Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. maijs, 2014
Drukāt

Kur smelties iedvesmu simt gadu svētkiem? (1)

Induļa Martinsona ilustrācijaInduļa Martinsona ilustrācija

Šomēnes un visu vasaru Rīgā Gaismas pilī un citviet Latvijā notiks Kultūras ministrijas organizētās diskusijas, kuru centrā būs gatavošanās Latvijas gadsimta jubilejai, ko svinēsim 2018. gadā. Ar kādiem kultūras sasniegumiem sagaidīsim valsts nozīmīgo gadskārtu? Kādai jabūt tās idejiskajai koncepcijai un centrālajam simbolam? Varbūt tas varētu būt Austras jeb Saules koks – mužīgas kustības un dzīvības simbols, kas sevī iemieso gan liepu, gan ozolu, gan vīrišķo, gan sievišķo?

Rīt Briselē triju Baltijas valstu kultūras ministri parakstīs vienošanos par sadarbību Londonas grāmatu tirgū 2018. gadā, iezīmējot mūsu valsts (un arī kaimiņu) simtās gadskārtas starptautisko dimensiju. Dalība prestižajā forumā, kurā viesu godā parasti tiek lūgtas vienīgi lielās valstis, baltiešiem būs izcila iespēja līdz ar plašu kultūras programmu savu literatūru pozicionēt tik plašā tirgū. Tomēr skaidrs, ka tikpat svarīgi ir jau laikus gatavot tulkojumus šai būtiskajai izdevībai, lai nauda nebūtu iztērēta velti. Tāpat Latvijai atšķirībā no Igaunijas vēl tikai priekšā atbildīgs uzdevums – izstrādāt valsts simt gadu jubilejas “zīmolu” – idejisko uzstādījumu un spēcīgu pasākumu koncepciju, kas aptvertu ne vien kultūru, bet arī citas nozares – izglītību, zinātni, tehnoloģijas utt. Par to šomēnes un visu vasaru Kultūras ministrija (KM) Rīgā Gaismas pilī un citviet Latvijā pulcēs dažādas sabiedrības grupas uz diskusijām. Galvenais jautājums: ko esam gatavi sniegt un kas būtu jādāvā mūsu valstij tās gadsimta jubilejā, kas nemanot tuvojas vēja spārniem?

Starp Igauniju un Lietuvu?


“Ja vērtējam mūsu sagatavotības pakāpi 2018. gadam, redzams, ka atrodamies kaut kur pa vidu starp Igauniju un Lietuvu,” Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 22. aprīļa sēdē apgalvoja Kultūras ministrijas (KM) parlamentārais sekretārs Rihards Kols. Pārāk optimistisks skatījums, ņemot vērā, ka Igaunijā valsts simt gadu jubilejai veltītās programmas sagatavošana Valsts kancelejas vadībā sākās jau 2012. gada nogalē. Bet Lietuvas parlaments rezolūciju, pēc kuras 2018. gads atzīts par Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 100. gadskārtu, pieņēma jau 2012. gada 26. aprīlī. Turklāt abās valstīs pastāv vairākpakāpju organizatoriskās struktūras, kas uzņēmušās atbildību pār lielā notikuma sagatavošanu.

“Kultūrzīmes” jau vērsušas uzmanību, ka atšķirībā no kaimiņiem mums līdz šim katastrofāli pietrūcis valstiska skatījuma uz gaidāmo Latvijas simt gadu jubileju – starpresoru koordinācijas centra valsts simtās dzimšanas dienas norišu organizēšanai, valstiski koordinētas un izstrādātas idejiskās un praktiskās koncepcijas, tāpat arī valsts budžetā iezīmēta vairākgadu finansēšanas modeļa.

Nezin kāpēc pārāk daudziem liekas, ka viss notiks pats no sevis, varēs knaši parosīties 2016. – 2017. gadā, tomēr iznākums, kā jau nereti gadās, būs vienīgi virkne sasteigtu un būtiskajai gadskārtai mākslīgi piekabinātu norišu.

Gribētos gan cerēt, ka pēc neizprotami ilgās klusēšanas valstisko institūciju līmenī šajā lietā kāda lēna, bet pozitīva virzība tomēr ir sākusies. Domu un praktisku ideju apmaiņa par Latvijas simt gadu programmu divas reizes ir notikusi Nacionālajā kultūras padomē (NKP), kas atšķirībā no iepriekšējās samērā amorfās un inertās struktūras beidzot ir kļuvusi klātesošs spēks kultūras procesā. Kultūras ministre Dace Melbārde neslēpj, ka uzskata NKP par sava veida “institucionālo atmiņu”, kas virzītu “Latvijai 100” programmu arī tad, ja pēc rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām viņai nāktos šķirties no amata. Plānots, ka jūnija vidū noslēguma debates par simt gadu svētku programmu notiks Saeimā, bet līdz augusta beigām KM plāno veikt aprēķinus un iesniegt budžeta pieprasījumu ar iezīmētu finansējumu. Iespējams, ka valsts simtās jubilejas praktiskajai sagatavošanai Latvijā varētu tikt izveidots atsevišķs nodibinājums (līdzīgi kā “Rīga 2014”).

Latvijas simt gadu Austras koks?


Pēc NKP priekšsēdētāja Jura Dambja redzējuma, kultūra varētu būt mugurkauls, kas Latvijas simt gadu pro­grammā savij kopā daudznozaru krāšņumu, taču tikpat svarīgi jau šobrīd domāt par paliekošām vērtībām, kas būtu nozīmīgas un lietojamas arī pēc 2018. gada. “Pamatjautājumi: ko dāvāsim valstij nozīmīgajā jubilejā, kādai jābūt programmai, kā šos svētkus gaidīsim, jo šie ir svētki visai tautai. Bet pats būtiskākais – kā panākt, lai šā notikuma gaidas un svinības mainītu mūsu attieksmi pret valsti,” uzskata D. Melbārde. Pēc viņas domām, ļoti svarīgs atslēgas vārds Latvijas dzimšanas dienas idejiskajā koncepcijā varētu būt lepnums – 
kāds ir mans sapnis par Latviju; ko esmu gatavs darīt, lai to īstenotu. “Būtiski ir revidēt ar klišejām apaugušos priekšstatus par Latvijas valstiskumu, jo ir zinātniski pierādāms, ka tas iet cauri gadsimtiem, veidojies daudzu paaudžu darbā un izpaudies ļoti dažādos formātos,” 14. maijā notikušajā pirmajā 2018. gadam veltītajā diskusijā atzina Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Mēģinot nosaukt garīgās un materi­ālās vērtības, ko saistībā ar 2018. gadu vēlētos sabiedrībā aktualizēt diskusijas dalībnieki – jauni, sevi profesionāli spoži pierādījuši cilvēki no dažādām nozarēm –, izskanēja tādi jēdzieni kā tolerance, līdztiesība, pašpaļāvība, ikdienas varonība, lepnums, godīgums, kritiskā domāšana. Kas Latvijā varētu būt valsts simt gadu jubilejas centrālais simbols? Varbūt Austras jeb Saules koks – mūžīgās kustības un dzīvības simbols, kas sevī iemieso gan liepu, gan ozolu, gan vīrišķo, gan sievišķo? Tā uzskata deputāte Janīna Kursīte (“Vienotība”), katrā ziņā diskusija par to vēl priekšā.

Kamēr latvieši vilcinās un vēl tikai spriež, igauņi jau tagad ir izveidojuši spēcīgu un loģisku koncepciju “Igaunijas simtgades koks” ar trim apakšsadaļām. “Saknes” (pagātne) ietver vēsturisko un kultūras mantojumu (muzeji, arhīvi, bibliotēkas, nacionālais mantojums, tradicionālā kultūra u. c.). Ar jēdzienu “Stumbrs” (tagadne) saistās galvenie simtgades pasākumi (arī atklāšanas un noslēguma ceremonijas, oficiālās brīvdienas u. tml.). Bet “Galotne” (nākotne) ietver vēlmi pašiem radīt nākotni, ieskatoties Igaunijas nākamajos simt gados. No valsts budžeta “Igaunijai 100” paredzēts piešķirt 25 – 30 
miljonus eiro (šis skaitlis nav sasaistāms ar Igaunijas 2018. gada ES prezidentūras izmaksām). Taču paredzēts arī, ka katra valsts budžeta iestāde papildus novirzīs finansējumu svinību aktivitātēm. Svinību prologs līdz ar Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem gan sāksies jau 2017. gadā.

Gatavojot simt gadu programmu, kaimiņi nebaidās no Latvijā daudziem tik netīkamā jēdziena “valstiskais pasūtījums”, to attiecinot gan uz filmu nozari, gan mūziku un vizuālo mākslu. Pie labas (politiskās) gribas tas pats būtu iespējams arī Latvijā, tomēr jāņem vērā laika faktors, kas var izrādīties izšķirošs, ja, piemēram, jāpasūta darbs mūzikas milžiem kā mūsu Pēterim Vaskam vai igauņu Arvo Pērtam.

Īstenojot kino nacionālā pasūtījuma programmu, igauņi konkursā no vairāk nekā 160 pieteikumiem ir atlasījuši 17 idejas, kas tagad tiek attīstītas scenārijos (to vidū ir, piemēram, Andrusa Kivirehka lugas ekranizējums, bērnu filma “Lote un uguni verdošais pūķis”, A. Tammsāres romāna ekranizācija u. c.). Pirmizrādes 2017. un 2018. gadā piedzīvos septiņas astoņas filmas. Kā informē Nacionālajā kino centrā (NKC), filmu konkurss “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, kuru bija plānots izsludināt jau gada sākumā un pēc tam šopavasar, joprojām vēl tiek plānots. Par to, kādam tam būt, spriedīs Filmu padome maija beigās.

Eiropas maks un nacionālas izšķiršanās


“Runājot par gatavošanos simt gadu svētkiem, sarežģītākā ir kultūras infrastruktūra. Taču uz būtiskākajiem jautājumiem jāatbild šobrīd, jo pēc gada jau būs par vēlu. Negribētu piedzīvot tādu situāciju kā “Rīgai 2014″, kad nav pieejamas piemērotas telpas kultūras norisēm,” atzīst ministre Dace Melbārde.

Nemaz nerunājot par jaunu projektu (akustiskā koncertzāle, Laikmetīgās mākslas muzejs, Daugavas stadiona rekonstrukcija) sākšanu, ir lielas bažas par iespējām līdz 2018. gadam pabeigt jau sāktos. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas beigu termiņš jau pārcelts uz 2017. gada 2. jūniju, turklāt papildus nepieciešami vairāk nekā 12 miljoni eiro.

Tuvākajā laikā paredzēts noslēgt partnerības līgumu starp mūsu valsti un Eiropas Komisiju (EK), kas paredz vērienīgas ES fondu investīcijas dažādās Latvijas nozarēs. Tomēr, kā atzīst KM darba grupas vadītājs Jānis Dripe, sākotnējais uzstādījums, ka kultūras un sporta infrastruktūrai sākotnēji paredzētos 80 miljonus eiro varēs sadalīt starp divām celtnēm – 
Daugavas stadiona atjaunošanai un vienai kultūras būvei –, tik vienkārši neīstenosies, jo EK nosacījumi ir daudz sarežģītāki.

Līdzās jau iepriekš izskanējušajām prasībām (viena no galvenajām – lai objekts attiecīgajā vietā radītu jaunu kvalitāti – tātad tas jāceļ līdz šim degradētā teritorijā – šai prasībai perfekti atbilst, piemēram, Daugavas stadiona rekonstrukcija līdz ar Grīziņkalna apkaimes plašu uzlabošanu) noteikts, ka ERAF līdzfinansējumu var saņemt neliela mēroga projekti, valsts ieguldījumu griestus nosakot 5 – 10 miljonu eiro apjomā.

Līdz 2018. gadam būtu reāli veikt Daugavas stadiona rekonstrukcijas pirmo kārtu, sakārtojot tribīnes, rekonstruējot pie­ejas un veicot citus darbus, kas nodrošinātu, ka 2018. gada Deju svētki jau noritētu daudz sakārtotākā vidē. Savukārt akustiskās koncertzāles projekta attīstība ir izšķiroši atkarīga no tā, vai izdosies panākt vienošanos starp Rīgas domi un KM gan par finansiālo ieguldījumu (jo uz pašvaldības kāroto ES fondu ieguldījumu šajā vietā nav ko cerēt), gan par koncertzāles akustisko kvalitāti (dome vēlētos mākslīgo apskaņojumu, kas tai izmaksātu lētāk, kamēr KM pastāv uz dabisko akustiku).

Neviens neapšauba, ka Rīgai vajag arī jaunu laikmetīgās mākslas telpu, taču, visticamāk, ieceres īstenošanai būs jāmeklē papildu ceļi, iespējams, samazinot projekta apjomu un apvienojot ES, valsts un privāto investoru ieguldījumu. Pilnīgi ārpus valsts un pašvaldības 
intereses loka joprojām ir jau pagājušajos svētkos skaudri izjustā nepieciešamība paplašināt Mežaparka estrādi, kurai skiču projekts jau sen ir gatavs. Šeit nu nebūtu veltām cerībām jāraugās uz Eiropas naudas maka pusi, bet gan vienreiz skaidri jāpasaka, ka tas ir ārkārtīgi būtisks nacionālas nozīmes objekts, kura atjaunošana līdz svētkiem ir nācijas goda lieta.

Pēdējā laikā ne reizi izskanējis, ka ar valsts simt gadu jubilejas programmu esam vēl tikai “atslēgas stadijā”, lielāka skaidrība būšot rudenī. Kopumā tomēr nezūd sajūta, ka atšķirībā no Igaunijas gan valsts varas gaiteņos, gan sabiedrībai šobrīd patiktu domāt, ka valsts simtās jubilejas sagatavošana un norise ir tikai kultūras cilvēku lieta – sak, padejos un padziedās un viss būs labi. 2018. gada norišu garīgā virsotne nenoliedzami būs XXVI Vispārējie dziesmu un XXVI Deju svētki, kam jau sākuši gatavoties tūkstošiem kolektīvu visā Latvijā. Tomēr jāsaprot, ka valsts gadsimta jubilejas nozīme kontekstā ar valstiskās apziņas un piederības sajūtas stiprināšanu iziet tālu ārpus kultūras nozares ietvara. Tajā jāiesaistās visai Latvijai – pašvaldībām, dažādām sabiedrības grupām, saimniecības nozarēm. Tāpēc joprojām neatbildēts ir jautājums par to, kura augstākā amatpersona Latvijā būs organizatoriskais un idejiskais līderis – lokomotīve, kas vienos sabiedrību gatavībā godināt savu valsti.

Nacionālās enciklopēdijas vezums iekustējies?


Smagā Latvijas Nacionālās enciklopēdijas vezuma iekustēšanās, par ko neatlaidīgi iestājusies “Latvijas Avīze” un “Kultūrzīmes”, gan notiek ārkārtīgi grūti un lēni, jo pārāk daudz kas iepriekšējos gados kļūdainiem lēmumiem iznīdēts. Pēc izdevniecības “Latvijas enciklopēdija” likvidācijas ir radies pārrāvums datu vākšanā un sistematizēšanā. Tāpēc arī virtuālajā vidē atrast uzticamu faktoloģisku informāciju par Latviju parasti ir visai problemātiski, turklāt dažādu nozaru fakti nekur nav apkopoti vienuviet. Pat “Wikipedia” resursi par Latviju nemainīgi ir paši vājākie.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors Andris Vilks (LNE izveide notiks zem viņa vadītās LNB spārna ‒ tas arī loģiski, jo tieši LNB atrodas LNE sagatavošanai izmantojamas datubāzes un citi informācijas krājumi) teic: “Pirms runāt par iespiesta izdevuma veidošanu – neesmu drošs, ka tas ir tikai valsts uzdevums, – vēlamies nostiprināt nacionālo enciklopēdisko informācijas bāzi, kas būtu uzturama un pilnveidojama.”

Jau vistuvākajā laikā tiks izsludināts konkurss uz Nacionālās enciklopēdijas projekta vadītāja amatu, kura atalgojums iezīmēts LNB šā gada budžetā.

LNE redakcijas vadītāja uzdevums būs veidot darba grupu – projekta īstenošanas un pārraudzības padomi, kas tad arī izstrādāšot enciklopēdijas koncepciju.

Var paredzēt, ka turpmāk speciālistiem diskusijās būs jāizšķiras par enciklopēdijas veidu un raksturu (universālā jeb vispārīgā ar lielu reģionālās enciklopēdijas īpatsvaru, vai reģionālā ar universālās enciklopēdijas iezīmēm), kā arī par tās apjomu un zinātnisko ietilpību – informācijas plašumu un tās proporcionālu sadali nozaru tematikas ietvaros.

“Esam jau apspriedušies ar kolēģiem no Igaunijas un plānojam izpētīt arī citu kaimiņvalstu pieredzi nacionāla mēroga enciklopēdijas sastādīšanas jautājumos, tostarp redakcijas komandas izveidē. Turklāt paralēli tiek analizēts, kas pēdējo 20 gadu laikā paveikts enciklopēdiju attīstībā Latvijā,” stāsta A. Vilks. Domājams, sagatavošanās ilgs līdz šā gada nogalei, bet praktiskā darbība, veidojot jauno LNE, – nākamajā gadā.

Dažas jau izskanējušās ierosmes “Latvijai 100″


No kultūras nozaru pārstāvju puses:

Visu lielāko Latvijas muzeju kopizstāde Rīgas pilī. Vērienīgs Latvijas teātru festivāls, latviešu oriģināldramaturģijas konkurss.

Jātop lielo mūzikas formu darbiem (operām, simfonijām utt.). Jāizveido “Latvijas simt gadu komplekts”. Triju sējumu izdevums “Latvijas būvniecības vēsture simt gados”, izdevums par pēdējos simt gados atjaunotajām un uzceltajām Latvijas bibliotēkām.

Naujenes Novadpētniecības muzejs (e-pasts naujenesmuzejs@inbox.lv) aizsācis akciju “Tautas atmiņu lāde” ar atmiņām par konkrētām Latvijas vietām un ar šīm vietām saistītiem notikumiem; Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonds simt gadu jubilejā plāno pabeigt restaurācijas darbus Rīgas Brāļu kapos.

Viedokļi


Ko Latvijas sabiedrībai vajadzētu dāvāt savai valstij simt gadu svētkos?


Jānis Stradiņš, akadēmiķis: “Manuprāt, simtgadei nevajadzētu būt oficiozai un augstos vārdos sludinātai, jo tas parasti izraisa pretreakciju un atgrūšanās efektu. Sabiedrībai vajadzētu parādīt savu mīlestību valstij ar darbiem, novadu mīlestību, sakopjot savu vidi, pašiem augot un izglītojoties. Iespējams, svētkus vajadzētu organizēt ar pašvaldību starpniecību. Katrā Latvijas vietā jāakcentē tas, ka tā ir Latvijas sastāvdaļa un valsts identitātes reģionāla izpausme. Vēl aizvien neesmu atmetis domu, ka Latvijai būtu vajadzīga arī enciklopēdija – kā piemineklis. Tomēr nākas saskarties ar lieliem birokrātiskiem šķēršļiem, taču šī doma jāpatur un jācenšas nozīmīgā izdevuma veidošanu vismaz aizsākt līdz valsts simtajai gadadienai. Simtgades organizēšana nedrīkst būt pompozs pasākums. Protams, vajag svētkus atzīmēt, taču galvenokārt – sakārtot savu valsti un lepoties par to. Arī pilnībā norobežoties no kultūras pasākumu rīkošanas nebūtu pareizi, taču tiem jābūt mākslinieciski izciliem un mazāk ar jubilejas sajūtu. 2018. gadā iecerēts sasaukt Pasaules latviešu zinātnieku 4. kongresu, kas pulcētu ne vien trimdas, bet arī jaunos zinātniekus, kas devušies strādāt ārvalstīs.”

Jānis Endziņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs, Nacionālās kultūras padomes loceklis: “Simt gadu jubilejā mums jāatrod sinerģijas iespēja un jāsaprot, ka tā ir mūsu visu kopīgā dzimšanas diena, kas jāizmanto tā, lai visas nozares no tā ko gūtu. Nebūtu pareizi, ja simtgade būtu izcelta tikai kultūras griezumā. Tas, protams, ir ļoti svarīgi, taču šī jubileja paver arī plašākas ekonomiskās iespējas. Tāpēc jādarbojas, lai simtgade neizvērstos tikai par Kultūras ministrijas projektu. Tomēr zināms, ka Latvijā ar starpnozaru sadarbību neiet nemaz tik spoži, tāpēc prasītos pēc kāda valdības apstiprināta rīcības plāna, kas tad arī šķērsotu maksimāli daudz jomu un nozaru. Bet ir vēl viena lieta, ko nevajadzētu uzskatīt par maznozīmīgu, – katram iedzīvotājam savs ikdienas darbs jāizdara pēc labākās sirdsapziņas, tad arī Latvija zels un plauks. Un tā noteikti būs lieliska dāvana savai valstij.”

Anita Vanaga, pedagoģe: “Katrai sociālajai grupai, katram cilvēkam kaut kas jāapņemas, jo cilvēks savai valstij var dot tikai to, kas viņš ir. Šādam notikumam gatavojoties, noteikti būs visdažādākās aktivitātes skolās – kādu domrakstu rakstīšana, svētku pasākumi utt. Taču, raugoties plašākā mērogā, reiz būtu sakārtojamas integrācijas lietas, lai Latvijas simtgadē neieejam šķelti, kādi esam tagad. Un tas nu, lūk, vairs nav Kultūras vai Izglītības ministrijas jautājums. Tas būtu jāvada mūsu “Laimdotai” vai “Lāčplēsim”. Lai svētki būtu daudzpusīgi, katrai ministrijai mērķtiecīgi jāīsteno kāds projekts, lai iedzīvotāji varētu iesaistīties svinībās atbilstoši savām interesēm. Piemēram, Kultūras ministrija dara ļoti daudz un tās darbu sabiedrība jūt, taču ir vesela virkne ministriju, par kurām cilvēki vienkārši nezina. Būtu veidojama kāda starpresoru komisija, kas šīs lietas plānotu un organizētu valstiskā mērogā.”

Sagatavojusi MADARA BRIEDE

Cienījamie lasītāji!


Uzaicinām arī jūs nākt klajā ar konkrētām idejām un ierosmēm, kuras jūs personiski vēlētos veltīt vai arī uzskatāt, ka tās valsts līmenī būtu jādāvā Latvijai simtajā jubilejā. Gaidīsim jūsu vēstules pēc adreses: Rīga, Dzirnavu iela 21, kultūras nodaļa, “Latvijai 100”; vai arī e-pastā anita.bormane@la.lv. Interesantākos priekšlikumus apkoposim un publicēsim “LA” kultūras pielikumā “Kultūrzīmes”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Austras kokam jāstiepjas uz augšu, nevis šķībi, greizi.

    Pieminekli pirmajam prezidentam ģēnijam Jānim Čakstem. Un ne jau ļeninekļa vietā.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+