×
Mobilā versija
Brīdinājums +28.2°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
16. aprīlis, 2018
Drukāt

Nabaga galva tikai lēkāšanu pieprot. Saruna ar tulkotāju Silviju Brici (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Silvija Brice

Tulkošana ir donora darbs, kas nopumpē asiņu vairāk, nekā drīkst zaudēt, nekaitējot organismam. Bet viņa to vien dara, kā pinas ar asinsdzērājiem. SILVIJA BRICE. Tulkotāja, kuras vārds ir kā augstākās raudzes zīme gan tam, KAS, gan tam, KĀ. Aprīlī viņai dzimumdiena. Apaļa. Labs iegansts sarunai pie kafijas tases. Ne jau par cipariem, bet to, kas tiem piešķir jēgu un krāsas.

Pirms tikšanās Silvija mani brīdina: “Kolīdz mēģinu domās kaut ko uzbūvēt par sevi, izrādās, ka manis tur nemaz nav. Ir tikai darbs. Traki, vai ne? Ja gribēsi, lai runāju par sevi, varu iekrist pauzē, palikt bez valodas.” Es tomēr gribu, lai Silvija runā arī par sevi. Un pauzes mani nekad nav biedējušas. Gluži otrādi.

Kad decembrī “Beidzamības” sakarā stāstīji, kā tas ir, tulkot Ginteru Grasu, brīžiem šķita, ka esi pārņēmusi ne tikai viņa rokrakstu un intonācijas, bet arī balsi un žestus. Turklāt zini par viņu vairāk nekā viņa daudzās sievas un bērni…

Tā nu gluži nav. Taču sievas un bērni noteikti nav izlasījuši visu tā, kā ir izlasījuši viņa tulkotāji. Un tur atklājas arī tas, ko rakstnieks pats reizēm nezina, ka ir izpaudis. Kaut gan Grass nepiederēja pie impulsīvajiem rakstītājiem, nekādā gadījumā. Mūza varēja ierasties vai neierasties, viņš bija strādnieks. Viņš strādāja savas grāmatas rūpīgi un uzcītīgi, varbūt tāpēc viņa tekstiem reizēm pietrūkst viegluma. Tas pamanāms, īpaši lietišķākās grāmatās, taču ne trakajās “Skārda bungās” vai “Suņa gados”.

Vai manā mīļajā “Brīnumkastē”.

Vai, kāds prieks to dzirdēt! “Brīnumkaste” tulkošanai bija sarežģīts darbs. Viņa astoņi bērni bija sašutuši, uzzinot, ka tēvs tagad rakstīs grāmatu, kur viņi pārcilā atmiņas, stāsta par tēvu, kas vienmēr strādājis pie jaunas grāmatas, vienmēr atradies kaut kur bērnu dzīves nomalē. Un mums, tulkotājiem, tika piekodināts uz vāka nelikt atšifrējumu, kurš ir kurš. Meklējiet paši katram bērnam viņa balsi un izteiksmi, kā to Grass ir uzrakstījis! Lai katru bērnu var atšķirt pēc valodas un intonācijas.

Ne rakstnieks pats, ne kritiķis, ne lasītājs, ne trakais kļūdu ķērājs – neviens nezina vārda patieso svaru un vērtību – tikai tulks.

Tā ir. Tas darbs ir smags. Tu esi tik pareizi pateikusi par tiem asinssūcējiem. Man kādā intervijā reiz pajautāja: ko jums dod tulkošana? Atbildēju: tā ņem, nevis dod. Ņem tevi visu. Protams, ir ieskats kultūrā, ir interesants sižets, bet darbs, kas jāiegulda, pirmkārt, paliek neredzams, otrkārt, ir smags. Jo bagātāka autoram ir valoda, jo trakāk. Un tad vēl vārdu spēles… Ir dienas, kad tu esi laimīgs, ja divas lapiņas iztulkotas. Laimīgs, ka tomēr esi dabūjis to gatavu. Un tad vēl tā dīvainā autoru ietekme uz tulkotāju. Ar vienu otru ir ļoti jāsaplūst, jo tikai tad parādās īstās intonācijas.

Man tulkojumā svarīgākais ir dzirdēt autora balsi. Tu proti šo maģisko sajūtu uzburt. Īpaši spēcīgi to sajutu, lasot Salmana Rušdi “Klaunu Šalimaru”. Bet kā tas ir – tu tulko no angļu, vācu un poļu valodas, viens darbs – Marinas Vladi grāmata par Visocki – bija arī no franču…

Atļāvos to tikai tāpēc, ka labi pazīstu materiālu, Visockis bija manu jaunības dienu elks. Nemūžam neuzdrīkstētos tulkot no franču valodas ko citu. Mana franču un poļu valoda ir ierūsējusi. Un nav arī bildes par viņu dzīvi. Ne vienmēr tulkotājs var atļauties aizbraukt, izstaigāt visas tās vietas, kas būtu jāredz un jāiepazīst. Bet man pietiek angļu un vācu autoru. Raudāt neraudu.

Par raudāšanu. Kad lasīju “Berlīnes krišanu”, Bīvors, vēsturnieks, ne daiļrakstnieks, ievilka mani sava vēstījuma realitātē tā, ka brīžiem nespēju turpināt lasīt – sēdēju un raudāju. Kā tas ir tulkam – strādājot ar tik skaudru tekstu?

Tieši tāpat. Neteikšu, ka mēdzu raudāt par daiļprozas varoņu pārdzīvojumiem, likstām vai nāvi. Gadās, bet reti. Taču te lasi un zini – nekas nav sadomāts, nekas nav melots. Brīžiem bija mokoši grūti. Gāju prom no datora izraudāties. Tas bija smags, ļoti smags darbs. Man visu galveno personu portreti bija izdrukāti – lai ir acu priekšā, lai esmu tajā vidē, cik nu tas iespējams, sēžot komfortabli siltā mājā pie galda. Bīvors ir no retajiem vēsturniekiem, kas prot operēt gan ar faktiem, gan emocijām, viņš māk rakstīt. Šīs kara grāmatas – gan “Berlīnes krišana” gan “Staļingrada” – mani iespaidoja uz mūžu, jo es tulkoju tikai daiļliteratūru, bet šie ir izņēmumi.

Kas var zvaigznes izskaitīt… Un tomēr: vai zini, cik grāmatu esi pārtulkojusi?

Ir blociņš, tajā rakstīs: 234. Un jaunākās pārtulkotās grāmatas nosaukums. Tātad – nedaudz vairāk par diviem simtiem. Protams, starp tām dažas ir arī plāniņas, īpaši sākumā.

Kas patlaban uz tava galda un tavā datorā?

Uz galda ir trešais Roulingas jeb Roberta Galbraita detektīvromāns. Pirmais – “Dzeguzes sauciens” – jau nācis klajā, otrais – “Zīdtārpiņš” – jau ir ārā no tipogrāfijas, bet trešo – “Ļaunuma ražu” – patlaban tulkoju. Man ar kaunu jāsaka, ka neesmu lasījusi “Hariju Poteru”…

Tev vienkārši tobrīd bērni jau bija lieli. Es ar diviem saviem jaunākajiem izrāvu visas septiņas grāmatas, turklāt pēdējās trīs angliski, jo mums negribējās gaidīt. Poteriādē sižets bija interesantāks par valodu, “Dzeguzes sauciens” – tā jau ir laba literatūra.

Jā. Tu dzīvo līdzi varoņiem, ir psiholoģiskais fons un valoda ir tik bagāta un ietilpīga, ka to nebūt nav viegli tulkot. Man tiešām ļoti patīk, kā viņa raksta. Un katrs stūrītis tur ir tik pazīstams! Denmarkstrīta, kur kolorīti veikalu skatlogi, pilni ar ģitārām, sintezatoriem un visvisādiem citādiem muzicēšanas piederumiem, mūždien remontētāju sarakņātā Oksfordstrīta, kur visi laipo, – esmu tur bijusi, to visu izstaigājusi. Un, pat ja reizēm tulkot nav viegli, man patīk tie varoņi, viņi trenc mani uz priekšu, man pašai ir interesanti. Lai gan esmu jau lasījusi, vienalga ir interesanti. Turklāt lasīt ir viens, tulkot – kas cits. Tulkojot tu iedziļinies portretos, sajūtās, detaļās. Redzu to viņa jumtistabas biroju, it kā būtu tur pabijusi. Kad sāku tulkot, biju nedaudz skeptiski noskaņota. Nekā, brāl! Ļoti interesanti.

Vai tu tāpat vien kādreiz arī ko lasi?

Lasu gan, noteikti. Tikai, ja no 9 rītā līdz 11 vakarā ar mazām kafijas pauzītēm ir nostrādāts, tad negribas neko citu kā iekrist gultā. Bet parasti es nostrādāju trīs stundas no rīta un četras piecas pēcpusdienā, un tad gan vakarā palasu. Vai nu tajā valodā, no kuras tulkoju, vai latviski, lai, piemēram, mācītos latviešu valodu no labiem paraugiem. Citi varianti traucē.

Un kurā valodā tu tulkojot domā?

Latviski. (Pauze.) Nē!!! (Smejas.) Tu mētājies. Tāpat kā galva grozās no ekrāna uz grāmatu un atpakaļ, tāpat arī domāšana mētājas. Jo, lasot oriģinālu, tu domā angliski – kā gan citādi tu to varētu uztvert un saprast, un tūdaļ pat meties atpakaļ uz latviešu valodu. Un tad sēdi un brīnies, kā tev pēkšņi ir iešāvies prātā vārds vai frazeoloģisms – nu tieši tas, kas vajadzīgs. Jo tā nabaga galva neko citu nemāk, tikai lēkāšanu pieprot. Bet vakarā arī latviski ne jau gluži visu var lasīt. Neatceros, ko tobrīd tulkoju, bet, kad starpbrīžos mēģināju lasīt Ugas Skulmes atmiņu grāmatu, – vāks, cauri! Viss pagalam. Viņam ir tāda ļoti īpatnēja valoda, paplakana un pastrupa. Un pēkšņi arī es varu tikai tā. Noliku malā, tā arī palika puslasīta.

Nesen feisbukā biji paudusi sāpi un satraukumu par mazajām bibliotēkām.

Jā, pārpublicēju palīgā saucienu ar savu piebildi. Lai neierobežo mazo bibliotēku darba laiku. Pazīstu Dubultu un Bulduru bibliotēkas, kur nekad netrūkst lasītāju. Cilvēki sēž pie datoriem, lasa avīzes un žurnālus, ņem grāmatas, uz kurām ir jāpierakstās rindā. Man ir draudzene laukos, no viņas zinu, cik ļoti cilvēki gaida grāmatu busiņu. Vai tad vēl kaut kā vajadzētu argumentēt, kāpēc nedrīkst slēgt mazās bibliotēkas? Tā ir tik svarīga lieta! Labi, ka Rakstnieku savienība sarosījusies.

Bērnībā tev nebija skārda bundziņu, toties bija akordeoniņš. Vai ir kas tāds, ko tu ļoti gribētu tagad? Kāda lieta, vieta vai sajūta.

Nav nekā tāda, ko man kategoriski gribētos, izņemot ceļojumus uz Itāliju, tos gan. Tur mēs ar vīru jūtamies ļoti labi. Mantas, ko rūsa un kodes maitā, nav manu vēlmju sarakstā. Uz vecumu kļūst skaidras vienkāršas lietas, kas pirms tam bijušas tikai vārdi. Ka veselība ir galvenais, un vēl tas, kas aiz tevis paliks, ģimene. Tāpēc tava grāmata mani tik ļoti iedvesmoja – tur ir it kā vienkāršas lietas, bet tu tās esi izpratusi un tad uzlikusi uz papīra. Jo ir cilvēki, kas vai nu vispār neizprot, vai izprot ļoti vēlu. Tāpēc labi, ja kādam ataust agri un viņš to uzraksta. Tas, kam ataust vēlu, saprot, ka daudz ko tagad darītu citādi, bet labi, ka ir mazbērni, kuriem var to visu pastāstīt. Man viņu ir trīs, Vija, iedomājies! Vēl nebiju apradusi ar to, ka ir divi, kad pēkšņi – jau trīs. Lielais puisis rudenī ies skolā, neticami. Un vēl ir divas meitiņas peciņas, vienai pusotra gada, otrai – viens mēnesītis.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. politiķi ir lasījuši Bīvora grāmatu? Ai, cik tas būtu svētīgi, ja par to neklusētu.

Draugiem Facebook Twitter Google+