Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
19. oktobris, 2017
Drukāt

Roze Stiebra: Mākslai jāskar dvēsele

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Roze Stiebra

Rozes Stiebras un Anša Bērziņa devums kino mērāms teju pusgadsimta garumā, kopīgi un atsevišķi tapušas vairāk nekā 120 filmas. Abus kopā nointervēt varētu izdoties vien pašās mēneša beigās – Roze Stiebra dienās, kad tiek paziņoti balvas nominanti, gatavojas vairākas nedēļas ilgam braucienam uz Austriju, Ansis Bērziņš dzestrā rudens iespaidā apslimis. Arī pēc atgriešanās lielas brīvā laika rezerves nav paredzamas, tādēļ ar pateicību pieņemam stundu, ko režisorei tomēr izdodas izbrīvēt saspringtajā grafikā.

Balva par mūža ieguldījumu vienmēr ir ambivalenta vērtība, īpaši, ja cilvēks turpina aktīvi darboties savā jomā. Roze Stiebra nozibina skatienu, kad jautājam, vai datorā, pie kura viņa strādā ar jauno, programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstīto pilnmetrāžas filmu “Saule brauca debesīs”, glabājas arī kādi agrāko animācijas filmu kadri, un šerpi atteic, ka tām tur nav vietas, ka viņa nepieķeras vecām lietām un vecumdienās vispār vajag visu jaunu – māju vai dzīvokli, mašīnu un darbu…

– Jaunu sievu un vīru arī?
R. Stiebra: – Protams, tas arī netraucētu, tikai kur to dabūt? (Smejas.) Visi vecie piedzīvojumi, pārdzīvojumi, iespaidi – tas viss ir jāaizmirst. Ja gribi būt dzīvs, protams. Ja gribi pārvērsties par fotoalbumu, tad visas atmiņas var salīmēt rindiņā un priecāties par to, kas ir, bet varbūt nemaz nav bijis.

– Bet dzīve jau ir nemitīgu atmiņu, pieredzes, uzslāņojumu virkne…
– Jā, uzslāņojas viss viegli, bet atbrīvoties no šiem slāņiem, noberzt tos nost grūti, tam ir nepieciešamas īpašas prakses. Taču tas nepieciešams, ja gribi būt dzīvs.

Tikai nevajag jaukt liekos uzslāņojumus ar kompetenci, zināšanām – tās gan nepieciešamas, lai kurā nozarē cilvēks darbotos. Manā gadījumā – izpratne par kadru, kompozīciju, filmas veidošanas principiem. Profesionālisms ir apzināti jākopj un jāstiprina, ja tā nebūs, ne budisms, ne kristietība nepalīdzēs.

– Uz Austriju braucat tieši garīgās prakses dēļ?
– Jā, šoreiz uz Austriju. Ar garīgajām praksēm iespējams nodarboties gan Austrijā, gan Indijā, gan Latvijā, es visu laiku mācos atbrīvoties no visiem uzslāņojumiem, nomest tos nost, paturēt brīvu telpu, lai varu uztvert dzīvi, kāda tā ir. Ja piebāž datoru ar vecu informāciju, ar atmiņām, tad nekam jaunam vairs nav vietas. Paklausieties vecus cilvēkus – viņi vienmēr runā tikai par to, kas bijis, nevis par to, kas ir šobrīd!

Ar garīgajām prasmēm nodarbojos jau vairāk nekā 20 gadus – sākumā tā bija jaunās ētikas mācība, Rēriha mācība. To, ar ko nodarbojos tagad, var saukt par budismu, taču budismam, tāpat kā kristietībai, ir ļoti daudz dažādu mājiņu, lodziņu, celiņu un taciņu, katrs var izvēlēties sev kādu vienu. Es vēl joprojām mācos dzīvi, cenšos ik brīdi kļūt labāka. Tas ne vienmēr izdodas un nenozīmē, ka vairs nedaru nekādas nepareizas lietas, taču, ja tā noticis, mācos ar to tikt galā. Es šajā virzienā jūtu dziļu perspektīvu, atvērtību.

– Ja sakāt, ka cilvēkam nemitīgi vajag ko jaunu, tad kas jūs joprojām tik ilgi saista vienā jomā – animācijā?
– Iespēja pastāstīt stāstu. Es gan neteiktu, ka tas attiecas tikai uz animāciju – stāsts ir svarīgs ikvienā mākslā, taču tā nu sagadījies, ka es protu nodarboties tieši ar animāciju. Ir dabiski gribēt dalīties ar citiem savās zināšanās, priekšstatos, sajūtās. Lai kā mākslinieks teiktu, ka viņš rada pats sev un viņam it nemaz nav svarīgi, vai kāds viņa darbu skatīsies vai lasīs, vai klausīsies, – tā tomēr nav. Ja reiz cilvēks ķēries pie publiska izteiksmes veida – un jebkura māksla ir publisks izteiksmes veids, – tad viņš grib, lai viņa stāsts interesētu arī citus.

– Vai stāsts mainās vai tomēr paliek tas pats, tikai padziļinās, iegūst jaunas dimensijas?
– Man jau gribētos domāt, ka mainās, turklāt ļoti būtiski, bet nekur tālu no sevis tu aiziet nevari, neraugoties ne uz kādām, lai cik dziļām garīgām praksēm un lūgšanām. Cilvēks dzīves laikā mainās ļoti nedaudz. Tādēļ no malas var tiešām šķist, ka tas ir viens un tas pats stāsts.

Es gan gribu teikt – kino ir kolektīva māksla. Mēs šeit tiekamies saistībā ar noteiktu notikumu, taču tā nav atzinība vienam vai – mūsu gadījumā – diviem cilvēkiem, bet gan visai nozarei. Pie filmām strādājuši un arī tagad strādā ļoti daudz cilvēku, katrs no viņiem nāk ar savām idejām, gaumi, priekšstatiem, zināšanām. Protams, režisors to visu atlasa un saliek kopā, bet, ja neviens neko nenesīs klāt, nebūs arī no kā atlasīt. Re (Roze Stiebra pamāj uz sienas daļu, kura noklāta ar fotogrāfijām. – L. K.) – visi šie cilvēki strādā pie jaunās filmas.

– Valsts simtgades programma iedevusi kino nozarei uzrāvienu. Kā jums šķiet, kas gaida Latvijas kino nākotnē?
– Tagad ir cerība, jo nozarē ir daudz jaunu cilvēku, nomainījušās paaudzes – mēs (ar Ansi Bērziņu. – L. K.) esam faktiski pēdējie no vecajiem palikuši. Turklāt kino ir ļoti demokrātiska, daudzpusīga māksla – tajā ir gan mūzika, gan dramaturģija, literatūra, teātris, vizuālā māksla, pilnīgi visas nozares. Tāpēc kino nekad neizmirs, tikai iegūs arvien jaunas formas. Un tas, ka uz valsts simtgadi top 16 jaunas filmas, prasa no Nacionālā kino centra milzīgu organizētību, lai sadalītu naudu, kam tā nepieciešama, lai nepietrūktu, lai viss būtu laikā gatavs.

– Kad intervēju Edmundu Jansonu, viņš teica, ka jūt milzīgu atbildību pret savu filmu, lai tā tiktu laikā un kvalitatīvi pabeigta, jo valsts simtgades programma vienlaikus ir arī apliecinājums Latvijas kino nozares kapacitātei…
– Pareizi Jansons saka, un šo atbildību varēja just arī kultūras ministres solījumā, kas faktiski jau īstenots, piešķirt arī turpmāk filmu ražošanai papildu līdzekļus. Simtgades programma gan arī atklājusi problēmu – jau tagad pietrūkst speciālistu. Kāda daļa aizgājusi no kino, jo visu laiku bijuši pārņemti ar domu, ka pietrūkst naudas, taču patiesībā ir trūcis ideju un ambīciju. Mūsu kino, tāpat kā, starp citu, daudzas mākslas, bija aizrāvies ar dekoratīvu tukšumu. Postmodernisms izdarījis savu ļauno darbu, parādot, ka jēgai nav nozīmes. Tagad nu tā māja ir iztukšota, atbrīvota, bet kurš būs tas, kurš sanesīs iekšā jaunās mēbeles, un kādas tās būs?

Lai cilvēki gribētu kino skatīties, stāstam jābūt tādam, kuram ir jēga, lai tas tevi izmaina. Labai mākslai ir jāizmaina dvēsele, nevis jāpastāsta, ka var nopirkt to vai šito produktu. To lai dara reklāma. Bet mākslai jāiedarbojas uz dvēseli, un, ja tā to nespēj, tā dara tukšu darbu. Māksla cilvēkam dod pieredzi, lai tev pašam nav jāizslimo visas slimības, jāpiedzīvo visi stāvokļi. Būtu jācenšas, lai forma ar saturu attīstītos daudzmaz līdzsvaroti, bet mums nereti diemžēl attīstās tikai forma uz satura rēķina. Lai spētu attīstīt saturu, vajag gudrus cilvēkus, bet mums šobrīd gudrība nav modē, modē ir seklums, iesmiešana, “Bē bē brokastis”, ja atceraties.

– Es pat atceros “Zvaigznīšu brīdi”.
– “Zvaigznīšu brīdim” nebija ne vainas, taču nevar visu valsts filozofiju pataisīt par vienu vienīgu “Zvaigznīšu brīdi”. Kaut kādā brīdī samainījās akcenti, un tas ir slikti.

– Tā laikam ir, ka kino pamatā tiek uztverts kā izklaide. Nereti esmu dzirdējusi, ka jautā, kādēļ režisors izvēlējies tik smagu tēmu, par ko veidot filmu. Svaigākais gadījums bija Andreja Zvjaginceva “Nemīlestība”…
– Bet tā ir normāla cilvēku vēlēšanās, lai kino viņus izklaidētu, nav noteikti jāiet uz filmām, kuras nomāc! Parasti jau mēs ejam skatīties to, kā mums pietrūkst. Ja mums pietrūkst jautrības, ejam skatīties jautru filmu, ja pietrūkst pārdomu, ejam skatīties nopietnas filmas. Pēc tā varam spriest, kā sabiedrībai pietrūkst. Māksliniekam jābūt jūtīgam. Jājūt, ko pieprasa cilvēki, ar kuriem viņš grib dalīties.

Es runāju tikai par dažādību, par to, lai līdzās izklaidei būtu arī filmas, uz kurām var aiziet tie, kuri vēlas domāt. Bērniem taču arī nedod ēst tikai popkornu, vai ne? Bet, redzat, plašsaziņas līdzekļi formē sabiedrības uztveri, un, ja viss ēters pilns tikai ar izklaidi, cilvēks pie tā pierod un vairs nemaz neprot uztvert nopietnību, kad viņam to piedāvā.

Taču arī es pati negribu skatīties bezcerīgas filmas. Režisoram, pat ja viņš uzņem filmu par ļoti traģiskiem notikumiem, ir jāprot parādīt gaismu tuneļa galā. Parādīt, kādu viņš redz risinājumu. Nav godīgi, kā to režisori reizēm dara, teikt: “Lai skatītāji paši domā!” Skatītāji jau nav muļķi, viņi izdomās, bet kādēļ viņiem tas jādara režisora vietā? Es varu pati domāt savā virtuvē pie plīts, man nav tādēļ jāiet uz kino. Ja režisors nespēj parādīt izeju, kā viņš to redz, tad tādam darbam nav nekādas vērtības.

– Jūs ar Ansi Bērziņu esat tandēms. Vai šajā duetā jums katram ir kāda noteikta loma?
– Mēs esam gan tandēms, gan strādājam atsevišķi. Sākām kopā uzņemt filmas 1969. gadā, pirmās kopīgās filmas “Lietaina diena” pirmizrāde bija 1970. gadā. Ansis nodrošināja visu tehnisko pusi, viņš jau bija strādājis par režisoru un operatoru, es biju jau paspējusi uzņemt vienu leļļu filmu kā režisore. Sabīdījām savas zināšanas kopā, diskutējām, kā vajadzētu darīt, un šīs diskusijas bija ļoti svarīgas. Mūsu kopdarbs ilgu laiku nozīmēja izdošanos – tieši tas, ka bijām divi, palīdzēja izdzīvot visus smagos padomju laikus. Ja saliek divas muguras kopā, vējš tik ātri neaiznesīs. Tādēļ nereti arī cilvēki neiztur ilgi vienā nozarē, ja ir vieni paši, – viņiem nepietiek enerģijas. Turklāt mēs arī nemitīgi esam mainījušies lomām, nav tā, ka viens tikai taisa ēst un otrs mazgā traukus, tas var ātri apnikt. Kopā strādādami, esam saglabājuši katrs savu personību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+