka varone ļāvusies šim procesam, pat ja tas varētu būt sāpīgs. Ieguvums no ierobežojuma, ka nebija iespējams filmēt izrādes Brodvejā, ir veikli inscenētās ainiņas ar latviešu aktieriem (ka tie ir mūsējie, apjaušams tikai pamazām), kas it kā ilustrē Nikijas biogrāfiju. Operatoriem (Aleksandrs Grebņevs un Noa Veisfogels), komponistam (Mārtiņš Brauns), montāžistei (Gunta Ikere) ir “viena asinsgrupa” ar režisoru Matīsu Kažu, kas ļāvis atklāt kolorīto Nikijas personību tik cilvēcīgi, ka var gan smieties, gan raudāt. Zīmīgi, ka dažādu paaudžu skatītāji, atšķirīgu radošu personību pārstāvji Nikijā saskatīja ne tikai savas mammas, bet arī… sevi. Lieliskais fināls kā pārsteigums un atklāsme piešķir arī mūsu dzīvei jēgu un tā tirkīzzilo starojumu. Sveicam 21 gadu veco režisoru ar balvu par labāko debiju Stokholmas festivālā “New Doc”! Tā turpināt!”

LA.lv