Kamēr Judina komisija strādā 0
Manā rakstā “Traks uz mūžu” (“LA”, 7. marts) lasījāt, ka psihiatre Anita Apsīte un viņas kolēģi, balstoties uz savu darba pieredzi, pauda atziņu, ka visiem cilvēkiem, kas padomju laikos nonāca psihiatriskajās slimnīcās, līdztekus pretpadomju uzskatiem, par ko cilvēki nosūtīti izmeklēšanai, tomēr bijuši lielāki vai mazāki psihiski traucējumi. “(..)
Jo, ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība,” apgalvoja psihiatre. Tātad mums jāsecina, ka parasti politiski disidenti, kas ar tiesas lēmumu vai bez tā tika nogādāti psihiatriskajās slimnīcās, nebija veseli. Tāpēc lielākajā daļā gadījumu ārstu noteiktā diagnoze “šizofrēnijas paranojālā forma” joprojām nav apšaubāma. Tam pievienojas Veselības ministrijas vadība, kas ārstes sacītajā nesaskata nekā kritizējama un nosodāma.
Ja minētos secinājumus piemēro mūsdienu citādi domājošajiem, tad jāvaicā, vai arī viņi nav slimi un ārstējami piespiedu kārtā? Varbūt tie, kas kritizē valdošās partijas, Valda Dombrovska valdību, raksta grāmatas par drošības iestādēm, rīko referendumus, nav pie pilna prāta? Par to var rasties šaubas, ja ņem vērā dr. Apsītes iepriekš teikto, ko atbalsta arī ministrija.
Arī Latvijas Psihiatru asociācijas valdes priekšsēdētājs ārsts Elmārs Tērauds neiebilst kolēģei Apsītei. “Diemžēl nav iespējams tik vienkārši pateikt – jā, viņi (psihiatri. – M. L.) rīkojās nepareizi, runā nepareizi, tagad nu ir patiesības brīdis, kad tas jāatzīst. Ar skatu 50 gadus atpakaļ pateikt – nē, toreiz konkrētais cilvēks bija vesels – ir pārdroši. Veselības stāvokļa vērtēšana ir ārstnieciskais process. Bet tur, kur ir jautājums par politiskām niansēm, laikmeta īpatnībām, to lai lemj vēsturnieki un politiķi.
Daudzviet pasaulē pirms gadiem trīsdesmit un četrdesmit bija dažādas situācijas, arī tādas, ka sabiedrības režīmi iespaidoja psihiatrisko domu. Ir valstis, kur šobaltdien tas tā notiek. Ja ir kādi konkrēti cilvēki, kuriem bijušas šādas situācijas, kur diagnozes ir aplamas, šis jautājums ir jālemj profesionāļiem – ārstiem – sadarbībā ar pacientu. Katra situācija ir jāvērtē individuāli.”
Nacionālā veselības dienesta vadītājs Māris Taube, kurš praktizē arī psihiatrijā, gan uzsver, ka “rodas tāda sajūta, ka šodien psihiatri negrib to atzīt, jo tas zināmā mērā nozīmētu atzīt savas kļūdas un, iespējams, arī savu līdzdalību. Lietuvas un Igaunijas lēmums reabilitēt cilvēkus, kas toreiz nepieņemamu politisko uzskatu un rīcības dēļ nepamatoti bija ievietoti piespiedu ārstēšanai psihiatriskajās slimnīcās, bija pareizs lēmums. Arī Latvijā būtu nepieciešama viņu reabilitācija. Ja nu starp šiem cilvēkiem būs kāds, kas patiešām ir slims, viņš agrāk vai vēlāk meklēs psihiatru palīdzību.”
Aina Pomovska no Amerikas, kura gandrīz 20 gadus tur nostrādājusi par psihiatri, izlasot rakstu “Traks uz mūžu”, jutusies ļoti sāpināta, ka vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijā strādājot ārsti ar skaidri redzamu komunistisku domāšanu un ka ir cilvēki, kam vēl arvien ir jācieš no padomju laika represijām. “Šizofrēnija nav gripa, kas atnāk un pāriet. Šī slimība paliek. Nav jābaidās tos cilvēkus, kurus nepamatoti ievietoja slimnīcā piespiedu ārstēšanai, reabilitēt ar likumu. Ja viņi šo vairāk nekā 20 gadu laikā nav atkārtoti nokļuvuši psihiatriskajā slimnīcā, viņi taču ir veseli. Ja viņu vidū ir kāds, kas patiešām ir slims, tad agrāk vai vēlāk viņš nonāks vai jau ir nonācis ārstu redzeslokā,” saka A. Pomovska.
Saeimas Tiesu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs deputāts un jurists Andrejs Judins patlaban strādā, lai reabilitētu par pretpadomju uzskatiem piespiedu kārtā ārstētos cilvēkus, un, visticamāk, viņa darbam būs rezultāts. Bet neatbildēts paliek jautājums, vai dr. Apsīte ar saviem iepriekš izklāstītajiem uzskatiem ir piemērotākais mācībspēks Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kur viņa izglīto studentus tiesu psihiatrijā? Vai nākamie juristi un tiesneši, klausoties psihiatres Apsītes pārliecībā, arī nonāks pie secinājuma, ka citādi domājošie ir slimi un ārstējami piespiedu kārtā? Juridiskās fakultātes dekānei Kristīnei Stradai-Rozenbergai nebija atbildes uz šo jautājumu, jo viņa neesot spēcīga medicīnas jomā, tāpēc nevarot pateikt, cik zinātniski pamatoti ir LU lektores Apsītes uzskati.
