Latvijā
Vēsture

Mavrika Vulfsona “bumba”. 30 svarīgākie notikumi Latvijai10


Mavrika Vulfsona runa bija graujoša jo vairāk tādēļ, ka viņš pats 1940. gada vasarā taču bija jūsmojis par jauno varu.
Mavrika Vulfsona runa bija graujoša jo vairāk tādēļ, ka viņš pats 1940. gada vasarā taču bija jūsmojis par jauno varu.
Foto – Valdis Semjonovs

Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.

Neriskējot tikt represētam, padomju režīma apstākļos publiskā pasākumā runāt par latviešu nacionālajām interesēm, par vēsturi, kāda tā bijusi, šķita kas neiedomājams.

Taču šis ledus tika lauzts 1988. gada 1. – 2. jūnijā sarīkotajā Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā, pazīstamā arī kā Latvijas PSR Radošo savienību plēnums. Inteliģences pārstāvji pirmo reizi no augstas tribīnes runāja par Latvijas un latviešu interešu ignorēšanu Maskavā, pārkrievošanu, migrantu ieplūdināšanu, latviešu valodas nīdēšanu, bēdīgo stāvokli ekonomikā, līdz šim noklusēto vēsturē.

Bumbas sprādziena efektu radīja Mavrika Vulfsona paziņojums, ka 1940. gada vasarā Baltijā notikušais nav bijusi “sociālistiskā revolūcija”. Runa, kas sākās ar atziņu, ka “jāiemācās skatīties patiesībai acīs, lai cik tā arī dažbrīd būtu grūta un pat nepanesama”, sagrāva gadu desmitiem uz meliem būvēto padomju varas Latvijā tiesisko pamatu, mītu par toreizējo “lielo tautas atbalstu” okupācijas varai. Vulfsons, kaut aplinkiem, tomēr atzina, ka toreiz notikušais bija: “Starptautisko normu rupjākais pārkāpums. Pēc Rietumu terminoloģijas – Latvijas varmācīga okupēšana.” “Rodas jautājums – vai varam šodien nopietni runāt par to, ka Latvijā tieši tajā laikā, turklāt sinhroni ar Igauniju un Lietuvu, bija nobriedusi revolucionārā situācija? Grūti būs kādu pārliecināt, ka Ulmaņa konflikts ar Balodi un Valdmani, viņa domstarpības ar Skujenieku vai Valteru traktējami kā augšu krīze. Sabiedrības ievērojamas daļas bažas par hitleriskās Vācijas iespējamiem uzbrukuma draudiem arī nebija sociālistiskās revolūcijas stimuls vai revolucionārās situācijas elements. Pat antifašistisko noskaņojumu manāms pieaugums strādnieku vidū, ekonomiskās grūtības, kas saistītas ar pasaules kara sākumu un Baltijas jūras blokādi, nebija izšķirošie,” no uzdrīkstēšanās apmulsušajai auditorijai Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politiskās izglītības namā (Kongresu nams mūsdienās) pauda orators.

Vulfsons atzina, ka varas maiņa Latvijā notika, tikai pateicoties PSRS armijas ienākšanai, ka pirms tam bija ultimāti un draudi, ka toreiz rīkoto “balsojumu” rezultātiem nebija nekā kopīga ar īstenību un patieso iedzīvotāju noskaņojumu, bet lozungus “darbaļaužu demonstrācijām” Latvijas padomiskošanas gadījumā cenzēja un rosināja no Maskavas atsūtītais Staļina emisārs Andrejs Višinskis. “Viņš argumentēti parādīja, ka 1940. gadā Latvijā notikusi nevis revolūcija, bet varmācīga okupēšana, un aicināja publiskot Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu, kas izšķīra Baltijas teritoriju likteni,” raksta atmodas procesu vēsturnieks Tālavs Jundzis.

Saistītie raksti

Vulfsona runa bija graujoša jo vairāk tādēļ, ka viņš pats 1940. gada vasarā taču bija jūsmojis par jauno varu – komunistu pagrīdnieks kopš 1936. gada, ilggadējs varmācīgās varas kalps un propagandists, Mākslas akadēmijas Marksisma-ļeņinisma katedras pasniedzējs! Pat ja pirms savas runas viņš ietekmīgo padomju varasvīru aprindās zondēja iespējamo reakciju, pat ja, mūsdienu acīm raugoties, runa vēl bija samērā maiga, piesardzīga, ar reveransiem, tā vienalga bija fantastiski drosmīgs solis, kas saviļņoja visu sabiedrību, iedrošināja daudzus latviešus, kuriem pašiem, baidoties no zibenīgas apsūdzēšanas “nacionālismā”, ar ko tādu nākt klajā šķita daudz grūtāk. Ne velti 1988. gada 18. jūnijā Latvijas kompartijas centrālkomitejas plēnumā režīma galvenais vēsturnieks, LZA LVI vadītājs Aleksandrs Drīzulis paziņoja, ka Vulfsons “apgānījis mūsu sociālistiskos sasniegumus” un tam “jādod politisks novērtējums”, bet LPSR prokurors Jānis Dzenītis pasvītroja, ka Vulfsons “musina tautu”.

Pēc Radošo savienību plēnuma tauta patiesi bija “samusināta” – 1988. gada 14. jūnijā notika pirmais varas oficiāli atļautais masu mītiņš un gājiens 1941. gada 14. jūnija deportācijas upuru piemiņai. Cauri Rīgai uz Brāļu kapiem Latvijas sarkanbaltsarkano karogu gājienā nesa ar kustību “Helsinki-86” saistītais Konstantīns Pupurs. Tas bija pirmais gadījums, kad oficiāli vēl nereabilitētais Latvijas karogs plīvoja tik atklāti. Kad vasarā sākās starptautiskais folkloras festivāls “Baltica 88”, sarkanbaltsarkano jau lietoja lepni un demonstratīvi. Sekas šai lavīnai bija tādas, ka tā paša 1988. gada 29. septembrī LPSR Augstākās Padomes prezidijs legalizēja nacionālā karoga lietošanu.

LA.lv