Mobilā versija
+15.4°C
Liene, Liena, Helēna, Elena, Ellena
Piektdiena, 18. augusts, 2017
9. februāris, 2017
Drukāt

“Lauku muzikantiem” – dziesmas ar īpašu stāstu

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pirmajā rindā no kreisās: Uģis Zvejnieks, Normunds Ķietis. Otrajā rindā no kreisās: Valters Līcis, Inita Āboliņa, Artis Dauksts.

“Lauku muzikanti” ir atgriezušies “Dzintara dziesmu” aptaujā ar romantisku dziesmu par mīlestību “Pirmoreiz”. Šis gads grupai ir ļoti īpašs – 30 gadi uz skatuves. “Par koncerttūri ir grūti spriest, nekad neesam bijuši lieli jubileju svinētāji. Dažam ir licies, ka svinēt tik apaļas jubilejas nozīmē lēnām atvadīties no skatuves… Man jāatzīst, šobrīd ir pats labākais un vērtīgākais laiks, kad ar baudu rakstu un dodos pie klausītājiem,” smaidot teic Normunds Ķietis.

Tas nav noslēpums, ka katra Normunda dziesma ir ar kādu stāstu iz dzīves. Viņš raksta dziesmas par savu dzīvi un vēro, kas notiek ar viņa līdzcilvēkiem. “Jā, rakstīt dziesmas ir īpašs process. Vismaz man. Ir nepieciešama skaidra galva, pozitīvas domas, nekādu trokšņu un laika ierobežojumu. Kad tas viss ir, tad melodija bieži vien pati atrod ceļu prātā. Tikai notver to… Tā kā rakstu dziesmas, pavadot ar ģitāru, tad pastāv risks, ka jau sākotnēji viss stāsts tiek ievilkts balādiskā noskaņā, kas ne vienmēr ir vajadzīgs. Tātad jāmēģina sevi noskaņot uz konkrētu gala rezultātu un jāvar maksimāli precīzi sev definēt un iztēloties nepieciešamo dinamiku. Citādi būs tikai balādes,” atzīstas Normunds, un par dziesmu tekstiem viņam ir savs stāsts: “Ar tekstiem ir grūtāk. Tad, kad rakstu pats, tad cenšos atrast kādu sevis piedzīvotu vai redzētu pārdzīvojumu, par ko būtu vērts kādam pastāstīt. Uzskatu, ka ir muļķīgi dziedāt par sniegpārsliņām, akmentiņiem vai egli, ja tam nav nekāda sakara ar tevi pašu.” Arī aptaujas dziesmai “Pirmoreiz” ir savs stāsts. “Šoreiz man veicās, jo vienā no manām vācu valodas nodarbībām kāds students gribēja vienkārši izstāstīt par savu tovakar tuvojošos lielo notikumu – tikšanos ar meiteni, kuru līdz tam nekad nebija redzējis, jo mūsdienās daudzi iepazīstas internetā… Es biju nonācis tādā kā padomdevēja lomā un secināju, ka neko jau īsti nevaru ieteikt. Bet es redzēju, kā mans nabaga students sapņo, kaut kur lidinās un, šķiet, ir vairāk nobijies nekā pirms valsts eksāmena. Te nu ir tas stāsts par “pirmo reizi”,” smaidot atceras Normunds.

Romantiskās “Lauku muzikantu” dziesmas aizskar daudzu klausītāju sirdis. Normunds atklāj, kas tad viņam pašam ir sirdsdziesma. “Tas droši vien katram ir citādi. Man tās ir dziesmas, kas aizved uz kādu manas dzīves notikumu, vietu, laiku, kad tās skanēja. Tās viennozīmīgi emocionāli paņem, izrauj no šī brīža un uzbur konkrētu dzīves ainiņas gleznu. Ir skaidrs, ka tajā brīdī nav jēgas ar mani runāt, es nespēju koncentrēties, jo klausos un esmu kaut kur tālu prom. Nesen, ar sievu svinot kāzu jubileju, “izdevām” mūsu sirdsdziesmu albumu. Varam tās klausīties neskaitāmas reizes, tās nekad neapnīk un neatstāj vienaldzīgus,” atzīstas Normunds.

Nevar nerunāt par grupas lielo jubileju. Šogad “Lauku muzikantiem” – 30. Normunds atzīstas, ka par lielām jubilejas koncettūrēm viņi nav domājuši, jo nekad nav bijuši lieli jubileju svinētāji. “Jā, tieši pirms 30 gadiem pēc augstskolas beigšanas es nokļuvu Salacgrīvā, kur mani jau gaidīja bariņš pieredzējušu muzikantu – Andris Zunde, Māris Tazāns, Oskars Zapevalovs un Uģis Zvejnieks, ar kuru mēs vēl joprojām spēlējam kopā. Pēc pirmajiem pāris kopā nospēlētiem gadiem sevi nosaucām par “Lauku muzikantiem”. Esmu laimīgs par šo sagadīšanos un ar prieku raugos nākotnē,” smaidot teic Normunds. Gadu gaitā grupas sastāvs ir mainījies, bet ir arī mūziķi, kas spēlē visus 30 gadus. “Jāatzīst, ka Uģis no mums ir vissenākais eksemplārs, galu galā jau agrāk pastāvēja kaut kāds grupas kodols, kam es pievienojos. Drīz vien mūs atrada jaunā un talantīgā vijolniece Rasma Petmane. Kā vēlāk izrādījās, viņa spēj arī rakstīt fantastiskus dziesmu tekstus, par ko viņai esmu ļoti pateicīgs. Tad pēc kādas nelaimīgas avārijas vairs nespēja muzicēt Oskars, viņa vietā mēs ieguvām Initu Āboliņu. Tā bija liela veiksme! Laikam ejot, grupu pameta Andris un Māris. 2000. gadā Rasma ieprecējās kurzemniekos un secināja, ka ir laiks beigt. Viņas vietā grupā ienāca ģitārists Artis Dauksts, un beidzot, 2002. gadā, mums pievienojās bundzinieks Valters Līcis.

Un, tā kā ne precēties, ne emigrēt mēs neviens negrasāmies, tad šādā sastāvā priecēsim jūs vēl daudzas reizes,” nosaka Normunds.

Normundam ir stāsts par to īpašo svinēšanu: “Dažam ir licies, ka svinēt tik apaļas jubilejas nozīmē lēnām atvadīties no skatuves… Man, jāatzīst, šobrīd ir pats labākais un vērtīgākais laiks, kad ar baudu rakstu un dodos pie skatītājiem, un secinu, ka bez mūzikas mana dzīve nav iedomājama. Rudenī plānojam vairākus koncertus ar jaunām un mūsu mūžam dzīvajām dziesmām. Albums arī top.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+