Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. janvāris, 2013
Drukāt

Kultūrainava Latvijā – cik apzināta un novērtēta
?

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Kas ir ainava? Vai vienīgi skaisti dabas skati vai arī mūsu apdzīvotā vide visā tās daudzveidībā? Vai Latvijā pastāv kāda visaptveroša likumu sistēma kultūrainavas saglabāšanai un aizsardzībai? 


 

Atbilde uz šiem un citiem jautājumiem pagājušajā nedēļā tika meklēta Latvijas Arhitektu savienības un Vecpiebalgas ainavu un kultūrvides aizsardzības biedrības rīkotajā diskusijā “Vecpie-balgas kultūrainava – analīze un aizsardzība”. Tās lielākā daļa bija veltīta Vecpiebalgas novada teritorijas plānojumam 2012. – 2024. gadam. Agrākie Taurenes, Dzērbenes, Inešu, Kaives un Vecpiebalgas pagasti 2009. gadā apvienoti vienā Vecpiebalgas novadā. Trešdaļu no tā platības aizņem īpaši aizsargājamā ainavu teritorija, uz ko attiecas 2000. gadā pieņemtā Eiropas Ainavu aizsardzības konvencija. Šī vienošanās, kurai Latvija pievienojās 2007. gadā, paredz, ka aizsargājamā teritorijā pirms jebkuras darbības jāizstrādā projekts ainavu aizsardzībai, jo tās ir īpaši vērtīgas teritorijas, kur saglabājušās pirmatnējo ainavu identiskās īpašības. Vai Latvijā pietiekami ievēro šo prasību?

Sarunā tika skarta arī SIA “Alauksta krasti” apgūstamā teritorija Alauksta ezera krastā Cepļu saieta nama pusē.

Vecpiebalgas novada dome apstiprinājusi detālplānojumu zemes īpašumiem “Ceplis”, “Gaujiņa” un “Cepļi”, saskaņā ar kuru pie Alauksta ezera viena kilometra garumā (salīdzinājumam: tradicionālais slēpojums ap Alauksta ezeru ir 15 km) piekļausies atpūtas komplekss. Šī iecere arī sabiedrībā izraisījusi lielākās kaislības.

Pēc SIA “Alauksta krasti” – šo juridisko personu diskusijā pārstāvēja uzņēmējs, Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Cīrulis – pasūtījuma detālplānojumu izstrādāja “Arhitektūras un dizaina firmas A plus” arhitekte Dace Kalvāne.

Diskusijā piedalījās Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs Viktors Valgums, Vecpiebalgas kultūras pieminekļu aizsardzības biedrības vadītāja Ausma Skujiņa, arhitekts Aleksandrs Kiršteins, Vecpiebalgas novada teritorijas plānojuma projekta autore arhitekte Ilma Valdmane, Latvijas Teritoriālplānotāju asociācijas vadītājs Andis Kublačovs, LU Ģeogrāfijas fakultātes dekāns Oļģerts Nikodemus, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas telpiskās plānošanas departamenta vecākā eksperte Dace Granta, ģeoloģe Lija Bērziņa, Nacionālā attīstības plāna izstrādes konsultants Jānis Kauliņš, Latvijas Patērētāju savienības padomnieks arhitekts Jānis Piešiņš un eksperte studente Līga Juhņēviča.

V. Valgums: – Latvijā lielākā vērtība ir cilvēki, kultūra, daba, tajā skaitā ainava, kas, starp citu, ir arī laba prece. Taču man līdz šim nav skaidri aizsargājamo ainavu noteikšanas kritēriji. Kur slēpjas ainavu autentiskums – situācijā pirms desmit, piecdesmit gadiem? Vai vērā ņemams arī patlaban notiekošais?

A. Skujiņa: – Jau 1983. gadā norvēģis Bulls rakstīja: būtisks ainavu saglabāšanas iemesls ir identitātes vērtība. Ainavas izpauž vai iemieso kādas cilvēku grupas lokālo, nacionālo vai etnisko identitāti.

Kultūrainavas saglabāšana palīdz nepazaudēt arī piederības izjūtu savai dzimtajai pusei pagātnes un šodienas saistībā. Nedomāju, ka uz šo mērķi vajadzētu orientēties visam Vecpiebalgas novadam. Taču tas jāņem vērā, domājot par īpašo aizsargājamo ainavu “Vecpiebalga”. Tāpēc mani apbēdina vairākkārt apstiprinātais detālplānojuma projekts teritorijai Alauksta krastā.

Īpašnieks nodara pāri gan vietai, kuru viņš kā vecpiebaldzēns pārstāv, gan saviem biznesa plāniem. Esmu par to vairākkārt runājusi, bet zemes īpašnieks un apbūves idejas autors turas pie savas pārliecības, ka arhitektūra, kas vairāk raksturīga Kurzemei nekā Vidzemei, ir tā īstākā Alauksta ezera krastā. Tur iecerēts monstrs ar videi un tradīcijām svešiem vaibstiem, kā arī automašīnu stāvlaukums priekšplānā!

Taču ir arī labi piemēri. Saglabājamo ainavu ar apsaimniekošanu ļoti veiksmīgi sasaista Rāznas nacionālajā parkā. Pārsteigumu un prieku man sagādāja Inešu Antēnos privātīpašnieka atjaunotā milzīgā koka rija.

Taču nevaru samierināties, ka pēdējā gada laikā divi objekti, kam bija kultūras pieminekļa statuss – Skolas vecā kapliča pie kapiem, kur dus visai Latvijai nozīmīgi vīri brāļi Kaudzītes, Kronvaldu Atis un citi, kā arī Cepļu saiešanas nams – vairs nav valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis teic, ka vietējā vara atbild par šo pieminekļu izņemšanu no saraksta, savukārt novada padomes priekšsēdētāja Ella Frīdvalde-Andersone visus akmentiņus met Dambja kunga dārziņā.

V. Cīrulis: – Pašreizējais Cepļu saiešanas nams nekad nav bijis arhitektūras pieminekļu sarakstā! Tas Cepļu saiešanas nams, kurš varēja būt šajā sarakstā, 1989. gadā nodega. Tagad tā vietā uzstādīts Skujiņas kundzes no Launkalnes pagasta atvestais Lieduliešu 1827. gadā būvētais saiešanas nams. (Tiesa, minētajā Vecpiebalgas novada teritorijas plānojumā tas raksturots kā svarīgs kultūrainavas elements, rets un vērtīgs tautas celtniecības koka arhitektūras paraugs, kam tāpat kā Skolas kapu kapličai būtu piešķirams valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss. – V. K.). 
Alauksts_1

D. Kalvāne: – Satraukumam īsti nav pamata, jo par arhitektūru Alauksta krastā vēl runāt pāragri. Ir izstrādāti tikai skiču uzmetumi, kas bija nepieciešami detālplānojuma apstiprināšanai novada domē. Un tajos paredzēts, ka arhitektūrai jāierakstās ainavā. Kādi monstri?! Autostāvvieta iecerēta dabiskā, vairākus metrus dziļā ieplakā pie paša autoceļa. Līdz ar to skatu no ceļa uz Alauksta ezeru tā nekādi nebojās. Pirms krūmu izciršanas šajā teritorijā bija viena no lielākajām Vecpiebalgas atkritumu izgāztuvēm…

I. Valdmane: – Vecpiebalgas novads ir Vidzemes sirds. Taču teritorijas kļūst tukšas, ainava pārveidojas, kultūrvide degradējas. Un tad ir divas iespējas – attīstīties vai arī ļauties stagnācijai? Kas ir galvenā vērtība Vecpiebalgas novadā? Tie ir piebaldzēni ar savām zināšanām, tradīcijām, prasmēm. Kas nepieciešams, lai cilvēki nebrauktu prom, dzīvotu laukos? Tāpat kā pilsētā – mājoklis, darbs, pakalpojumi. Taču ļoti būtiska ir pievilcīgā dzīves vide, ainava, vietas identitāte. Ir jāatjauno degradētie objekti. Parasti izliekamies, ka neredzam vecās, sabrukušās fermas, griežam galvu uz otru pusi. Tikpat būtiska ir pamesto viensētu un mājvietu apzināšana. Tas nenozīmē, ka tajās varētu dzīvot tikai tie, kas nodarbojas ar lauksaimniecību. Man patika Kaives pagasta piedāvājums pilsētniekiem: nebūvējiet jaunas mājas Pierīgā, bet nāciet šurp, te ir skaista mājvieta ar savu auru un kultūrvidi. Varat dzīvot vasarā, iekārtot mākslinieku darbnīcas. Vecpiebalgas vārdam ir zīmola skaņa. Runājot par infrastruktūras attīstību, cilvēki novadā nebūt nepiekrīt visu ceļu asfaltēšanai. Autoceļiem ar stiprināto grants segumu ir ne tikai ainaviska vērtība. Nekur citur Eiropā nav šo balto lielceļu ar savu neatkārtojamo šarmu. Izstrādājot novada attīstītas stratēģiju un plānojumu, ainavu redzam kā novada cilvēku ikdienas dzīves un darba vidi. Jo tieši šeit dzīvojošie cilvēki turpina veidot ainavu šodien. Kas ir īpašais, pēc kā atpazīstam Vecpiebalgu? Nekur Latvijā nav māju puduru kā Piebalgā, unikālo būvformu, tikai Vidzemei raksturīgo ēku tipu – milzīgās rijas un mazās klētiņas, reljefi un ūdeņi. Ja izmainītu šīs četras lietas, ainavas transformācija būtu neatgriezeniska.

A. Kiršteins: – Vecpiebalgas novads aizņem 542 kvadrātkilometrus. Tā ir piektā daļa Luksemburgas. Šajā valstī dzīvo 100 tūkstoši cilvēku, Vecpiebalgā – nepilni pieci tūkstoši. Vecpiebalgas novada teritorija ir piecas reizes mazāka nekā Luksemburga, taču Vecpiebalgā dzīvo divdesmit divas reizes mazāk cilvēku! Man laimējies piedzimt kilometru no Kaudzīšu muzeja. Ainava kopš tā laika katastrofāli mainījusies tieši iedzīvotāju trūkuma dēļ. Apkārtnē izzudušas piecas lielas lauku sētas, ezeri aizauguši, no Kaudzīšu muzeja kalna skats uz Ērgļu baznīcas torni ir tikai atmiņas, Lodes muižai salikti plastmasas logi, taču teknes norautas…

Skaista ainava ir ļoti laba lieta, taču politiski ekonomiskie apstākļi ir tādi, ka pašvaldībām jāmeklē veids, kā apsaimniekot un uzturēt kārtībā vidi. Varbūt jārada īpaši fondi?

A. Kublačovs: – Patīkami, ka Vecpiebalgas novada attīstības plānā ainava 
uztverta kā cilvēku veidota un pastāvīgā mainībā esoša, nevis iebalzamēta.

O. Nikodemus: – Kad 1989. gadā atgriezos no Vācijas, Taurenes pagasts bija pirmais Latvijā, kam izstrādāja teritoriālplānojumu, kura autoru vidū biju arī es. Joprojām lepojos ar panākto Zaļkalna pusē. Viens zemes īpašnieks skaistā vietā gribēja stādīt bērzu birztalu, otrs – būvēt kafejnīcu un torni. Taču ainavu izdevās saglabāt neskartu. Vecpie-
balgas novada teritorijas plānojums ir pirmais Latvijā, kas izstrādāts jauno Latvijas plānošanas tiesību aktu garā. Kas mainījies šajos divdesmit gados? Izpratne, ka ainavas vērtība izpaužas salīdzinājumā un ainavai vērtību piešķir sabiedrība.

Var runāt par trim ainavas kvalitātēm – ekoloģisko, kultūrvēsturisko, estētisko, kā, piemēram, skats uz Alauksta ezeru. Vecpiebalgas novada teritorijas plānojumā saskatu daudz problēmu gan zemes īpašniekiem, gan attīstītājiem.

Jā, piemēram, Alauksta ezera krastā izdarīts ļoti labs darbs – izcirsti krūmi. Braucot no Bērzkroga uz Madonu, no ceļa ezeru vispār nevarēja saredzēt, bet tagad paveras lielisks skats! Taču es nekad nevarēšu vienoties ar uzņēmēju, kas te iecer videi neatbilstīgas būves.

Vecpiebalgas novada attīstības plānā noteiktas īpašas nozīmes aizsargājamās ainavas. Bet viens teritorijas izmantošanas un apbūvēšanas punkts nosaka: ainaviski vērtīgajās teritorijās nav pieļaujamas darbības, pēc kā notiek ainavas struktūras izmaiņas un apvidum neraksturīgu elementu un būvformu parādīšanās. Nav atļauta nozīmīgu publiski pieejamu skatpunktu aizsegšana, aizbūvēšana ar ēkām, apstādīšana ar kokiem, kā arī reljefa pārveidošana. Balstoties uz šo punktu, jūs, Cīruļa kungs, Alauksta ezera krastā kā aizsargājamā ainavā neko nedrīkstētu būvēt. Pretējā gadījumā es jūs varētu iesūdzēt tiesā… Ko ar to gribu teikt? Vērtīgām ainavām jābūt daudz precīzāk izdalītām, citādi pašvaldībām var rasties problēmas, pašām to neapzinoties.

A. Kiršteins: – Pie Baltezera uzceļ trīsstāvu māju, un nevienā tiesā neko nevar apstrīdēt, jo teritorija ir pašvaldības ziņā un būve ar to saskaņota.

V. Cīrulis: – Detālplānojumā Alauksta ezera krastā nelieli koka namiņi, varbūt arī krodziņš iecerēti tā, lai skatu uz ezeru neaizsegtu. Vērtīgām ainavām jāsadzīvo ar tūrismu, amatniecību, cilvēkus nedrīkst ielikt kā aplokā.

D. Granta: – Izcilu ainavu un kultūrvēsturisko teritoriju areāls ir nacionālo interešu telpa. Jāatzīst, dabas aizsargājamo teritoriju sistēma Latvijas ainaviskās vērtības aizstāv tikai daļēji, un to vajadzētu mainīt. Oficiāli rakstām, ka 19% Latvijas teritorijas klāj īpaši aizsargājamo teritoriju tīkls, bet lielā daļā nekādi īpaši nosacījumi vai ierobežojumi nav noteikti. Faktiski tikai 14% Latvijas zemes platības ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statuss. Tajā skaitā iekļauti arī deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, starp tiem arī ainava “Vecpiebalga”. Tie aizņem 2,5% Latvijas teritorijas. Turklāt ideja, kuras vārdā šīs teritorijas tika noteiktas, ir daļēji pazaudēta. Pamatojoties uz ES prasībām, visa galvenā uzmanība vērsta uz sugām un biotopiem, ainavām atstājot pakārtotu nozīmi. Arī dabas aizsardzības plāns izstrādāts tikai pieciem no minētajiem deviņiem ainavu apvidiem. Četriem – arī Vecpiebalgai – diemžēl tāda vēl nav.

Turklāt, lai cik vērtīgi būtu dialogi un konsultācijas ar zemes īpašniekiem ainaviski aizsargājamās teritorijās, esam sapratuši, ka daudzi no viņiem nav motivēti ko darīt ainavu labā. Ainaviski saudzējamu teritoriju noteikšanu uztver kā jaunus sarežģījumus un ierobežojumus saimnieciskai darbībai. Bet vajadzētu domāt otrādi – aizsargājamas ainavas statuss ir pamatojums finanšu piesaistei.

J. Kauliņš: – Ir arī labi piemēri. Pēc Alojas ainavu ekoloģiskā plāna īstenošanas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta iedzīvotāji pie rezervāta administrācijas nāca nevis ar pretenzijām par kārtējiem ierobežojumiem, bet ar pavisam pretēju nostāju: lūk, mēs atrodamies aizsargājamā vidē, kādas iespējas mums tas dod? Tas bija īsts lūzums zemes īpašnieku konservatīvajā psiholoģijā.

A. Skujiņa: – Īpašs prieks par tiem, kuri bez ES atbalsta ir atjaunojuši vecās ēkas, kam piešķirts kultūras pieminekļu statuss. Piemēram, lauku sēta “Tūļi” Vecpiebalgā un jau minētā Antēnu rija Inešos.

J. Piešiņš: – Ainavu nav nemaz tik vienkārši definēt, un varbūt to nemaz nevajag darīt. Teic, ka māksla ir tas, kas izraisa emocijas. Manuprāt, ar ainavu ir tieši tāpat.

Pasaulē pazīstams princips – “jā” nozīmē vairāk. Ja kāds grib būvēt pie ezera, lai to dara, taču nevis starp ceļu un ūdenstilpi, bet ezeram otrā pusē, lai neaizsedz skatu no ceļa! Tā būsim pateikuši – var, drīkst. Patlaban diemžēl lielākoties normatīvie akti balstās uz aizliegumu. Jāsaka cilvēkiem – jā, dariet, bet jautājums – kā un kur?

L. Juhņeviča: – Ir labi attīstīt uzņēmējdarbību, gūt peļņu, dot darbu cilvēkiem, bet, to uzsākot kultūrainavā, vajag padomāt, vai intīmā un savā skaistumā unikālā vide nezaudēs, nepaliks par nobružātu publisko telpu?

 

Aizsargājamo ainavu apvidi Latvijā (aizņem 2,5% valsts teritorijas)

1. Veclaicene 20 892 ha

2. Vecpiebalga 8945 ha

3. Nīcgales meži 915 ha

4. Augšzeme 20 828 ha

5. Augšdaugava 52 325 ha

6. Vestiena 27 150 ha

7. Kaučers (Riebiņu novadā, Rušonas pagastā) 2762 ha

8. Ādaži 6126 ha

9. Ziemeļgauja 21 749 ha

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+