Kad Latvijas ceļotmīļi runā par Igaunijas salām, parasti ar to vairāk par Sāmsalu, Hījumā un Muhu netiek domāts, taču, ja vēlaties labāk iepazīt salu dzīves savdabību, jāizvēlas mazāki mērķi – tādi kā Vormsi vai Abruka. Starp citu, šīs salas ir ļoti modē igauņu inteliģences aprindās.


Lasītākie

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174

“Krievi mūs burtiski aprīs!” Ukraiņu komandieris skaidro iespējamās kara pauzes briesmas 139

Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7

Lasīt citas ziņas

Vormsi ir ceturtā lielākā Igaunijas sala, taču ārpus latviešu ceļotāju redzesloka līdz šim droši vien palikusi lielākoties retās prāmju satiksmes un relatīvi mazā tūrisma objektu skaita dēļ, taču kolorīta šajā pasaulītē, kuru par savu sauc ap 200 salenieku, pietiek. Vormsi ir viena no tām teritorijām, kurās līdz 1944. gadam dzīvoja tā sauktie krasta zviedri. Padomju karaspēkam tuvojoties, 400 gadu te dzīvojušie zviedri veiksmīgi pārcēlās uz Zviedriju, un tagad salā sastopams vien retais no viņu pēctečiem. Toties Vormsi par vasaras vai pat vissezonas rezidenci izvēlējušās daudzas igauņu prominences – rakstnieki, mākslinieki, arī bijušais Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jērīts ar kundzi. Salā ir vairāk nekā desmit ciemu, taču ziemā dažā no tiem skurstenis kūp labi ja vienā sētā līdzīgi kā Ziemeļkurzemes zvejniekciemos. Daina Jiristo, latviete, kas salā dzīvo ne pirmo gadu desmitu un bijusi pat pagasta vecākā, stāsta, ka kultūras ļaudis iecienījuši Rumpo ciemu – nav brīnums, ka aizvadītajā gadā tas atzīts par sakoptāko Igaunijā, tādēļ dēvēts par ”smuko”. Rumpo atrodas skaistā vietā jūras krastā, kamēr pārējās apdzīvotās vietas ievilkušās vairāk iekšzemē. Rumpo darbojas arī salas ievērojamākais burvis, kura namu viegli pazīt pēc augstās sētas un dažādu savādu priekšmetu ”izstādi” pie tās. Burvim ap 70 gadu, taču viņš mēdzot sauļoties kails, tādēļ uzslējis sētu. Visādi lāga vīrs un dodot labus padomus. Pat Igaunijas valdības aprindām.

Kādreiz ļaužu Vormsi bijis kādi divarpus tūkstoši. Būvēti tīri labi burenieki un jūras laivas kā Vidzemes un Kurzemes piekrastē. Arī apbūve bijusi daudz plašāka, taču pēc zviedru aizbraukšanas tukšos mājokļus salā palicēji ziemā nokurinājuši krāsnīs. Galvenā šejieniešu nodarbošanās tagad ir zveja, mežsaimniecība un tūrisms. Jūra te sekla – 3 km līdz kontinentam labvēlīgos ūdens apstākļos varēts aizbrist, taču mūsdienās tam traucē izraktais kuģošanas kanāls, kas ir 30 m plats.

Numeroloģija un skaitļu maģija: Kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt?

Ziemeļkorejā izdota jauna dziesma, kura slavina tās līderi kā “draudzīgu tēvu”

Vīrs pārdzīvo, ka esmu augstākā amatā. Kā izglābt attiecības?

Vormsi izmēri no austrumiem uz rietumiem ir ap 20 km, bet no ziemeļiem uz dienvidiem – ap 8 km. Salas zviedriskais nosaukums – ”Ormsö” – vēsta, ka šī ir Čūsku sala. Mūsu gide Daina apstiprina: zalkšu un odžu salā tiešām ir diezgan daudz, bet, ja kādam čūsku sētā savairojies pavisam pulka, tad pavasarī tās vajagot salasīt spainī un aiznest uz mežu. Nezināmu iemeslu dēļ Vormsi salā nav stārķu, bet ir ērgļi.

Riteņkrustu vieta

Ziemā vormsieši saikni ar kontinentu uztur pa ledus ceļu, bet navigācijas periodā prāmis uz Vormsi atiet no Rohukilas ostas Hāpsalu apkaimē un pēc 45 minūšu brauciena piestāj Svibijas ostā.

Svibijā ir salas novadpētniecības muzejs, iekārtots tradicionālas 20. gadsimta Vormsi zviedru sētas veidolā. Ciems savas pastāvēšanas laikā vairākas reizes nodedzis. Stāsta, ka arī pats nosaukums – Svibija – esot ģermāņu cilmes un apzīmējot svilšanu.

Apskatei ieteicamie senatnes pieminekļi koncentrējas Hullo ciemā. Vienlaikus tas ir Vormsi administratīvais centrs. Te viss atbilstoši mērogam, taču akurāts: 9 klašu skola (salā ir 19 bērni), pagastnams, veikals, pasts, bērnudārzs un sezonālais tūristu informācijas centrs kultūras namā. Bijušajā mācītājmājā vasaras laikā meklējama vienīgā sabiedriskās ēdināšanas iestāde ”Krogs nr. 14”.

Hullo baznīcu saskaņā ar leģendu 1219. gadā esot dibinājis Dānijas karalis Valdemārs II, atgriežoties pēc uzvarētās Lindanises kaujas, pēc tās pašas, kuras laikā, karalim ar igauņiem kaujoties, no debesīm nokrita sarkans karogs ar baltu krustu – nākamais dāņu karaļvalsts standarts. Biezmūru, iekšpusē balsinātais dievnams tapis 14. gadsimtā. Ārpusē virs cietoksni atgādinošās ēkas ieejas no nišas uz apmeklētājiem veras Sv. Olava figūra, jo šī ir Sv. Olava baznīca un te katru gadu 29. jūlijā tiek atzīmēta Sv. Olava diena. Interesanti, ka senos laikos baznīca bijusi teju jūras krastā, taču ģeoloģisko procesu rezultātā sala ceļas augšup un Hullo no jūras attālinās.


Netālu no Sv. Olava dievnama meklējams otrs Vormsi lepnums – senā kapsēta ar riteņkrustiem, kopskaitā 343. Tik lielā koncentrācijā kā Hullo tos reti kur ieraudzīt. Putnu čivināšana, priežu mežs, zaļš sūnu paklājs un tajā pusiegrimuši krusti… Latvijā riteņkrusti asociējas ar viduslaikiem, bet Vormsi tie kā ”modes lieta” ienākuši ap 17. gadsimtu, iespējams, kāda jūrnieka ievesti. Daļai krustu saglabājies datējums, tādēļ zināms, ka šobrīd vecākais pārstāv 1743. gada nelaiķi, bet jaunākais ir no 1923. gada. Krusti izgatavoti uz vietas, bet ne vienmēr meistars bijis profesionālis. Par to liecina gan raupjā apstrāde, gan pareizrakstības kļūdas iekaltajos tekstos. Senajā kapsētā gadoties sastapt tramīgus vīrus ar metāla detektoriem – arī Igaunijas arheoloģijas pieminekļi nav pasargāti no melnās arheoloģijas lāsta.

Vēl pie ievērības cienīgākajiem objektiem Vormsi pieskaitāma pareizticīgo baznīca Hullo un Saksbijas bāka, bet par salas savdabību uzskata akurātās Vormsi miskastes mājiņas. Paverot dēļu namiņa durvis, redzams, ka tajā paslēpti gluži parasti atkritumu konteineri. Lai tie nebūtu pie katras mājas jāliek un lai vējš un kustoņi mēslus neiznēsā.

Tūristu rīcībā salā pavisam ir ap 200 gultasvietu un vairāki kempingi nakšņošanai. Vasarā Vormsi iemītnieku skaits uz atpūtnieku rēķina pieaug līdz pusotram tūkstotim. Ir vairākas peldvietas. Par labākajām un siltākajām uzskata tās, kas pie Rumpo un Saksbijas. Vormsi ceļu kopgarums ir ap 100 km, bet galvenie ceļi veido astotnieku – divus lokus, kuri satiekas Hullo. Salā ir viens luksofors un pat sabiedriskais transports – autobuss nr. 37, kas dažas reizes dienā apbraukā ciemus. Kāpēc nr. 37? Tāpēc, ka tāda numerācija tam dota kopējā Igaunijas satiksmes autobusu sarakstā. Tūristiem Vormsi gan vairāk iesaka izmantot velosipēdus. Tie iznomājami uz vietas. Un, protams, Vormsi, kā jau Igaunijas sastāvdaļa, lepojas ar interneta pārklājumu visā teritorijā.

Sasniegt Abruku

Ja esat jau nonācis Sāmsalā, tikai iegūsiet, ja apmeklēsiet arī nepilnus deviņus kvadrātkilometrus plašo Abrukas salu, kas meklējama sešus kilometrus no Sāmsalas uz Latvijas pusi. Satiksmi starp Abruku un Romasāres ostu Kuresārē uztur pasta kuģītis ”Heili”. Vasaras sezonā tas kursē divreiz dienā otrdienās, ceturtdienās, piektdienās un svētdienās, ceļā pavadot apmēram 40 minūtes. Individuāliem braucieniem var sarunāt arī 12 vietīgu laivu kapteiņa Kārela Kita vadībā. Skarbos gadalaikos Abrukā mājo nepilni 20 cilvēki, bet vasarā iedzīvotāju skaits dubultojas. Ļaudis te lielākā skaitā dzīvo kopš 18. gadsimta, taču arheoloģiskie atradumi salas augstākajā vietā – Gaiļu kalnā – liecina, ka cilvēki te apgrozījušies krietni senāk. Ir leģendas par Abrukas laupītājiem, kas paugura augšpusē dedzinājuši ugunskurus, lai uzvilinātu kuģus sēklī.

Apskates objekti salā ir divas bākas – viena betona, otra metāla konstrukcijas tornī, tāpat muzejs pārbūvētā kūts ēkā, kas vienlaikus kalpo par saieta namu. Ievērojams tāpat ir botāniskais un zooloģiskais liegums. Tā rota ir spokains platlapju koku mežs, kurā aug veci ozoli, liepas, gobas un oši.

Salas uzrauga un galvenā tūristu uzņēmēja pienākumus pilda Reins Lembers, dēvēts arī par salas ”gubernatoru”. Salu vislabāk divu stundu laikā apskatīt Reina organizētā ekskursijā. Tā notiek senā un Igaunijas salenieku iecienītā veidā – braucot veca ”GAZ-51” kravas kastē. Brauciens neatkarīgi no braucēju skaita maksā 70 eiro. Taču tas ir to vērts.