Egils Līcītis: Kāds biji, 2016. 1
Pirms gadumijas cilvēki izsver, kāds tu biji, divtūkstoš sešpadsmitais? Nu – galvenokārt personīgajā dzīvē. Dažiem patrāpījies būt laimes lutekļiem. Kāds sācis aplidot feinu džusi un jau brūtējas. Kāds izcēlis rekordlielo vinnestu zolītē vai loterijā, peldas naudā. Kāds paceļojis pa plašo pasauli, aiz trejdeviņām zemēm laidies neaizmirstamos piedzīvojumos, jājis ar elefantu vai poniju, un vēl kāds, pliks kā baznīcas žurka būdams, uz ielas atradis piečuku. (Un visiem vēl priekšā satikšanās ar Ziemassvētku vecīti!)
Bet lielākā daļa mūžīgo sūdzmaņu tautiešu būs pārliecināti par pretējo – ka Fortūna viņu priekšā aizcirtusi durvis uz krampīti un valdība tā aptīra un apšķibī iedzīvotājus, ka nupat jau ņems un vilks nost beidzamo kreklu.
Re, rīta “Panorāmā” diviem niknākajiem, dzelošākajiem Latvijas politisko notikumu vērotājiem Kreituses kundzei un Rozenvaldam arī nebija neviena laipna vārda, ko teikt par valdīšanu un partijām. Var jau piekrist, ka sēžam staignājā. Uzņēmēji esot dusmīgi, trūkumcietēji sapīkuši, ka tie, tur augšā, kārto normatīvos aktus un monumentālas prioritātes, bet par tautu nedomā. Kā Saeimas parkets viņus vēl nes! To šā tā varam uzskatīt par veselīgu, konstruktīvu, saturīgu polemiku. Bet ko sacīt par interneta trakajiem, kuri publiski aicinājuši saeimiešus nošaut? Līdz šim pat sarūgtinātākie un par dzīves nedienām nobēdājušies kritiķi piedāvāja deputātiem nodarīt vien miesas bojājumus, un tad arī izlases kārtā pēc nopelniem, nevis visam Saeimas simtam! Gan jau kārtības sargi pamodušies un ir uz pēdām bendesmaisiem.
Tomēr premjers Māris Kučinskis un nevis kāds stažieris teiks Jaungada uzrunu “mīļiem Latvijas ļaudīm”, sēdošiem pie ekrāniem un galdiem ar lašmaizēm un pildītām oliņām. Par vēlējumiem tiekot rūpīgi un godprātīgi domāts. Vai ieritināties teļļukā un ņurrāt surdinētākā tonī, lai aizskartu dziļākās dvēseles stīgas, vai izlikties ļoti jautras dabas cilvēkam, kas skatītāju kompānijām uztaisa dūšu, vai tomēr norunāt sakāmo piepaceltā balsī, brīdinot Jaungada gaidītājus, ka nākamais var izrādītais pēdējais gads pirms pasaules gala. Ministru prezidents paliek savā vietā, un nezin vai ministri iekritīs viņiem raktā bedrē uzņemties atbildību, atkāpties un iet mājās. Koalīcijas saspiestībā un cīņā par augstākiem reitingiem atbruņošanās gan nav paredzama. “Vienotībai” vairs nav ko zaudēt, ZZS ir ko zaudēt, un šādās pretņu attiecībās valdošās koalīcijas darbs šķilsies arī citugad.
Ir tādi, kas vedina, ka jāpamaina spēki pie varas ar kreisāk, prokrieviskāk noskaņotajiem, kā tas noticis Igaunijā. Tā nu gan ir uhcī, uhtā kurioza ideja! “Saskaņai”, kā vēsta krievu biedru paruna, par velti arī etiķis būs salds, bet ko uzņemšana koalīcijā dos Latvijas valstij un ļaudīm? Vai tad tā sauktajiem Urbanoviča–Ušakova sociāldemokrātiem ir slepens seifs, kur noglabāta pilnvērtīga programma iedzīvotāju sociālā stāvokļa uzlabošanai, labsajūtas un ērtību celšanai? Viņiem ir dažas lietojamas ierosmes, kad notikušas kādas avārijas sociālajos jautājumos un vienīgi uzņemtais ekonomiskais kurss par attiecību uzturēšanu ar kaimiņzemi, jo aiz Zilupes sakrautas strēķī dārgumu lādes mūsu ražotājiem. Te pietiktu atgādināt nesenās smaržu karaļa Gerčikova nepatikšanas, kad “Dzintars” teju nobankrotēja ne tamdēļ, ka nebija, bet tamdēļ, ka BIJA Krievijas tirgū! Un pats galvenais, ka samērā ar igauņu Centra partiju “Saskaņa” nav paudusi ne mazāko vēlēšanos atteikties no noslēgtajiem vēsturiskajiem līgumiem ar putinistiem, un Latvijā pilda tos uzdevumus, kādi nu uzdoti.
