Mobilā versija
+6.9°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
27. septembris, 2017
Drukāt

Baltijas literārās sadarbības memorands parakstīts. Vai tulkojumi būs? (1)

Foto - Gints IvuškānsFoto - Gints Ivuškāns

Baltijas valstu rakstnieku savienību priekšsēdētāji gandarīti par savstarpējās sadarbības atdzīvināšanu. No kreisās: Antans Jonīns (Lietuva), Arno Jundze (Latvija), Tīts Aleksejevs (Igaunija).

11. septembrī Latvijas Rakstnieku savienība uzņēma Lietuvas un Igaunijas rakstnieku savienību delegācijas. Tikšanās mērķis bija parakstīt savstarpējās Baltijas literārās sadarbības memorandu, kurā īpaši uzsvērta Baltijas asamblejas (BA) balvas nozīme literatūrā, kā arī atrunātas Baltijas tautu literatūras tulkošanas iespējas. Dokuments tika parakstīts un adresēts Baltijas asamblejai, BA balvai literatūrā, mākslā un zinātnē, kā arī Baltijas valstu ministru prezidentu birojiem, Kultūras un Ārlietu ministrijām.

Atjaunot Baltijas literāro dimensiju

Memorandā aicināts pievērst uzmanību, ka Baltijas asamblejas balvas popularizēšana un atpazīstamība diemžēl nav pietiekama pat pašās Baltijas valstīs, jo netiek piešķirti līdzekļi godalgoto darbu tulkojumam igauņu, latviešu un lietuviešu valodā. Nepieciešama tikai politiskā griba un neliela attiecīgās nozares finanšu resursu pārstrukturēšana, lai nodrošinātu, ka literatūras darbi, kas ieguvuši balvu, sasniegtu igauņu, latviešu un lietuviešu lasītājus. Baltijas valstu rakstnieku savienības aicina palīdzēt organizēt šos jautājumus tā, lai jau 2017. gada Baltijas asamblejas balvas literatūrā laureāta darbu tulkošana varētu iegūt vajadzīgo atbalstu visās trīs Baltijas valstīs.

Tikšanās iniciators bija skaitliski mazākā – Latvijas Rakstnieku savienība un tās priekšsēdētājs Arno Jundze, realizējot sen lolotu ieceri par ļoti nepieciešamo sadarbību starp Baltijas valstu rakstnieku savienībām. Proti – jūlijā Latvijas delegācija viesojās Tallinā, bet augustā – Viļņā un mudināja atjaunot kontaktus, kas bija pārtrūkuši jau krietni ilgu laiku.

“Par Baltijas kopējās literārās dimensijas atjaunošanu domāju jau kopš brīža, kad mani ievēlēja par LRS priekšsēdētāju 2015. gada vasarā. Vispirms tomēr bija jāsaprot, kas notiek Latvijā, un iznāca tā, ka reāli ar to varējām sākt nodarboties tikai šogad kopā ar rakstnieci Ingu Žoludi”, stāsta A. Jundze. Igauņu un lietuviešu kolēģu atsaucība izrādījusies ļoti liela, jo visas puses saprot – lai literārais process attīstītos, Baltijas sadarbība ir ārkārtīgi nepieciešama. Kāpēc to vajag? A. Jundze uzsver: pirmkārt, iekšējai attīstībai, jo tulkojumi no igauņu, lietuviešu un latviešu valodas bagātina Baltijas valstu kultūru, bet, tulkotāju paaudzēm mainoties, tie kļuvuši par problēmu, nespējam nodrošināt pat prestižākās Baltijas valstu literārās balvas – Baltijas asamblejas balvas literatūrā – uzvarētāju savstarpējos tulkojumus. Otrkārt, tā ir ārējā dimensija. Jau tagad, cenšoties izvirzīt latviešu darbu tulkojumus Eiropā, ir redzams, cik niecīgi ir Latvijas tirgus resursi. Baltijas mērogā iekarot grāmatu pasauli ir reālāk. “Ārzemnieki mūs uztver kā ļoti tuvus kaimiņus un nereti brīnās, kāpēc mūsu darbi nav tulkoti igauņu un lietuviešu valodā. Treškārt, ļoti noderīga ir šķietami elementārā domu apmaiņa par to, kā dažādi procesi notiek Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Katras valsts literatūrai ir savi panākumi, savas labās idejas, ar kurām apmainīties. Igauņi un lietuvieši, piemēram, bija ļoti pārsteigti, ka Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksts “konTeksts” tiek izplatīts, pateicoties grāmatnīcu atbalstam. Bija redzams, ka šī pieredze viņus interesē, ka tas ir kaut kas jauns.”

Savukārt Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Tīts Aleksejevs uzskata, ka tikšanās bija nozīmīga divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Baltijas valstu sadarbība ir svarīga. Mums ir katram sava valoda, taču vienmēr bijušas kopīgas valodas, ar kurām savstarpēji varētu sazināties – franču, krievu un tagad – angļu valoda. Piemēram, ja skatāmies uz Latviju un Dienvid­igauniju, mums ir bijusi tāda pati vēsture, tādas pašas kultūras norises un modeļi, pat arhitektūra ir līdzīga – tās pašas sarkanbrūnās ēkas. Un starp visiem padomju laika negatīvajiem rādītājiem bija viens labums, proti, Baltijas valstis vēl vairāk satuvināja kopīgais okupācijas liktenis. Otrkārt, literatūra ir svarīga, veidojot dialogu un izpratni par Baltijas valstu literatūru kopumā. Tāpēc mums vajadzētu tulkot citus darbus, un, sakot “mēs”, es domāju igauņus, jo jūs, latvieši, zināt par mūsu literatūru vairāk, nevis otrādi. Šīs proporcijas trūkums ir jāmaina. Baltijas valstu sadarbības ideja ir saņēmusi atbalstu no igauņu rakstniekiem. Igaunijā latviešu literatūra ir populāra, tai ir vairāk draugu, nekā jūs domājat.”

No Lietuvas puses izskanēja ierosinājums regulārai apmaiņai ar Rakstnieku savienību periodiskajiem izdevumiem, un priekšlikumu akceptēja arī Latvijas un Igaunijas puse. Pagājībā būs situācija, kad novitātes līdz kaimiņiem atceļo vai nu gadījuma rakstura, vai tulkotāju personīgās izvēles faktora dēļ, un tad arī nereti tas notiek ar krietnu laika nobīdi. Vienojāmies par sistemātisku (reizi pusgadā) jaunākās lietuviešu un igauņu literatūras publicēšanu laikrakstā “konTeksts”, savukārt Lietuvas un Igaunijas rakstnieku savienības publicēs latviešu literatūras novitātes savos vai tām pietuvinātajos literārajos izdevumos.

Lietuvas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Antans Jonīns arī ir gandarīts par tikšanos: “Baltijas valstu rakstniekiem vienmēr lielākā vai mazākā mērā ir bijuši savstarpēji kontakti – gan brīvvalsts laikā, gan arī padomju okupācijas periodā, gan arī atgūstot neatkarību. Tā nu reiz sanāca, ka padomju laikā, kad bijām aiz t. s. dzelzs priekškara, kontakti bija diezgan cieši un aktīvi, bet pēc neatkarības atgūšanas, kad pavērās jaunas starptautiskas iespējas, plašāk vērsām skatu uz veco Eiropu un visu pasauli, piemirstot kaimiņus, un baltiešu vienotība vienubrīd kļuva mazāk aktuāla. Bet tagad acīmredzot atkal pienācis laiks ciešāk sadarboties, jo partneri vienmēr ir vajadzīgi. Situācija un problēmas rakstniecībā mūsu valstīs ir līdzīgas, un tās risināt kopā ir visproduktīvāk. Diemžēl šobrīd izveidojusies situācija, ka mums trūkst informācijas par mūsu, baltiešu, jaunāko literatūru un literatūras tendencēm, mēs nepiedodami maz tulkojam viens otra darbus, mums ir maz labu tulkotāju, īpaši jauno tulkotāju vidū, kuri varētu tulkot un atdzejot Baltijas tautu literatūru gan igauņu, gan latviešu, gan lietuviešu valodā.”

 

Kaimiņu literatūras maz

Sprieda arī par regulāru sadarbības iespēju paplašināšanu rakstnieku rezidenču apmeklējumos, piemēram, Latvijas puse var piedāvāt Dubultu Rakstnieku mājas iespējas, igauņiem ir radošā rezidence Tartu. Mazliet žēl, ka, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas kolēģiem, Latvijas Rakstnieku savienība ir zaudējusi savu vēsturisko mītni Benjamiņu namā. Piemēram, Igaunijas Rakstnieku savienībai pieder nams Tallinas centrā, kas tika uzbūvēts padomju gados un tādēļ to neskāra denacionalizācijas process. Tas nes peļņu un finansiālo neatkarību no telpu izīrēšanas komercstruktūrām.

Nākamajā dienā viesus aicināja apmeklēt Latvijas Nacionālo bibliotēku, kas vēl vairāk stiprināja pārliecību, ka pienācis pēdējais brīdis stiprināt literatūras tulkošanas saites, jo skarbi atklājās fakts, ka kaimiņvalstu literatūras paraugu bibliotēkā ir maz un, starp citu, līdzīga situācija ar latviešu literatūras mazo klāstu esot arī Igaunijas un Lietuvas nacionālajās bibliotēkās.

Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze ir pārliecināts, ka “trīs tikšanās (divas pirmās bija divpusējas sarunas Tallinā un Viļņā) bija ļoti produktīvas. Strādājam pie kopējiem projektiem, ir jaunas idejas par autoru apmaiņu dažādos Lietuvas, Igaunijas un Latvijas literatūras festivālos, vienošanās par tulkojumiem.” Baltijas valstu rakstnieku savienību delegācijas nolēma tikšanās rīkot trīs reizes gadā. Nākamās plānotas 2018. gadā: maijā Igaunijā, bet oktobrī – Lietuvā.

 

FAKTI

* Latvijas Rakstnieku savienībā šobrīd ir 260, Igaunijas Rakstnieku savienībā – 320, Lietuvas Rakstnieku savienībā – 360 biedri.

* Igaunijas Rakstnieku savienība kā rakstnieku un literāro kritiķu profesionāla apvienība tika nodibināta 1922. gada 8. oktobrī; Lietuviešu rakstnieku un žurnālistu savienība – 1922. gadā, bet 1932. gadā tika nodibināta Lietuviešu rakstnieku apvienība.

* Latvijas Rakstnieku savienība dibināta 1940. gadā kā Latvijas Padomju Rakstnieku savienība;  2005. gadā reģistrēta kā biedrība “Latvijas Rakstnieku savienība”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+