Krieviņš nespēj pārliecināt ministrus 0
Šogad trešo reizi redakcijā viesojās Pārresoru koordinācijas centra (PKC) vadītājs Mārtiņš Krieviņš. “Latvijas Avīze” turpina sekot līdzi Nacionālā attīstības plāna (NAP) tapšanai Krieviņa kunga vadībā, kas notiek ne vienmēr tik raiti, kā plānots. Ar PKC vadītāju sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Esmu spiests jūs sarūgtināt, jo šonedēļ Valsts prezidents kritiski novērtēja valdības darbu, teikdams, ka neesot ar to apmierināts. Kritika vairāk skāra jauniesācējus ministrus, bet arī jūs esat vistiešākajā mērā piederīgs Ministru kabinetam.
M. Krieviņš: – No kritikas nevairos, pieņemu Valsts prezidenta sacīto, ka ne viss ir aktīvi darīts. Vienlaikus gribu atzīmēt, ka Pārresoru koordinācijas centrs pusgadā kopš noformēšanās strādājis visai ražīgi – un es piekrītu Bērziņa kungam, ka ministriem jābūt daudz izlēmīgākiem, īpaši to attiecinot uz NAP izstrādi. Kā bija plānots, 19. jūnijā bija sagatavota plāna 1. redakcija, par kuru notika īpašs ministru seminārs. Ministri pateicās par darba materiālu, taču viņiem kaut kas īsti nepatika. Daudzās nozarēs sekojuši ideju un reformu piedāvājumi, taču tie nav uz papīra, tāpēc saprotu Bērziņa kungu, kurš vēlētos redzēt reformu konkrētas aprises.
– Publiskajā telpā izskanējusi arī NAP adresēta kritika – no akadēmiķiem, profesoriem vai Gerčikova kunga. Vai to pamanījāt? Kā novērtējāt?
– Sekojam līdzi visam, kas izskan NAP veidošanas sakarā, tostarp pamanījām “LA” kultūras ielikumā paustās bažas, ka kultūra pietiekami neatspoguļojas plānā. Mēs runājam ar visiem kritiķiem, jo svarīgi saprast, kas ir slikti, kur nav trāpīts desmitniekā. Tikos arī ar Stratēģiskās vadības un pētniecības centra pārstāvjiem, kurus vada Andris Deniņš un piedalās akadēmiķi, profesori. Viens pārmetums bija, ka rakstītajam ir pārāk liels patoss. Otrām kārtām pārmeta, ka nelietojam “īsto” metodiku, taču tam nepiekrītu, jo to izstrādājām rūpīgi. Trešā iebilde, ka pietrūkst analīzes, taču tam atbildu, ka uztaisīto 200 lappušu analīzi jau iepriekš nokritizēja no citas puses – kā pārmērīgi garu un detalizētu. Bet, kolīdz nonākam līdz konkrētām lietām, es vienmēr saku – labi, jums nepatīk, tad, lūdzu, sakiet, kas no piedāvātā dokumenta jādzēš ārā, kas liekams klāt. Tad sākas maķenīt muļļāšanās – itin kā viss puslīdz kārtībā, bet rekur pietrūkst kultūras un dizaina, nav meliorācijas un nav pat sporta kā eksportspējīgas preces. Tās ir n-tās lietas, kuru plānā neesot. Taču – ja ieliksim n-tās lietas plānā, jāparedz, ka tas ko maksās. Jāsaprot, cik maksās. Nu jā – bet vai tad grūti ierakstīt? Ierakstīt nav grūti, būs grūti visas vēlmes piepildīt.
– Bet vai jums ir atbalstītāji NAP veidošanā, piemēram, ekonomistu aprindās?
– Neesmu lasījis komentārus labvēlīgā tonī, iespējams, negribas izcelties uz vispārējās skepses fona. Taču seminārā ministri pateicās par labi paveiktu darbu, kas, protams, “būtu jāuzlabo”.
– Kā ar Oša, Ošleja kungu atbalstu?
– Esam debatējuši ekonomistu aprindās un ne par vienu vien lietu nonācām pie saskanīgām domām – par to, ka Latvijā jāražo, ka jāizmanto tranzīta potenciāls, uzlūkojot mūsu ostas un dzelzceļu kā bagātību, un akli nav jāiet pavadā, tostarp tiem, kas domā pirmām kārtām par Eiropas, nevis Latvijas attīstību.
– Vai aizokeāna latvieši neko nav sprieduši, vērtējuši NAP sakarā – vispirms te domāju par Gundaru Ķeniņu-Kingu?
– Nē, bet viņa un citu kungu viedokļus ļoti gribētu uzklausīt. Eiropas Latviešu apvienība atbalstījusi plānā paredzēto Latvijas latviešu un ārzemju diasporas sadarbību, taču arī vēlas to redzēt vēl vairāk izvērstu, detalizētu.
E. Līcītis: – Jūs skārāt kultūru – no Kultūras alianses puses ir iebildumi, ka par tik svarīgu lietu 1. redakcijā nekas nav minēts vai ļoti maz pateikts.
– Cienu cilvēkus, kas godīgi saka acīs tā, kā uzskata – ja slikts produkts, tad slikts. Kultūras alianse nelavierēja un iztika bez skaistas frāžainības – pateica, ka ir neapmierināti ar šo redakciju, jo tur nav kultūras. Pēc viņu uzskata – kultūrai ir jābūt pilnīgi visur. Tie ir tie pamati, nevis ekonomika, kas veido sabiedrību. Punkts! Cienījams kultūras cilvēku konkrēts uzskats, un, tā kā partijas seko līdzi katrai diskusijai par NAP, tad arī politiķi ir piekrituši – kultūras plānā jākļūst plašāk pārstāvētai. Pieļauju, ka nākamajā redakcijā šis uzstādījums būs parādījies.
V. Krustiņš: – Jūs cienāt kultūru, bet cieņai droši vien jāmaterializējas. Kultūrcilvēki varbūt aiz nezināšanas nav iesnieguši, ko un cik viņi var gribēt plānā, varbūt viņi vēl apdomājas, ko veltīt Latvijas simt gadu jubilejai.
– Par to ir Kultūras ministrijas pienākums domāt, tostarp par tādām konkrētām lietām kā par Deju svētku stadiona rekonstrukciju, kā arī citām nozarei svarīgām lietām.
– Jā, bet lielo notikumu – valsts apaļo gadskaitli – gribētos sagaidīt ar enciklopēdiskiem izdevumiem, kādi nav izdoti 22 gadu laikā, – bet tam neesot naudas. Lūk, jūs sacījāt, ka ap plāna projektu rosās akadēmiķi, zinātnieki – vai tie jautā par iespējām saņemt līdzekļus solīdiem simtgades pasākumiem, tās pašas vēstures grāmatu izdošanai vai citiem fundamentāliem darbiem?
– Tādu pieprasījumu nav bijis.
– Reģistrēsim, ka zinātniskās aprindas nav pie jums vērsušās šajā sakarā. Protams, ministrijai aizvien jāgādā par teātru remontiem, ikdienišķām, prozaiskām lietām, taču ir kulturālā puse un aprindas, kurām gan klātos nākt klajā ar plašāka redzējuma idejām.
– Ja runājam par sabiedrības vajadzībām, tad visās auditorijās man uzklūp par minēto kultūras neesamību attīstības plānā. Tad es pārjautāju klātesošajiem, cik pēdējā laikā viņi izlasījuši latviešu oriģinālliteratūras grāmatu, cik redzējuši filmu. Ziniet, atbildei paceļas pavisam nedaudzas rokas, apliecinot, ka viņi to darījuši. Tās ir raibu raibās auditorijas, dažādi cilvēki – un ir jāvaicā, cik kultūra spēj saistīt sabiedrības interesi? Nekādā mērā nenoliedzu kultūras svarīgumu jebkuras nācijas pamatinteresēs, un mana lielākā atzinība mūsu mākslinieku talantiem – operā, teātrī, literatūrā, mūzikā. Taču problēma ir tā, ka daudz no radītā viņi tomēr nespēj aiznest sabiedrībai. Jājautā – kādēļ cilvēki nelasa latviešu valodā uzrakstīto mūsdienīgo dzeju, literatūru? Ja interesenti stāvētu rindā pēc daiļdarbiem, pirktu, tad taču būtu nauda!
– Dārgi maksā, jūs nepirksiet mazu krājumiņu par sešiem latiem.
– Par grāmatām esmu izdevis arī ievērojami lielākas summas, taču mēdzu izmantot mājas bibliotēku un pārlasīt Ziedoni vai Vācieti. Godīgi atzīstu, ka ar jauno liriku neesmu tik tuvinātās attiecībās. Taču nemitīgo apkārtējo sūdzību “nav naudas” dēļ kabinets nolēma, ka vadmotīvs jaunajā attīstības plānā būs – “Ekonomiskais izrāviens”, jo jādomā, kā vairāk pelnīsim naudu. Ar vairāk naudas maciņā varēsim atļauties vairāk tērēt kultūrai. Jā, valstij jānodrošina process kā tāds…
– Ko tas, lūdzu, nozīmē?
– Nozīmē, ka jābūt iespējām rakstniekiem rakstīt, dzejniekiem dzejot, un to nodrošina ar Kultūrkapitāla fonda konkursu palīdzību. Tādējādi literāti saņem atbalstu darbam, arī režisori, mākslinieki. Ja domājam, ka tam varam atvēlēt lauvas tiesu no budžeta līdzekļiem, tad sekos iebilde, ka valstij tomēr ir arī citas vajadzības – sociālajā, veselības jomā, daudz kur citur.
E. Līcītis: – Esot izteicies, ka noraidāt vēlmes tajās jomās, kas nav uz kritiskās būt vai nebūt izdzīvošanas robežas.
– Jā, bet jaunajā redakcijā, vadoties no ministrijas, no Kultūras alianses priekšlikumiem – kultūras būs vairāk nekā sākotnēji.
V. Krustiņš: – Kad bijām Daugavpilī, vietējie kultūras cilvēki teicās neko nezinām par tādu “aliansi”, kurai it kā vajadzētu pārstāvēt arī reģionu kultūrdarbinieku intereses.
– Iespējams, ka tā ir, bet Rīgas alianse ir aktīva, iet, runā, un jāatzīst, ka viņi ir politiski ietekmīgi. Tas nozīmē, ka ministri, politiķi ieklausās, ko šī nevalstiskā organizācija saka, un, balstoties uz teikto, novada līdz Krieviņam – vajag vairāk kultūras!
– Kā vērtējat Kultūras ministrijas pieprasījumu par nepieciešamībām, ko iekļaut NAP?
– Manā vērtējumā sākotnējais pieprasījums bija vājš un neizstrādāts. Kā pirmie tur bija lielie būvējamie objekti: jauns Laikmetīgās mākslas muzejs, koncertzāle, Daugavas stadiona rekonstrukcija, un tas izskatījās, ka Kultūras ministrija pārdēvējusies par celtniecības ministriju. Daugavas otrā krastā jau pacēlies bibliotēkas koloss – vai visa kultūra saistāma ar būvniecību? Ar remontiem?
Kā otrā bija modernā tēze, ka jāattīsta “radošās industrijas”, kur mākslas darbinieki ar savu radošumu pelnītu naudu. Bet tur ir maza problēmiņa. Gadu gaitā Latvijā īsti nav pētīts, kas šīs industrijas ir un kas tur tiek pārstāvēts. Ar neapbruņotu aci pamanāms, ka lielākoties šie “radošie” ir arhitekti un citas profesijas, kas tiešām labi nopelna. Visu cieņu arhitektiem, bet vai viss un tīrā mērā ir sverams kā kultūra? Trešās KM iniciatīvas saistās ar kultūrmantojuma saglabāšanu, ar koriem, muzejiem un visu pārējo ārpus Rīgas. Viennozīmīgi – tā ir svarīga lieta, bet piedāvājumā atkal netika skaidri noteikts, ko gatavojamies saglabāt un atbalstīt. Piedodiet, taču princips “visiem visu” nedarbojas. Gribētos reālistisku pieeju. Un piebildīšu par radošajām industrijām – ja jau ir tik daudz izdomas un šis pasākums ir cerīgs, kāpēc uzņēmīgi cilvēki lai nesāktu ienesīgu pelnīšanos bez valsts palīdzības?
V. Krustiņš: – Nacionālie cilvēki, kuri tagad pie varas Kultūras ministrijā, apņēmušies attīstīt tradicionālo, latvisko kultūru. Ja top nacionāls plāns, vai tur neatrastos vieta un līdzekļi to vērtību saglabāšanai, kas ir atzītas, vairākus gadus ierakstītas kultūrkanonā?
– Ministrija lūgusi līdzekļus mantojuma saglabāšanai, bet ne pēc precīza apraksta. Kad sākām darbu pie NAP, bija uzdevums – rakstīt īsi un tikai par galveno. Beidzot jāpārtrauc šķiest naudu pa labi un pa kreisi, jāakcentē svarīgākais. Tagad, kad puzle salikusies, katrs mēģina iedēt savas papildu oliņas – pilnīgi no visām pusēm. Bija taču tādas “Nacionālās identitātes pamatnostādnes”…
– Jā, un vai kāds var pateikt, vai līdz šim nauda izmantota lietderīgi zem šiem jaukajiem zinātniskajiem un patriotiskajiem nosaukumiem?
– Man nav dots uzdevums analizēt, cik prasmīgi vai neprasmīgi izlietoti līdzekļi kultūras un citām programmām. Tas ir Kultūras ministrijas ziņā – atskaitīties par atdevi, taču tiešām gribētos redzēt kvalitatīvu un neatkarīgu skatījumu, kādā veidā izmantots kultūras finansējums. Konstanti tiek runāts – naudas nepietiek, bet vai tas mazumiņš ir vienmēr prasmīgi likts lietā? Atcerieties, cik jaudīgus pretsitienus saņēma Raivis Dzintars, kad “neapdomīgi” izteica vērtējumu filmai “Kolka Cool”? Personīgais viedoklis bija – īsti nepatīk, filmā daudz lieto alkoholu, brūķē muti, bērnus viņš uz šo kino nevestu. Kā? – viņam salēcās pretī. Tā taču ir māksla! Kultūras sastāvdaļa! Dzīve, kā mākslinieks to redz! Ziniet, es savam sešgadīgajam šo filmu nerādītu, un tā nav labākā filma, ar kuru audzināt patriotismu, latvietību. Pretstatā – “Rīgas sargi”. Dēls ar lielu prieku noskatījās, un viņam kļuva skaidrs, kā latvieši sakāva bermontiešus. Viņš ar lepnumu atzīmēja – “re, latvieši, mēs cīnījāmies par savu valsti”. Manuprāt, te ir pretruna, ka baidāmies runāt par savas valsts pamatu propagandu…
E. Līcītis: … nacionālo kino pasūtījumu.
– Jā, šeit ir Latvija un ļoti svarīgas ir visas lietas, kas stiprina piederību Latvijai, – latviešu valoda, dzīvesziņa un vēsture. Citās zemēs ar to nodarbojas ļoti mērķtiecīgi un bez kautrēšanās…
V. Krustiņš: – Tās ir totalitāras zemes. Krievija.
– Nē, jebkurā valstī uzņems kino par nozīmīgiem vēstures griežiem, ekranizēs izcilākos skaņdarbus, un Latvijā nenofilmēta ļoti plaša vēstures viela – kaut vai Saules kauja.
– Sakiet, vai jūsu šefs, Dombrovska kungs, kaut brīdi uzdrošinās domāt līdzīgi kā jūs?
– Neesam diskutējuši par šiem jautājumiem.
– Toties es esmu pateicīgs, ka ierunājāties par patriotiskās audzināšanas nepieciešamību, taču jau iztēlojos skeptiķus, kuri tūlīt teiks – diez vai tas ir Krieviņa kompetencē. Diez vai viņam tā vajadzētu teikt…
E. Līcītis: – Šķiet, pašreizējie sarežģījumi ar NAP saistās ar to, ka Krieviņa kunga izstrādātais dokuments virzās pa zemes virsu ar nospraustiem ceļu stabiņiem, piezemētiem un konkrētiem mērķiem, kamēr politiskā publika ir gaidījusi dokumentu – tālu, gaišu vadzvaigzni?
– Cik ilgi vizionēsim? Nu cik ilgi? Ir “Latvija – 2030” izvirzītie mērķi. Visu cieņu – tur salikts iekšā viss. Vai tiešām gribam uztaisīt vēl vienu tikpat nereālu programmu? Kā vienu no lielākajām neveiksmēm es nosauktu to, ka pusgada laikā nav izdevies pārliecināt ministrus, ka uzdevumu līmenim Nacionālās attīstības plānā ir jābūt pietiekami konkrētam. Kabineta locekļi uz to nebija gatavi parakstīties. Teica: nē, Mārtiņ, šādu konkrētību negribam redzēt. To diemžēl nebiju spējīgs atspēkot.
– Ministri negribēja redzēt konkrētus plāna punktu izpildes termiņus, reāli ceļamus objektus…
– … konkrēti iezīmētus ceļus, konkrētus ierobežojumus uzņēmumu atbalstam.
– Viņi gribēja stratēģiju, vīziju, ceļus pretī zvaigznēm.
– Varu paust atzinību Viņķeles kundzei un Labklājības ministrijai, kas, manuprāt, aktīvi pieturējās mēģinājumiem saglabāt konkrētību. Jā, arī Circenes kundze, sirsnīgi cīnoties par veselības sektoru, NAP tomēr grib redzēt kā konkrētu lietu kopojumu.
– Valsts prezidents aizvien aicina turēties ciešāk pie zemes un konkrētības. Ja viņam rādīšot kazu un saukšot par govi, Bērziņš tam nepiekritīs.
– Ar Bērziņa kungu tiekamies viņa stratēģiskās komisijas sēdēs, un tas ir tas, ko prezidents komisijas locekļiem liek pie sirds, – lūdzu, dodiet man konkrētas, praktiski īstenojamas lietas, lai es no amata stāvokļa varu tās virzīt tālāk. Nu – ideju ir tik, cik ir…
V. Krustiņš: – Krieviņa kungs lasītājiem pastāstīja, cik grūti, cik neiznīdējama vēlme malt frāzes par stratēģijām un tāliem, lieliem uzdevumiem. Vai te nav tā fāze, kad talkā jānāk sabiedriskai NAP apspriešanai?
– Ar sagatavoto un attīstīto NAP 1. redakciju esmu devies pie premjerministra, lai noskaidrotu, ko domāt un darīt tālāk. Jau atzinu nespēju pārliecināt ministrus, ka atsevišķas lietas plānā ir iezīmējamas ļoti precīzi, tā ka rēķinos ar ilgu procesu. Diemžēl tas pakāpeniski nerezultējas būtiskā kvalitātes pieaugumā, jo visi diskutē par mūsu 19. jūnija dokumentu un fundamentālu izmaiņu karkasā nav. Tas, kas būs klāt, – ielikta kultūra visur, kur iespējams, plus dažas energoefektivitātes un vides lietas. Cerams, ministri neilgā laikā apspriedīs un pieņems NAP valdībā, bet tad sekos minētā sabiedriskā apspriešana. Prognozēju, ka šajā etapā dokuments “svērs” 50 – 60 lappuses. Ar projektu dosimies arī uz reģioniem, lai tiktos ar uzņēmējiem un citiem ļaudīm.
E. Līcītis: – Laukos saviļņošanos radīja lēmums par pārcelšanas pabalstu visiem, kas grib tikt prom un dzīvot pilsētā. Ko NAP runā par plaisu starp Rīgu un perifēriju?
– Neskatāmies tādā aspektā “Rīga – perifērija”. Skatāmies “Latvija 2030” iezīmēto modeli, ka paliks 9 + 21 attīstības centrs. Tas ir šerminoši daudziem pašvaldību darbiniekiem, proti, ka laukos primāri jāinvestē 21 centrā, lai tie attīstītos un “pārķertu” cilvēkus, kuri dodas uz jau tā koncentrēto Rīgu vai vēl tālāk – uz lidostu un taisnā ceļā prom. Vienlaikus ir izpratne, ka cilvēkiem nevajadzētu pamest savu mājvietu. Arī lauciniekam ir jābūt pieejamai ērtai sabiedriskā transporta kustībai, lai nokļūtu turp, kurp nepieciešams.
Tik daudz runāts par investīcijām mazākattīstītos apgabalos, bet ir tikai trīs lietas, kas interesē ieguldītājus, vai tas būtu ārzemnieks vai vietējais. Viens – nokļūšana uz objektu, proti, vai ir labs ceļš, dzelzceļš. Otrs – darbaspēks, lai ir kas strādā. Trešais – vietējās pašvaldības atsaucība biznesa taisīšanai. Vai nu gribam vai negribam, bet būtiskākais no šī komplekta atrodas attīstības centros.
V. Krustiņš: – Kaut kā dīvaini izliekas, ka Deniņa kungs velk savu projektu, metanola rūpnīcas pierobežā, taču oficiālās personas, kad tām par to jautā, atbild ļoti izvairīgi. NAP plānā nav paredzēta vieta Deniņa kompleksajam risinājumam Latgales problēmām – kā viņš to pasniedz?
– Deniņa kungs ir runājis ar mani par šo projektu, bet teicis, ka viņam nevajagot valsts naudu, atbalsts tiek meklēts Maskavā un Briselē. Viņam tikai vajag, lai kāds no valdības apstiprina – jā, šī ir laba ideja, un – ej uz priekšu.
– Un kāpēc neviens valdībā tā nesaka?
– Varbūt tāpēc, ka pēc pateiktā nākamajā mirklī virsū būs iestādes, kas dikten interesēsies, kāpēc tiek lobēts viens konkrēts projekts. Tās ir arī atkal tās pašas bailes no konkrētības – vai tevi, amatpersonu, nesašūs kopā ar šo projektu.
E. Līcītis: – Tātad, Krieviņa kungs, mēs secinām, ka būs ilga politiska un sabiedriska šķēpu laušana ap NAP, tad to nesīs un cels priekšā Saeimā, kur spriešana izvērtīsies vēl sarežģītāka, un jums tās 50 lapas izplivinās pa vienai vien.
– Tomēr gribu atklātu un skaidri sadzirdamu diskusiju, kurā ik piedāvājumam sekotu kontrpiedāvājums. Ja nevajag demokrātiju – metam ārā. Nevajag augstas pievienotās vērtības ražošanu? Dzēšam ārā. Nevajag zinātni un pētniecību? Arī izdzēšam. Tikai neviens nav tik godīgs, lai publiski pateiktu – jā, no tā un tā derētu atteikties. Atgriežoties pie “daudz cietušās” kultūras, minēšu – diemžēl atkal Igaunijas piemēru. Tallinā uztaisīts ārkārtīgi interesants un labs muzejs vecos hidroplānu angāros par kuģniecības un gaisa kuģniecības vēsturi. Tā ir tehnika, kas sajūsmina bērnus un pieaugušos, muzejs ir moderns, interaktīvs. Manā apmeklējuma reizē tur bija vismaz četras Latvijas skolēnu grupas, un šis saistošais objekts ir igauņu Kultūras ministrijas veikums. Jautājums – kur zinātkāri apmierinoša un radošuma rosinoša gaisotne ir Latvijā? Kāpēc finansējam visu ko, bet nespējam uztaisīt šādu vietu, kur apmeklētāji stāv rindā, kur tauta iet? Ziniet, es nemēģinu taisnoties un apgalvot, ka esam uzrakstījuši ideālu plānu. Atkārtoju, tā ir vēl grozāma 1. redakcija. Bet savāda sajūta ir. No vienas puses, saka – dodiet prioritātes, konkretizējiet. Kad ir šāds risinājums, tad runā ko citu – nē, tas ir par konkrētu. Kur palicis sports, kur kultūra, kur zaļā ekonomika? Tas ir pretrunā ar to, ko es uzskatu par pareizi ietveramu Nacionālās attīstības plānā. Tas ir pretrunā ar manu līdzstrādnieku uzskatiem, un man jau ir divi atlūgumi no ekspertiem, kuri vairs nevēlējās skriet ar pieri sienā un gluži loģiski nolēma – ja tevi neklausās, tad neklausās.
V. Krustiņš: – Vara nesaprotas ar saviem darbiniekiem?
– Nē, tas vairāk saistās ar to, cik mūsu politiķi gatavi sabiedrībai skaidrot nepatīkamas, nepopulāras lietas. Lūk, minētie pārcelšanās pabalsti. Var noņemt cepuri Viņķeles kundzes priekšā, viņa saskatīja reālijas, kas perspektīvā diemžēl notiks. Viņai palīgā “celt” grūto lēmumu nesteidzās un neapstiprināja – jā, tā no analīzes un pētniecības viedokļa viss arī būs. Jau gada sākumā Agrārā institūta pētnieki pateica – vai nu valsts darīs, vai nedarīs, bet laukos paliks mazāk cilvēku. Tur ir mazāk darba vietu un ir tendence, ka ļaudis gribēs pārcelties uz pilsētām. Kad Viņķele grib palīdzēt, amortizēt šo daudziem nebūt ne vieglo izšķiršanos, viņu nolīdzina ar zemi. Tas daudzkārt pieredzēts, ka atklātu, godīgu, argumentētu valodu nosauc par zaimošanu. Es varu tikai nopūsties un teikt, ka tas nav pareizi.
