×
Mobilā versija
+12.8°C
Alīna, Sandris, Rūsiņš
Ceturtdiena, 26. aprīlis, 2018
29. janvāris, 2018
Drukāt

Latviešu kalnu trakums un līderi Phjončhanā

foto no Dināra Dorša arhīvafoto no Dināra Dorša arhīva

Dinārs Doršs

Pirms četriem gadiem ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos startēja pieci Latvijas kalnu slēpotāji, bet nākammēnes Phjončhanā  būs tikai divi. Latvijas Slēpošanas federācijas valdes loceklis un kalnu slēpošanas izlases galvenais treneris Dinārs Doršs samazinājums skaidro ar atlases kritēriju maiņu, bet kvalitatīvi un kvantitatīvi mūsējie šobrīd ir pat augstākā līmenī.

Kāds mūsu kalnu slēpotājiem noskaņojums pirms olimpiskajām spēlēm?

D. Doršs: Labs, kā jau ierasts sezonas vidū. Kvalifikācijas kritēriji spēlēm ir būtiski mainīti. Pirms četriem gadiem pietika būt pasaules ranga pirmajā piecsimtā un varēja doties uz Sočiem, mums tādu bija pieci. Tagad ir astoņi, bet Phjončhanai – tikai divas vietas. Izteikti līderi ir Kristaps Zvejnieks un Lelde Gasūna.

Vai pārējie meistarības ziņā ir tuvu līderiem?

Viņi ir krietni jaunāki. Leldei ir 27 gadi, Kristapam – 25, Agnesei – 21, Mikam Zvejniekam – 22, Žakam Gedram – 19. Savam vecumam ļoti konkurētspējīgi, bet šobrīd gan Kristapam, gan Leldei ir lielāka pieredze.

Vai tas, ka mums rangā piecsimtā ir vairāk pārstāvju, liecina, ka latviešu trakums traukties lejup no kalna arvien palielinās?

Vidējais līmenis aug, Kristaps un Lelde Pasaules kausa izcīņas sacensībās tika trīsdesmitniekā, bet tur nav vienkārši noturēties. Kad Pilsētas trasē Siguldā atvēra mazo nogāzi, tas, kas tur notika, izskatījās pēc trakuma. Ceru, ka nākotnē arī rezultāti būs labāki. Protams, daudziem patīk kalnu slēpošana, bet diemžēl ziema mūs pēdējos gados nelutina.

Tāda kalnu slēpošanas halle kā Druskininkos noderētu arī mums.

Jā, bet jāveic aprēķini no ekonomiskā viedokļa. Mētāties ar saukļiem, ka ar halli mums būtu nez kādi rezultāti, ir lieki. Šāds projekts vispirms ir bizness un tūrisms.

Finansējums izlases sportistiem droši vien ir sāpīgākais jautājums. Cik no vēlamā varat paveikt?

Ļoti negribētu izmantot olimpiskās spēles, lai sāktu stāstīt par finansiālajām problēmām. Tādas ir pilnīgi visos sporta veidos. Kalnu slēpošanā federācija atbalsta sportistus tik, cik vien iespējams, bet, protams, ar to ir stipri par maz, lai Zvejnieks vai Gasūna realizētu savus sapņus un lai mēs uzbūvētu tādu izlašu sistēmu, kas konkurētu ar jebkuru no kalnu slēpošanas lielvalstīm. Tie, kas vēlas ar šo sporta veidu nodarboties, saprot un pieņem, ka naudu jāspēj atrast pašiem. Lai nu kā, bet ar katru gadu izdarām vairāk, to rāda dinamika rangā.

Lelde Gasūna teica, ka tikai tagad sāk iegūt informāciju, kas un kā būtu jādara. Vai tādēļ, ka Pasaules kausos esam diezgan reti viesi?

Skaidrs, ka jāsacenšas kopā ar lielajiem, lai justos konkurētspējīgs. Leldei ir 27 gadi, bet pasaules labāko kalnu slēpotāju lielākajai daļai jau 30 un pat vairāk, īpaši vīru konkurencē. Kristapam tūlīt būs 26, varam sākt kaut ko gaidīt. Parasti mums līdz olimpiskajām spēlēm tikuši gados ļoti jauni sportisti, un tad ir sarežģīti, trūkst pieredzes. Viņi katru gadu iegūst jaunu informāciju, un kādubrīd pienāk briedums, psiholoģiskā stabilitāte, rezultātu noturība.

Vai Latvijas izlase regulāri pulcējas kopā?

Puslīdz regulāri. Katrs izlases sportists ir citā līmenī, tādēļ katram savas prioritātes un jāmeklē savi risinājumi. Mēs, federācija, viņus savācam uz sev definētiem prioritāriem pasākumiem – pašu rīkotām starptautiskām sacensībām un Latvijas čempionātu, kas parasti notiek Somijā, kā arī pasaules čempionātu.

Ko gaidi no Kristapa un Leldes Phjončhanā?

Ceru, ka Kristapam izdosies pēdējais sagatavošanās posms, viņš vēlas Korejā startēt visās disciplīnās, kas nozīmē, ka slodze būs ļoti liela. Nobrauciens jāuztver ar pietiekami lielu cieņu. Ja Kristaps labi jutīsies ātrumā, tad iespējamas sekmes kombinācijā, viņš tagad diezgan labi veic arī milzu slalomu. Baidos solīt lielus izrāvienus, bet gribu viņu redzēt kā nobriedušu un stabilu braucēju. Leldei ir daudz nopietnāka pieredzes bagāža nekā pirms četriem gadiem, viņa zina, kas ir olimpiskās spēles. Esmu drošs, ka būs vismaz viens ātrs brauciens, bet ceru, ka izdosies divi pēc kārtas.

Sočos mūsējie nefinišēja sešos no 12 braucieniem. Riskēja vai bija cita vaina?

Sočos bija ļoti silts, un tiem, kas startēja beigās, klājās smagi. Mārtiņš On­skulis slēpoja brīvi un slalomā ieguva 27. vietu (augstāko Latvijai. – I. S.). Robertam Rodem nobraucienā un Agnesei Āboltiņai supergigantā tobrīd vēl nebija pieredzes ātruma disciplīnās. Tagad mums nav tādu, kas mēģinātu sevi pierādīt ātrumā. Kristaps un Lelde ir stabili braucēji tehniskajās disciplīnās, tādēļ domāju, ka viss būs kārtībā. Bet izstāšanās mūsu sporta veidā ir bieža parādība, te nevar veikt otru servi kā tenisā vai turpināt distanci kā izturības sporta veidos. Iespēja kļūdīties vai trasē nokrist psiholoģijas dēļ ir ļoti liela.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+