Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. augusts, 2013
Drukāt

“LA” sāk publicēt Gunāra Tirzīša romānu “Kur mājvieta mana…”

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Starp “Lata romānu” autoriem gadu gaitā bijuši visdažādāko profesiju un specialitāšu pārstāvji. Zinātnieks – šajā gadījumā bioķīmiķis – pirmoreiz. Gunārs Tirzītis ir Latvijas valsts emeritēts zinātnieks, Dr. chem, strādājis Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā un pēc tam – Organiskās sintēzes institūtā.

Ar lasīšanu aizraujas kopš bērna kājas, kad, ganu gaitās Kurzemes katlā iedams, 82 aitas un vienu negantu aunu valdīdams, izlasījis gan saimnieka bēniņos noglabātos satīriskos žurnālus “Svari” un “Sikspārnis”, gan bēgļu gaitās aizgājuša skolotāja līdzpaņemtos pasaku sējumus. Pēc tam, lasītkārei un gaumei arvien attīstoties, iziets cauri Žila Verna, Viļa Lāča, Ēriha Marijas Remarka, Ernesta Hemingveja un citu rakstnieku periodiem, līdztekus iepazīta arī latviešu klasika. Jau daudzus gadus glezno, taču šis ir pirmais literārais mēģinājums.

“Es grāmatu uzrakstīju aiz dusmām,” saka Gunārs Tirzītis un paskaidro: “Aiz dusmām par sabiedrības analfabētismu, kas patlaban ir drausmīgs.”

Viņš min divus piemērus, kas tuvi paša zinātņu nozarei – bioķīmijai: “Sacīsim, cilvēki gatavi pirkt jebkādu produktu, ja vien reklāmā būs teikts, ka tas satur antioksidantus. Taču, pārdozējot antioksidantus, vieglāk iedzīvoties vēzī, nekā lietojot tos mazāk! Tāpat bieži reklāmās piesauc, ka viens vai otrs produkts nesatur ķīmiju. Padomājiet, kā tas iespējams?! Gaiss, ūdens, galds, cilvēka organisms – pilnīgi viss satur ķīmiskus elementus!”

Romāna tapšanai bijis vēl arī otrs iemesls – sabiedrība pazīst maz zinātnieku. “Ja pajautāsiet uz ielas, kādus zinātniekus zina? Jāni Stradiņu nosauks droši vien visi, Janīnu Kursīti, pēdējā laikā plašāk sabiedrībā dzirdams Ivars Kalviņš, jaunais Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis. Vairu Vīķi-Freibergu, protams, zina, bet vai viņas zinātnisko darbu dēļ? Nē, tādēļ, ka viņa bija Valsts prezidente,” secina zinātnieks. Viņš uzskata – 
zinātniekos valdība neieklausās, jo to skaits ir neliels: “Tikai divi tūkstoši vai aptuveni tā, kas tas ir? Neliels ciematiņš!” Tāpat kļūda, viņa uzskatā, savulaik bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas reorganizācija, kuras rezultātā tās darbība attālināta no Ministru kabineta un rūpniekiem. Taču lielā mērā atbildība gulstas uz pašiem zinātniekiem, kuri nereti noslēdzas savos pētījumos, necenšoties par tiem informēt sabiedrību, uzskata Gunārs Tirzītis.

Tieši tādēļ, ka zinātnieki kļuvuši par nošķirtu sabiedrību, par kuru pārējā sabiedrība zina maz un īpaši nealkst zināt vairāk, par sava darba varoņiem viņš izvēlējies tieši zinātniekus – vidi, kas pašam labi pazīstama. Darbības laiks – aptuveni pēdējie 30 gadi.

Līdzības ar konkrētiem zinātniekiem un zinātniskajiem institūtiem autors lūdz nemeklēt, norādot, ka tie ir sintezēti, paņemot īpašības un iezīmes no dažādiem avotiem. “Visās aprakstītajās vietās gan esmu bijis, kas nu ir, tas ir, neko neesmu iztēlojies pēc internetā atrodamās informācijas. Taču svarīgākais – es gribēju parādīt, kādi patiesībā ir zinātnieki. Tādi paši cilvēki kā visi pārējie, viņi arī mīl, dusmojas, iedzer savu čarku, viņiem veicas un neveicas,” saka autors.

Vienlaikus tas ir stāsts par konformismu – par to, kā, sākotnēji aizraujoties ar kādu ideju, ir viegli ārēju apstākļu dēļ no tās atteikties, izvēloties vieglākās pretestības ceļu, peldot pa straumi, zināmā mērā ignorējot cilvēciskās saites, izvairoties no saistībām un iedziļināšanās. Arnis Kārkls, romāna galvenais varonis, nav slikts, tieši pretēji, gluži simpātisks – vispirms kā jaunais censonis, tad – nobriedis savas jomas speciālists. Tomēr viņa dzīvesstāsts atstāj nejaušību virknes iespaidu. Romānā atrodams arī pretstats – Arņa pirmais darbaudzinātājs Kārlis Senkāns, kurš nespēj ērtību dēļ iedzīvoties sev svešā vidē. Vai iespējams izsvērt, kuram taisnība? Un vai maz vajadzīgs?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+