Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
18. septembris, 2012
Drukāt

Kā nepazaudēt “dzīvu” rokrakstu? 


upisaspalvaskats2

8. septembris pēc UNESCO iniciatīvas pasaulē pasludināts par Starptautisko rakstpratības dienu (International Literacy Day), tādējādi atgādinot sabiedrībai par lasīt, rakstīt un rēķināt prasmes nozīmīgumu. Šajā rakstā galvenokārt par vienu no aspektiem – rakstītprasmi ar roku, ko datoru un mobilo telefonu laikmetā lietojam arvien retāk.

 

Kas to lai zina, varbūt pēc gadiem divdesmit rokraksts kā nevienam nevajadzīgs būs jau ierakstīts vēstures lappusēs.

 

Psiholoģiski un emocionāli bagāts process

Kas tad īsti ir rokraksts un kā tas jūtas 21. gadsimtā, aicinājām savu viedokli izteikt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesori, pedagoģijas doktori ZENTU ANSPOKU.

 

– Vēlos atgādināt, ka vārda “rakstīšana” senākā nozīme ir rotāšana – adot, šujot, kaļot, izgriežot ar nazi u. tml. Latviešiem ir tautasdziesmas par rakstītiem cimdiem, dvieļiem, rakstītām kamanām, skapjiem un durvīm, pat izrakstītu kara karodziņu.

 

Mūsdienās rakstīšanu galvenokārt saprot kā vienu no valodas pamatprasmēm jeb runas darbībām un kā skolas mācību priekšmetu. Rakstīšana ir process, kurā notiek domu izteikšana vai mutvārdu runas atveidošana rakstos, izmantojot īpašas zīmes un noteiktus raksta tehnikas paņēmienus. Svarīgi saprast, ka rakstīšana nav mehānisks domu vai mutvārdu runas pārnesums rakstu runā. Tā ir ļoti komplicēts process, kas nav šķirams no klausīšanās, runāšanas un lasīšanas.

Rakstīšana ir saistīta ar dzirdi, redzi, rokas un acu kustību koordināciju, ķermeņa stāvokli rakstīšanas laikā un, protams, uztveri, domāšanu u. c. psihiskajiem procesiem, kā arī konkrētām zināšanām par to, kāda izskatās rakstzīme, visbiežāk – burts, un kā to atveidot, savienot ar citiem burtiem vārdā, kā pareizi uzrakstīt vārdu vai teikumu, kā strukturēt savas domas, noformēt tekstu atbilstoši vajadzībai. Ne mazāk svarīgas arī individuālās vajadzības, kas izriet no tā, kura ir cilvēka vadošā roka, kāda ir rakstīšanas pieredze, kur un ar ko jāraksta. Klausīties un runāt varam pustumsā vai pat tumsā jebkurā situācijā, lasīt varam, arī kājās stāvot vai piespiedušies pie sienas, piemēram, gaidot vilcienu vai autobusu, bet rakstīšanai nepieciešams gan labs apgaismojums, gan vieta, kurā var ērti novietot papīru, kā arī rakstāmrīks. Rakstīšanas laikā cilvēks spiests koncentrēties un aktivizēt vairākas sajūtas un psihiskos procesus vienlaikus: redzi, jo viņš uzmanīgi vēro, to, ko raksta; dzirdi un runu, jo iekšēji artikulē to, ko raksta; kinestētiskās sajūtas, jo rakstīšanas laikā svarīga arī rokas kustība u. c.

To, ka dators, mobilais telefons u. c. tehniskie līdzekļi ir kļuvuši par daļu no mūsu dzīves, laikam neviens vairs neapspriež. Tas, ka rakstīšana ar datoru ir integrēta mūsdienu virtuālajā pasaulē (e-pasti, īsziņas, emuāri u. tml.), arī vairs nav noliedzams. Kas gan cits atliek? Prast ar tiem labi sadzīvot. Kā? Ļoti vienkārši – ja situācija prasa rakstīt ar roku, tad tā arī darām, ja ar datoru – tad liekam lietā šo prasmi. Tas tikai nozīmē, ka skolā rakstītprasmes apguves procesā ir parādījušies jauni uzdevumi – izprast, kādās saziņas situācijās svarīgs ar roku rakstīts teksts un kādās – datorraksts, kā arī apgūt prasmi rakstīt, izmantojot dažādus rakstāmrīkus un tehnikas.

 

Vienalga, vai rakstām ar roku vai kādu tehnikas līdzekli, rakstītprasme ir māka rakstos sniegt vai iegūt informāciju atbilstīgi saziņas situācijai, lietot noteikta veida burtus, tos savienot vārdos, veidot tekstu, ievērojot rakstītāja kultūru. Dators vai cita tehniska ierīce ir tikai līdzeklis, ar kuru mēs uzrakstām un noformējam tekstu.

 

Ja nebūs ko teikt, ja nezināšu, kā to pareizi uzrakstīt, ja būšu paviršs, tad vienalga, vai rakstu ar vissmalkāko zīmuli vai dārgāko pildspalvu, teksts būs haotisks, pilns ar gramatiskām kļūdām, nepareizi noformēts. Mūsdienās tehnoloģijas ir tik tālu attīstījušās, ka, nezinot, kā pareizi ar tām rīkoties, vai izturoties nevērīgi pret valodu, sevi un citiem, mēs nosūtām vai saņemam īsziņas bez garumzīmēm, komatiem u. c. pieturzīmēm. Tā nav tehnoloģiju vaina, ka jaunieši izvēlas nesakarīgus saīsinājumus, lieto burtiskus citu valodu vārdu pārcēlumus jeb kalkus un pat žargonismus. Tas liecina tikai par attieksmi pret valodu un par rakstītāja kultūras līmeni.

Varbūt tiešām pietiek ar to, ja bērns apgūst prasmi rakstīt ar datoru, un nav vērts spiest viņu mācīties to darīt ar roku?

– Iemācīties rakstīt ar roku ir pat ļoti svarīgi. Vispirms tāpēc vien, ka tas ir labs prāta sakārtošanas līdzeklis. Bibliogrāfs, literatūrvēsturnieks Kārlis Egle ir atzinis: “Rakstīšana ir labākais līdzeklis, kā sevi piespiest domāt.” Zinātnieki ir pierādījuši, ka rakstīšana ar roku stimulē smadzeņu darbību un pat uzlabo atmiņu. Tā ir pašterapijas līdzeklis. Izpētīts, ka rakstīšana ar roku palīdz pret depresiju, zemu asinsspiedienu un noder pat imūnsistēmas uzlabošanai. Taču galvenais – dzīvē ir tik daudz situāciju, kurās vajadzīgs izkopts rokraksts, jo tieši ar roku rakstīts teksts pieder pie labas uzvedības etiķetes. Jau no pirmajiem skolas gadiem skolēniem ir jāiemācās, ka dzīvē būs situācijas, kurās nepalīdzēs smalkās tehnoloģijas, bet vajadzēs prast izvēlēties gan papīru, uz kura rakstīt, gan rakstāmpiederuma tintes krāsu u. c. ne mazāk svarīgas lietas, un pats galvenais – uzrakstīt tā, lai rakstītā saņēmējs priecātos gan par saturu, gan formu.

 

Apsveikums, ielūgums, vēstule vai vienkārši maza lapiņa ar kādu svarīgu ziņu rokrakstā, ja ir estētiski noformēts, glīti, skaidri un salasāmi, gramatiski pareizi uzrakstīts, liecina par augstu rakstītāja kultūru un cieņu pret adresātu. Rokraksts vēsta arī par mūsu redzes stāvokli, emocionālo pasauli, nervu sistēmas stabilitāti, raksturu, paškontroles līmeni u. c.

 

Jāatzīst, ka no datoru paaudzes sagaidīt glītu, skaidru un salasāmu rokrakstu kļūst arvien grūtāk. Pusaudžiem un jauniešiem vienmēr pa rokai ir argumenti, ka to pašu es varu izveidot arī ar tehnikas palīdzību. Visa pamatā ir skolotāja profesionālā gudrība. Viņš plāno un vada pedagoģisko procesu, lai skolēns justos nevis kā bezierunu pakļautībā, bet pats labprātīgi pieņemtu piedāvātos noteikumus. Tiem jābūt tik pārliecinošiem, ka nerodas vajadzība apstrīdēt.

Vai latviešu valodas stundu skaits ir pietiekams, lai skolēni varētu iemācīties glīti rakstīt?

– Katra mācību priekšmeta skolotājam gribētos lielāku stundu skaitu. Bet skolēna personības attīstībai svarīgi darboties arī ar skaitļiem, iet ārā, pētīt apkārtējo vidi, muzicēt, zīmēt utt. Ne jau kvantitāte, bet kvalitāte ir visa pamatā. Taču, kamēr tikai latviešu valodas skolotājs prasīs precīzu, skaidru un pareizu tekstu, glītu, salasāmu rokrakstu, bet šīs prasības neizvirzīs citu mācību priekšmetu skolotāji un klases audzinātājs, noturīga rakstītprasme un attieksme pret rakstītu tekstu kā pašapliecināšanās un personības kultūras līdzekli neveidosies.

Varbūt skolās vajadzētu atjaunot glītrakstīšanas stundas?

– Glītrakstīšana nekad nav bijusi atcelta. Kopš pagājušā gadsimta 80. – 90. gadiem ir tikai mainīta tās mācību metodika. Iepriekš viena stunda nedēļā tiešām tika veltīta glītai rakstīšanai. Bet glīti rakstīt veselu stundu nav iespējams. Arī agrāk glītrakstīšanas stundā skolēni rakstīja 15 – 20 minūtes, pārējā laikā veica citus darbus.

 

Viens no nosacījumiem rokraksta attīstībā ir regularitāte, tāpēc glītrakstīšanas vingrinājumi jāiekļauj ikvienā valodas mācības stundā visā sākumskolas posmā – no 1. līdz 6. klasei.

 

Dažkārt skolotāji glītrakstīšanas vingrinājumus mēdz iedot bērniem kā mājas darbu, bet tas gan nav pareizi. Glītrakstīšanas vingrinājumi paredzēti, lai kopīgi ar skolotāju mācītos pareizi sēdēt rakstīšanas laikā, pareizi turēt rakstāmrīku, papīru vai burtnīcu, rakstīt noteikta veidojuma alfabēta burtus un citas rakstzīmes, veidot koprakstu, ko var panākt ar dažādiem tehniskiem un metodiskiem paņēmieniem.

Rakstīts teksts ir liela vērtība, jo tas ir paaudžu izziņas līdzeklis cauri gadsimtiem. Arī par paaudzi, kas šoruden pirmo reizi ir sēdusies skolas solā, pēc gadu desmitiem spriedīs pēc tā, ko viņi būs rakstījuši – gan datorrakstā, gan rokrakstā.

 

Atrast līdzsvaru

Par skolēnu rakstītprasmi aicināju izteikties Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts izglītības satura centra vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja vietnieci INETU UPENIECI un vecāko referenti pirmsskolas un sākumskolas izglītības satura jautājumos AGRITU MIESNIECI. Agrita Miesniece stāsta, ka šobrīd ne tikai skolām, bet arī pirmsskolas izglītības iestādēm plaši piedāvā digitālos mācību materiālus, kurus bērni ar lielu interesi izmanto. Pirmsskolas un sākumskolas skolotāji Valsts izglītības satura centra kursos mācās strādāt ar digitālo tāfeli un mācību procesā izmantot e-resursus. Tomēr jāatceras, ka darbošanās ar digitālajiem mācību materiāliem ir tikai viens no mācību darbības veidiem un to lietojumam jābūt pārdomātam un mērķtiecīgam. Rakstītprasme kā rakstīto burtu rakstība ir viena no apgūstamajām pamatprasmēm, kuru sāk apgūt pirmsskolā un pilnveido sākumskolā.

 

– Digitālo mācību līdzekļu pielietojumam mācību procesā ir jābūt pārdomātam un 
mērķtiecīgam, sabalansētam ar praktisko darbošanos. Bērnu praktiskai 
darbībai pirmsskolā un sākumskolā ir milzīga nozīme bērnu attīstībā, – uzsver A. Miesniece.

 

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves ir vienisprātis, ka sākumskolā skolēni ar roku raksta pietiekami daudz, bet vidusskolā – par maz.

– Lai gan speciālas glītrakstīšanas stundas, kādas skolās bija pirms gadiem trīsdesmit, sākumskolās šobrīd nenotiek, tomēr katrs latviešu valodas skolotājs pēc savas izvēles mācību stundā var trenēties glītrakstīšanā. Latviešu valodas standartā, beidzot 3. klasi, ir iekļauta prasība rakstīt glīti un pareizi, beidzot 6. klasi – turpināt savas rakstītprasmes attīstīšanu, beidzot 9. klasi – atbilstoši situācijai prast izvēlēties rakstīšanas tehniku, ievērot rakstīšanas kultūru utt. Tas nozīmē, ka skolotājiem ir jānodrošina, lai skolēni rakstītu glīti un saprotami. Un sākumskolas skolotāji to arī aizrautīgi dara. Jautājums, kāpēc cilvēki mazāk raksta ar roku, ir no tās pašas kategorijas kā – kāpēc ļaudis mazāk lasa grāmatas un avīzes. Ja būsim viedi un sapratīsim samērīgumu starp digitalizāciju un rokrakstiem, otrie nekur nepazudīs, – uzskata Ineta Upeniece.

 

A. Miesniece: – Pirms neilga laika sabiedrībā uzbangoja diskusija, kā bērniem uzlabot lasītprasmi. Kur nonācām šajā diskusijā? Pie tā, ka lasīt vairāk patīk tiem bērniem, kuru vecāki lasa grāmatas, un otrādi. Jo bērnam attieksme pret šo un citām darbībām sāk veidoties, tiklīdz viņš apzinās apkārtējo pasauli.

 

Lai kā censtos strādāt skolotāji skolā, viņi nepanāks to rezultātu, ko ar savu paraugu spēj māte un tēvs. Tas pats attiecas uz rakstītprasmi. Ja vecāki bērnam iegalvo, ka ar roku rakstīt ir muļķīgi, ka ar datoru darbu var paveikt ātrāk un vieglāk, pret rakstīšanu ar roku var veidoties noraidoša attieksme.

 

Izcilnieki un vājie rakstītāji

Vēlējos noskaidrot, kāda situācija rakstītprasmes jomā ir augstskolās. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes dekāne, klasiskās filoloģijas profesore ILZE RŪMNIECE:

– Varētu teikt, ka studenti rakstītprasmes līmeņa ziņā dalāmi divās grupās: izcilnieki, kam nav problēmu ar pareizu interpunkciju un domas izvērstu formulēšanu, un ļoti vāji rakstītāji. To, ka modernās tehnoloģijas ietekmē rakstītprasmi (un ne tajā labākajā virzienā), visi, manuprāt, zina un atzīst.

 

Jautājums, vai pamazām pieļausim, ka aprautās frāzes, dažādi simboli un svešu alfabētu burti latviešu vārdos (par pieturas zīmju zudumu nemaz nerunājot) iemājo arī citos tekstos, ne tikai īsziņās. Domāju, ka aizraušanās ar ļoti aprautu tekstu lietošanu (tā ātrāk, ērtāk, saprotams jau puslīdz ir), maz lasot vai veidojot cita veida tekstus, kuros doma izvērsta, kā jebkura vienpusīga lieta ir bīstama.

 

Uzskatu, ka rakstīšana ar roku (pašam veidojot burtu zīmes) attīstījusi un turpina attīstīt cilvēkā svarīgas maņas un savstarpēji saistītas prasmes. Visnotaļ atzīstot ērtības, ko sniedz dators kā rakstīšanas instruments, domāju, ka noteiktā veidā derētu apzināti saglabāt rokrakstības jomu. Piemēram, iesniegumus iestāžu vadītāji varētu pieņemt tikai ar roku rakstītus (tagad bieži rokrakstu redzam tikai cilvēka parakstā). Šāds teksts daudz ko pasaka par rakstītāju, ja vien lasītājs ir vērīgs.

 

Jaunjelgavas vidusskolas latviešu valodas skolotāja INDRA ČERJAKA:
Cerjaka

– Šobrīd skolēnu rokraksti ir nekārtīgi, pavirši, grūti salasāmi. Reti ir bērni, kuru rakstu darbi ir glīti, akurāti. Iespējams, tas saistīts ar to, ka tik daudzi audzēkņi ir nervozi, ar dažādām veselības problēmām. Šis ir ļoti straujš laikmets, kas diemžēl dzen cilvēkus dzīvot ātri un virspusēji.

Domāju, ka mūsdienu tehnoloģijas ļoti iespaido gan skolēnu rokrakstu, gan rakstīšanas prasmi. Kāpēc domāt par rokraksta izkopšanu, ja datorrakstā par to nav jāuztraucas. Garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm, rakstot ar tehnoloģiju palīdzību, nav jāpievērš uzmanība. Arī prasme izteikt savas domas ir mainījusies, skolēnu valoda kļuvusi vienkāršota, lakoniska. Viņi apgalvo, ka visu informāciju var atrast internetā, taču patiesībā skolēni īpaši neiedziļinās šajā informācijā, vairāk strādā ar “copy – paste” metodi. Vidusskolēni reizēm iesniedz no interneta lejupielādētus darbus, pat īsti nepārzinot to saturu. Jā, tehnoloģijas it kā palīdz izdarīt ātrāk un ietaupīt laiku, bet ne vienmēr paveiktais ir kvalitatīvs un skolēna attīstībai labvēlīgs.

Domāju, ka, rakstot ar roku, skolēns vairāk iedziļinās saturā. Sākumskolā, bērnam rakstot ar roku, pirksti noteikti tiek attīstīti vairāk nekā tad, ja tie slīd pa klaviatūru, bet pirkstu lokanībai ir tieša saistība ar smadzeņu attīstību. Te ļoti noderētu kādreizējās glītrakstīšanas stundas.

Strādāju pamatskolas un vidusskolas klasēs un uzskatu, ka latviešu valodas stundu skaits ir pietiekams rakstītprasmes attīstīšanai. Atzīstu, ka reizēm stundās ir izmantojamas arī modernās tehnoloģijas, tomēr lielāko daļu rakstām rokrakstā.

 

Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 11. klases skolniece Iluta Lisovska (17):

Lisovska– Mācoties jaunākajās klasēs, skolotāji ļoti pievērsa uzmanību tam, lai mums, skolēniem, veidotos glīts rokraksts un tas būtu salasāms. Man gan labāk patīk rakstīt ar datoru, jo tā ir ērtāk. Turklāt portatīvo datoru var visur nēsāt līdzi un izmantot gan sabiedriskajā transportā, gan citur. Taču, manuprāt, arī ar roku rakstīt ir ļoti svarīgi. Nākotnē, kad būsim pieauguši un mums pašiem būs bērni, mēs taču gribēsim viņiem iemācīt rakstīt ne tikai ar datoru, bet arī ar roku. Un, kad būsim veci un mūs varbūt vairs nesaistīs dators, mēs būsim priecīgi no savām atvasēm saņemt ar roku rakstītas vēstules.

Klasesbiedrus un draugus dzimšanas un vārda dienās šobrīd lielākoties apsveicu ar īsziņām vai portalā “draugiem.lv”, bet radiem Ziemassvētkos un citos svētkos sūtu ar roku rakstītus apsveikumus. Tas tāpēc, ka viņiem nav pieejams dators un internets, un tā ir arī sirsnīgāk, mīļāk. Ja nākotnē jaunieši neapgūtu prasmi rakstīt ar roku, viņi būtu atkarīgi tikai no datora, bet tie bērni, kam nav iespējas to iegādāties, tad vispār nemācētu rakstīt. Tāpēc, manuprāt, prasme rakstīt ar roku vienmēr būs svarīga.

 

Aboltins

Latvijas Jūras akadēmijas students Roberts Āboltiņš (18): – Man labāk patīk rakstīt ar roku, nevis datoru. Tā ir glītāk un, manuprāt, pārskatāmāk. Gan mācoties vidusskolā, gan augstskolā arī savus pierakstus un ikdienas piezīmes veidoju ar roku. Manuprāt, ar datoru nemaz nevar daudz ātrāk rakstīt, bet pašam patīkamāk ir lasīt un mācīties no savā rokrakstā veidotiem materiāliem. Rokraksts katram cilvēkam ir individuāls un unikāls, gluži kā pirkstu nospiedums, bet datorraksts ir parasts tehnisks raksts. Skolotājas teica, ka man ir viens no skaistākajiem rokrakstiem skolā. Neviens nekad man nav licis rakstīt glīti. Pats vēlējos rakstīt tā, lai nav kauns rādīt citiem un pašam būtu prieks.

Izglītības un zinātnes ministrijā centāmies noskaidrot, cik Latvijā ir bērnu, kuri neapmeklē skolu un vispār neprot rakstīt un lasīt. Saņēmām atbildi, ka 2011./ 2012. mācību gadā pašvaldībām nebija informācijas par 3327 obligātā izglītības vecumā esošiem bērniem. Tie nav reģistrēti nevienā izglītības iestādē. Dodoties uz šo bērnu deklarētajām adresēm un aptaujājot kaimiņus, sociālajiem darbiniekiem bieži vien izdodas noskaidrot, ka skolēns kopā ar vecākiem dzīvo ārzemēs. Taču neoficiāli saņemts apstiprinājums nevar būt pamats, lai šādas ziņas sniegtu valsts iestādēm. Tādējādi pateikt, cik tad reāli ir bērnu, kuri neapmeklē skolu un ir analfabēti, nav iespējams.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+