Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. septembris, 2016
Drukāt

Lipmana dzīves varoņdarbs un pārējais. Fragments no Ē.Grabovska grāmatas

2016. gads. Krišjāņa Barona iela 75, kur reiz uzvarējām Maskavas ACSK un
kā līdzīgi cīnījāmies ar “Montreal Canadiens”2016. gads. Krišjāņa Barona iela 75, kur reiz uzvarējām Maskavas ACSK un kā līdzīgi cīnījāmies ar “Montreal Canadiens”

Pagājuši 20 gadi. Vai tas ir pietiekami, lai iepazītu cilvēku? Gan jā, gan nē. Joprojām reizēm šķiet, ka viņā mīt divas personības. Gundars Paste savos vienkāršajos jokos tā arī saka: jāiet prasīt abiem – Kirovam un Lipmanam.

Kirovs. Par viņu zinu, ka sportā bijis pietiekami ilgi, un izskatās, ka hokejs viņa vērtību hierarhijā ieņem nākamo vietu aiz biznesa.

Turklāt izskatās, ka tuvāk sirdij. Vairāk vai mazāk seko notiekošajam visā frontē, pašam atrodoties tās centrā, jo tur ir labāk pamanāms un jūtas vislabāk. Atpazīstams, tātad populārs. Spējis iekarot atzīstamas pozīcijas pat IIHF.

Savā izaugsmē ieguldījis daudz pūļu, laika, enerģijas, arī naudas. Grūti spriest, vai bez hokeja palīdzības viņam būtu izdevies iegūt tik ietekmīgu stāvokli sabiedrībā. Drīzāk nē. Taču hokejam daudz parādā viņš nekādā gadījumā nav palicis, jo vilcis šo vezumu jau divdesmit gadus un, neraugoties ne uz ko, nav to pametis likteņa varā. Par to varam viņam pateikties. Viņa prioritāte vienmēr bijusi Latvijas izlase, kurai sagādāts gandrīz viss nepieciešamais.

Hokeja saimniecība tiek pārvaldīta pēc principa – vispirms galvenais, bet tad varbūt pārējais.

Savas hokeja dzīves galveno varoņdarbu viņš paveica, izkārtojot 2006. gada pasaules čempionātu Rīgā. Tas bija vairāku gadu ļoti smags darbs, kura pozitīvam iznākumam reti kurš ticēja. Kirovs spēja izcīnīt rīkošanas tiesības starptautiskajā federācijā un spēja panākt atbalstu Latvijas valdības līmenī. Daudzi bija noskaņoti skeptiski, neticot, ka laikus tiks uzcelta “Arēna Rīga”. Bet, par spīti visam, viņš spēja pierādīt, ka neiespējamais ir iespējams. Šis grandiozais pasākums uzskatāms par nozīmīgāko ne tikai Latvijas hokeja vēsturē, bet arī visā līdzšinējā Latvijas sporta dzīvē. Glabājiet atmiņās!

Lipmans. Arī viņam ir izdevies sasniegt dzīvē to, par ko citi var tikai sapņot. Ar viņa dzīves stāstu var iepazīties autobiogrāfiskajās intervijās – par sapņiem, mērķiem un ceļu uz tiem. Aptuveni tāds varētu būt skats no malas uz leduskalna daļu, kas spīguļo virs ūdens.

Bet divas trešdaļas nav redzamas, un arī cilvēka dvēselē ielīst nav iespējams. Par vērtību skalu, cilvēciskajām īpašībām iespējams spriest pēc attieksmes pret apkārtējo pasauli. Katram no mums šī zemūdens daļa ir sava slēgtā teritorija, kur citiem nav ko meklēt.

Vairāk nekā desmit gadus strādājot viņa vadītajā hokeja saimniecībā, jāatzīst, ka sasniegts pietiekami daudz.

Hokeja pasaulē ar Latviju spiesti rēķināties visos līmeņos, mūsu vārds skan pasaulē. Vai tas ir maz un būtu noticis bez viņa? Domāju, ka nē. Neviens un nekas nav perfekts, un vienmēr, no malas raugoties, var ieraudzīt, ko varētu izdarīt vairāk, labāk un pareizāk. Protams, nevar jau arī apgalvot, ka viss notiek tā, kā vajadzētu notikt – pārdomāti, saprotami, ar skatu uz priekšu. Bet pazīstu tos, kuri šūpoja Lipmana krēslu. Varbūt oponentiem detaļās arī bija taisnība, taču veids, kā viss tika organizēts, atgādināja Ziemas pils ieņemšanu, kad pāri žogam rāpās iereibuši matroži, lai sagrābtu varu. Hokejam uzticīgi ļaudis neļāva tam notikt.

Spēcīgu personību var nomainīt tikai vēl spēcīgāka. Ar klaigāšanu un lozungiem vien būs par maz.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+